Kad Latvijā raganas bija vīrieši. Pētnieks Sandis Laime stāsta par mitoloģiju un vēsturisko patiesību

Senākajos baltu priekšstatos raganas nebija vecenes ar kārpu uz deguna, kas bur, zog pienu un laižas uz slotas kāta, bet gan skaistas meitas linu baltiem matiem, kas šūpojas koku zaros un ķemmējas. Tikai tad, ja tām pienāk par tuvu vai citādi iztraucē, tās pret cilvēku var vērst kādas nelabas darbības – vedināt apkārt pa mežu, lai viņš netiek mājās, un reizēm pat nokutināt līdz nāvei. Ar filoloģijas doktoru, darba Nakts raganas autoru Sandi Laimi devāmies meklēt raganas viņam zināmās vietās netālu no Valmieras. Līdz vasaras saulgriežiem bija pāris dienu, 2020. gada vasaras bula laiks…*

Ar folkloras pētnieku Sandi Laimi esam sarunājuši tikties pie Cēsīm. Raganu vietas meklēsim netālu no Valmieras – tā ir nomale Ziemeļvidzemes areālam, kurš vēl glabā senos mitoloģiskos priekšstatus par šīm noslēpumainajām būtnēm. Sākotnēji Sandis doktora darbu bija iecerējis rakstīt par senajām kulta vietām, tās savukārt daudz bijušas saistītas ar raganu vārdu. Sācis lasīt teikas un atklājis, ka latviešu priekšstats par raganu ir bijis ne vien kā par cilvēcisku būtni, kura dara sliktu citiem, bet par nakts raganām kā gariem, iespējams, no mirušo valstības. Lai redzētu, kādos apgabalos Latvijā ir saglabājušies šie senie priekšstati par nakts raganām, viņš zīmējis kartes. Tajās redzams, ka senos nostāstus glabā Ziemeļvidzemes un Ziemeļlatgales apgabali, nedaudz arī Sēlijas novads. Arī lietuviešu folklorā ir zināmas raganas kā gari. Tur gan tās biežāk sauktas par laumēm, tāpat kā mums Kurzemē, kur tās dēvētas par svētmeitām un visbiežāk tomēr bijušas saistītas ar raganām – cilvēkiem. Daudzi vietvārdi, toponīmi saistīti ar raganu nosaukumu. Sandis Laime uzskata, ka arī to cilme visdrīzāk ir saistīta ar raganu-garu priekšstatiem, jo par nakts raganu dzīvesvietām visbiežāk uzskatīja kalnus un purvus, ezerus un dīķus, reizēm arī mežus un pat akmens plaisas. Likumsakarīgi, ka tās ieguva raganu vietas nosaukumu.

Latvijā vairāk dedzināja vīriešus

Raganu medības Latvijā ir importēta lieta, stāsta Sandis. Vairāk vai mazāk intensīvi tās notika visā Eiropā. Latvijā sadedzināto raganu un burvju skaits salīdzinājumā, piemēram, ar Vācijas statistiku, šķiet neliels, bet citāda aina paveras, ja rēķina sadedzināto skaitu uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju – līdzīgi kā mēra Covid-19 intensitāti. Starp citu, patlaban esam Priekuļu novadā. Te dzīvo maz cilvēku, un vienā pansionātā izveidojās perēklis ar vismaz 30 inficētajiem – uz 100 tūkstošiem sanāk 600 inficēto, kas šo novadu padarīja par visinficētāko Latvijā. Ja šādi skatās uz raganu dedzināšanas statistiku Latvijā, šeit sadedzināto raganu skaits agrajos jaunajos laikos uz iedzīvotāju skaitu kopumā bija lielāks nekā vidēji Rietumeiropā. Vācijā sadedzināja vairākus desmitus tūkstošu cilvēku, bet tur arī iedzīvotāju bija daudz vairāk.

Parasti tiek uzskatīts, ka raganas dedzināja baznīca jeb inkvizīcija, bet tā nebija. Latvijā raganas tiesāja laicīgā tiesa. Tas, ka nedrīkst sadarboties ar sātanu, bija noteikts laicīgajos likumos. Ja varēja pierādīt, ka esi atdevies nelabajam, tevi tiesāja laicīgā tiesa. Līdzekļi toreiz bija pateicīgi, lai pietiekami daudzi šādās darbībās atzīstos. Spīdzināšana sākotnēji bija neatņemams raganu prāvu elements. Ja apsūdzētais neizturēja spīdzināšanu un atzinās sadarbībā ar velnu, sekoja raganu un burvju prāvām raksturīgais nāvessods – sadedzināšana sārtā. Viens no iemesliem šādam nāvessodam bija uzskats, ka dedzinot tiek šķīstīta notiesātā dvēsele. Citus noziedzniekus laicīgā tiesa nededzināja dzīvus, bet pakāra, galvu nocirta, uz rata sarāva…

“Interesanti, ka Latvijā par raganošanu vairāk tika sadedzināti vīrieši,” atklāj Sandis Laime. “Tas ir Ziemeļeiropas fenomens – jo tālāk uz ziemeļiem, jo lielāka vīriešu proporcija. Mani interesē vietējo priekšstatu slānis, kam uzslāņojās Rietumeiropas demonoloģijas doktrīna. Te pilnīgi noteikti bija cilvēki, kas praktizēja maģiju – kā jebkurā sabiedrībā. Acīmredzot, jo tālāk uz ziemeļiem, jo vairāk ar to nodarbojās vīrieši. Piemēram, somiem un sāmiem šamaņi pārsvarā ir vīrieši, Islandē 90 procenti sadedzināto – vīrieši, Somijā – 50, Igaunijā – 60, mums apmēram 55 procenti. Bet uz dienvidiem – Lietuvā 40, Polijā 30, Vācijā kādi desmit procenti, bet Francijā dedzināja gandrīz tikai sievietes.”

Nakts raganu tradīcijas areāls beidzas līdz ar austrumbaltu apdzīvotajām zemēm, neiesniedzoties somugru teritorijās. Viņiem bija pašiem sava mitoloģija. Bet ko gan baltu senajos priekšstatos nozīmēja ragana? Valodnieki un folkloristi vārda izcelsmi ir skaidrojuši dažādi – ragana varētu būt rēgs, kas reizumis parādās. Ragana varētu būt pareģone, cilvēks ar gaišreģa spējām. Un raganas vārda etimoloģiju var saistīt ar vārdu rags – tātad ragaina būtne.

Sandis Laime uzskata, ka raganas vārds ir saistīts ar rēgošanos. “Raganu pētniecībā interesants ir terminoloģiskais aspekts. Ko īsti šis vārds ir nozīmējis? Vai visur Latvijā tas lietots ar vienādu nozīmi? Un vai tas vispār ir bijis pazīstams visā Latvijas teritorijā? No šejienes, kur atrodamies, uz ziemeļiem sākas areāls, kur vēl 20. gadsimta sākumā ar vārdu ragana saprata kaut ko citu nekā mūsdienās, proti, nevis cilvēcisku, bet pārdabisku būtni. Tā ir vārda ragana senākā nozīme, kas radniecīga tās pašas cilmes vārdam rēgs. Sākumā ar to apzīmēja tā saucamās nelaimīgās dvēseles – cilvēku dvēseles, kuras pēc nāves nenonāca viņsaulē. Domāju, ka pakāpeniski šo vārdu sāka attiecināt arī uz dvēselēm, kuras cilvēki īslaicīgi spēja atbrīvot, lai veiktu kādus kaitnieciskus darbus. Šī, manuprāt, ir senākā raganošanas forma. Un visbeidzot vārds ragana, kas sākumā tika attiecināts uz atbrīvoto dvēseli, tika izmantots arī attiecībā uz pašu cilvēka ķermeni. Interesants ir priekšstats par to, kā raganas darīja ļaunu, – atbrīvojot no ķermeņa dvēseli, kas iet raganot.”

Paturi bērnu!

Pa baltu, līkumotu lielceļu esam izripinājušies cauri Kauguriem līdz Gaiķēnu kapu kalnam. Ar to saistīta teika Dūšīgais puisis un ragana. Sandis ir gatavs to nolasīt: “Mūrmuižas pagasta Gaiķēnu mājas robežā ir tā saucamais Kapu kalniņš. Agrāk (ap 1929. gadu) tur, granti rokot, uzrakti cilvēku kauli. Stāsta, ka tai kalniņā dzīvojušas raganas. Kam nakts laikā iznācis braukt vai iet gar šo kalniņu pa lielceļu, tos raganas skrējušas vienādi pavadīt jeb pavadāt. Reiz Antēnu mājās bijis dūšīgs puisis, kas nogudrojis raganas iznerrot. Paņēmis no mājām aitu cērpamās dzirkles, jājis naktī ar zirgu pa ceļu uz kalniņu un iešķavojies, jo gribējis redzēt, vai kāds viņu maz nāks pavadīt vai ne. Bet tūliņ arī izdzirdis, ka viena ragana atdod otrai bērnu, sacīdama: “Trīnī, Kačī, še bērns, es iešu to pirduli pavadīt.” Un tūlīt arī bijusi klāt. Kad ragana pieskrējusi jājējam, tas sācis viņu bakstīt ar aitu cērtamām dzirklēm. Nevarēdama sāpju paciest, ragana kliegusi: “Vai, brāli, viens dūriens, divi caurumi!” (Nu, kā jau ar dzirklēm.) To sacīdama, ragana atstājusi jājēju un pazudusi Kapu kalniņā.”

Sandis stāsta: “Ļoti nozīmīga manu pētījumu daļa bija atrast ainavā tās vietas, kas minētas teikās, un saprast, vai likumsakarīgi ir tas, ka tuvumā atradušies senkapi. Atradu, ka tā ir apmēram trešajā daļā gadījumu. Reizēm senās kapu vietas teikās netiek minētas, bet vietējie tāpat zina, ka stāstīts tieši par tām. Gaiķēnu teikā kapi ir minēti, un tad tam uzreiz ir argumenta spēks. Folkloristi parasti tikai analizē teiku tekstus, atrod kādus motīvus, bet tālāk par tekstu neinteresējas. Tieši starpdisciplinārā pieeja, apvienojot folkloristikas un arheoloģijas datus, man ļāva nokļūt dziļāk izpratnē par to, kas tās nakts raganas ir. Un tagad man ir pilnīga pārliecība, ka par raganām sākotnēji saukti mirušo gari, nevis dzīvi cilvēki. Nākamais solis pētījumā bija saprast, vai kaut kur Eiropā nav līdzīgi priekšstati, un izrādījās, ka tādi ir pa visu Eiropu. Viscaur sastopamas tā saucamās nakts velētājas (night washers). Sanāk, ka atrodamies šīs tradīcijas ziemeļu perifērijā. Krievijā nakts raganām ļoti līdzīgas ir rusalkas, saistītas ar mirušo gariem, slīkoņu dvēseles. Kurzemē nakts raganām līdzīgas ir svētmeitas, tekstos diezgan bieži tiek skaidrots, kā viņas rodas. Tās ir muižkungu nomušītās meitas, vecmeitas vai kādā nelabā nāvē mirušu sieviešu dvēseles. Visdrīzāk, šādi priekšstati bijuši saistīti arī ar nakts raganām, tikai izzuduši.”

Par Eiropas nakts velētājām minēti četri galvenie iemesli, kāpēc tās rodas. Tās ir sieviešu dvēseles, kas mirušas nelabā nāvē, pārsvarā noslīkstot. Tās neaiziet viņā saulē, jo īsti vēl nav pienācis laiks. Tad viņai te jāklenderē pa zemes virsu. Šādi mirušos neapglabāja svētītā zemē kristīgajās kapsētās, bet ārpus žoga, purvos vai uz krustcelēm. Ja cilvēku apglabāja ne pēc ierastās tradīcijas, tas uzreiz lika domāt, ka dvēsele ies citādus ceļus. Par nakts raganām kļūst arī to sieviešu dvēseles, kas neapprecas, tātad viņas neiziet pilno socializēšanās ciklu. Senāk uzskatīja, ka dzīves laikā cilvēkam jāiziet vairākas stadijas (piedzimšana, vārda iegūšana, pieaugšana, apprecēšanās, pareiza nomiršana). Ja kaut kas no šīs kārtības izkrita, uzskatīja, ka dvēsele paliek zemes virsū un mēģina vēl pēc nāves to īstenot.

“Vēl viens moments – un tas ir vienīgais, kas konkrēti ir minēts latviešu tekstos, – nakts raganas ir saistītas ar bērnu nogalināšanu,” stāstījumu turpina Sandis. “Tikai vēlajos viduslaikos to sāka uzskatīt par grēku. Līdz tam tā bija… neteiksim, ka normāla parādība, bet tas nebija nekas ārkārtējs. Grenlandē vēl 19. gadsimtā bija speciālas alas. Sliktā zivju sezonā, kad nebija ko ēst, pirmie, kurus uz tām aiznesa nomiršanai, bija mazi bērni. Viņi paši pārtiku nespēja ražot, un vispirms bija jāpabaro darba spējīgie, tāpēc no vecajiem un pavisam mazajiem jātiek vaļā. To sauc par ekonomisko infanticīdu jeb bērnu nogalināšanu ekonomisku apsvērumu dēļ. Ir norādes, ka arī Latvijā tas tika darīts. Izplatīta parādība bija arī nogalināt ārlaulības bērnus. Vienā no pirmajiem laicīgajiem tekstiem, kas latviešu valodā zviedru laikos tikuši publicēti, ir skaidrojums, kāpēc nedrīkst nogalināt bērnus, ka tā ir sodāma parādība. Tas tika mērķēts uz zemnieku auditoriju, tātad tā parādība bija diezgan izplatīta un ar to cīnījās. Galu galā – kāpēc mūsdienās ir glābējsilītes? Problēma nekur nav pazudusi, un mēs mēģinām to civilizēti atrisināt. Toreiz mazos bērnus nogalināja, apraka zem tiltiem vai kur citur. Tomēr vienubrīd attieksme pret bērnu nogalināšanu mainījās. Sievietes, kas to darīja, tika demonizētas. Uzskatīja, ka viņu dvēseles pēc nāves nespēj nokļūt viņsaulē.

Ceturtais Eiropas nakts velētāju paveids – to sieviešu dvēseles, kas nomira dzemdībās. Arī viņu dvēseles tika demonizētas, jo to uzskatīja par netīru nāvi. Kāpēc par nakts raganām nekļūst vīrieši? Noslīkt var jebkurš, bet pārējās lietas vairāk vai mazāk ir specifiski sieviešu pasaulei piederīgas. Ne velti teikās nakts raganas bieži vien auklē bērnus.” 

Par nokutināšanu

Nakts ir raganu, mirušo laiks, un kapos cilvēkam tad nevajadzētu atrasties. Ja nu viņš tomēr tajos ielien, tad ir pārkāpis aizliegumu. Raganas tur velējas, un, ja pamana, ka kāds ir ielīdis viņu teritorijā viņu laikā, seko sods. Vidzemē pārsvarā tā ir maldināšana visu nakti. Tiklīdz beidzas raganu laiks, cilvēks atrod ceļu uz mājām. Vidzemē nakts raganas reizēm arī nožņaudz pārkāpēju, bet Latgalē nokutina līdz nāvei. Būtībā cilvēks nomirst smejoties.

“Tas ir ļoti austrumniecisks motīvs. Pētīju, kāpēc to par raganām stāsta tikai Krievijas pierobežā, un vispār – tas reti kur parādās. Saliku kartē, papētīju paralēles. Velēšanās kā raganu nodarbe zināma visā Eiropā, bet kutināšana nāk no Afganistānas, Irākas, Kaukāza. Un mūsu austrumu pierobežā krievu rusalkas dara to pašu. Šis motīvs mums nācis no tās puses,” stāsta Sandis Laime. “Tātad vadāšana vai nokutināšana ir sods par to, ka cilvēks ieiet kapos, tas ir, mirušo teritorijā, mirušo laikā. Teikas par to vēsta, lai brīdinātu nedarīt. Arī Gaiķēnu teika būtībā ir didaktiska, kas it kā caur puķēm, tomēr ar konkrētu gadījumu – tuvējās mājas puiša pieredzi – parāda, ka naktī labāk kapos nelīst, jo var slikti klāties. Labi, Gaiķēnu puisim paveicās, izspruka sveikā.”

Senākās kapsētas, kas saistītas ar nakts raganām, datētas ar vēlo dzelzs laikmetu, apmēram 12. gadsimtu. Kapsētas, kuras minētas teikās, nekad nav jaunākas par 18. gadsimtu, un šie teksti vairs nemin, ka raganas ir mirušo dvēseles. Cilvēki vienkārši turpināja mehāniski pārstāstīt teikas par nakts raganām, bet bez īstas saprašanas vairs īsti nebija dzīva arī mitoloģiskā tradīcija. Ļoti reti, bet reizēm vēl izdodas atrast cilvēkus, kas ir pārmantojuši šos stāstus. Skaidrs, ka viņi vairs neapzinās, kas tās nakts raganas ir, jo vārdam mūsdienās piemīt pilnīgi cita nozīme.

“Man tikai Ziemeļlatgalē ir izdevies atrast teicējus, kas ar vārdu ragana saprot pārdabisku būtni. Ja vēl kaut kur nakts raganu tradīcija ir saglabājusies, tad tā ir Viļakas apkaime. Esmu atradis vienu cilvēku, turklāt diezgan jaunu sievieti, kas pati ir redzējusi raganu. Viņa esot parādījusies virs dīķa, mati bijuši kā lini, bet neko citu nav darījusi. Teicēja droši vien nedomāja, ka tas ir mirušā gars, bet pilnīgi noteikti šo savu pieredzi interpretēja kā pārdabisku – tā, kas no dīķa izcēlās, ir pārdabiska būtne, ne sieviete. Teicējai nelikās, ka būtu jāpaskaidro, kas tā ragana tāda ir, un viņai pašai bija skaidra senākā vārda nozīme.”

Raganas un putni

Tālāk mūsu ceļš ved aiz Mūrmuižas, kur vienpus ceļam ir mājas Svitkas. No šīs apkaimes ir nākusi trimdas valodniece Velta Rūķe-Draviņa. Viņa Zviedrijā publicēja pētījumu par dzimtā pagasta vietvārdiem un tieši par to somugrisko slāni. Sanāk, ka atrodamies kontaktzonā starp somugriem un indoeiropiešiem. “Rūķes-Draviņas savāktajā vietvārdu materiālā parādās arī raganu teikas, bet, tā kā viņa pētījumu publicēja angļu valodā, tad dažas teikas par šīs apkaimes raganu vietām ir angliski,” nosmejas Sandis. Arī Raganu akmeni, kuru šodien esam nolēmuši apskatīt, viņa ir pieminējusi. Svitku saimnieks saviem bērniem un mazbērniem ir stāstījis, ka uz tā akmens raganas naktīs velējoties.

Kad pašā bula laikā cauri dunduru mākonim pa meža ceļu dodamies uzkalnītē, mūs apkūko dzeguze. Tādu akmeņu, raganu velētavu, neesot pārāk daudz, tāpēc šo varam uzskatīt par īpašu. Tā kā nakts raganas ir to cilvēku gari, kas miruši nepareizā nāvē, tad Sandis Laime uzskata, ka viena no viņu galvenajām nodarbēm – velēšanās – simboliski saistīta ar dvēseles attīrīšanu, šķīstīšanu.

“Rencēnos pierakstīta teika, kurā cilvēki domā, kāpēc raganas tik daudz velējas, un nospriež, ka viņas nevelē apģērbu, bet gan cilvēku dvēseles. Arī vārds velis varētu būt tas, kas ir attīrīts, izvelēts,” spriež Laime. “Ja cilvēks nepareizi nomirst, nepareizi dzīvo vai kaut ko savas dzīves laikā nepaspēj izdarīt, tad viņš paliek klaiņojam pa zemes virsu – līdz brīdim, kamēr izvelējas, attīrās. Šādi tos, kuri tika sodīti ar nāvi, demonizēja. Kādreiz bija ļoti daudz iespēju nomirt nepareizi, netīri.

Jaungvinejā, ja cilvēks nomirst, ilgi mocīdamies, slimodams, tad ir saprotams – nāves iemesls redzams. Ja gadās, ka vakarā aiziet gulēt un no rīta nepamostas – tur kaut kas nav tīrs, nāves iemesls nav īsti redzams. Viņi savukārt demonizē šādus mirušos. Mūsu senči – tādus, kas aizgājuši ne savā vietā, ne savā laikā, ne savā nāvē, ja kāds ir nogalināts vai pats atņēmis sev dzīvību. Vietās, kur kāds pakaras, viņš klīst ap koku līdz brīdim, kad viņam būtu jāaiziet, kā nolikts. Interesanti – liktenis neparedz, ka cilvēks pats var atņemt sev dzīvību. Tajā stundā, kas bijusi nolikta, tajā kokā, ap kuru klīst pašnāvnieka gars, iesper zibens un viņu atbrīvo.”

Virs mūsu galvām koku čipste veic riesta lidojumu, sūnās ielien brūngana vardīte, mēs lūkojamies pēc raganu spļaudekļiem – šai vietā varētu būt. Un arī bula laiks ir piemērots raganu redzēšanai. Nav brīnums – mežā ir bezvējš, gaiss burtiski tvan no karstuma, aiz brikšņiem tek Miegas upe, tajā raganas pirms velēšanās smēlušas ūdeni. Cilvēks tādā karstumā var nomigt un dienas vidus vīzijās visu ko ieraudzīt.

Raganas bieži vien esot dzirdamas, ne redzamas. Reizēm velējoties – ritmiski klaudzinot, viena otru apsaucot, ja vāle neiet rakstā. Taču reizēm dzirdami raganu smiekli. Austrālijā varētu vainot kukaburru – putnu ar velnišķiem smiekliem. Bet kas gan Latvijā ir tāds? Brīdi paracies internetā, Sandis atrod baltirbes balss ierakstu. Ja tādu izdzirdētu mežā vai purva malā, kur gan viņām, gan, starp citu, arī nakts raganām tīk būt, tad no šausmām varētu galu dabūt – tik tiešām raganiski. Klimatam kļūstot siltākam, šī suga no Latvijas faunas ir pazudusi. Ja ziemā neuzsnieg, baltirbe tik un tā velk savu balto tērpu, un tad no lapsas nenoslēpties.

Starp citu, pēc disertācijas uzrakstīšanas Sandis esot nopietni pievērsies Latvijas putnu iepazīšanai un iesaistījies ligzdojošo putnu monitoringā. Tāpat kā citi ornitoloģijas speciālisti un entuziasti, viņš dodas garos pārgājienos, lai noteiktos apgabalos pierakstītu visas redzētās un dzirdētās sugas. Aptuveni piecus kilometrus garā pastaigā viņš esot bijis arī mūsu mazās ekspedīcijas rītā. Retākais putns, ko šodien dzirdējis, ir zaļais ķauķītis. Bet, šķiet, ķīvītes no viņa maršruta esot pazudušas pavisam, monitoringa pēdējos gados tās vairs neesot fiksētas. Daudzi Sanda kolēģi runājuši par pēcdisertācijas depresiju – pēkšņi izzūdot tik ierastajai spriedzei, cilvēks vairs nezinot, kur likties. Pašam nezinot, Sandis no šīs ligas izvairījies, jo uzreiz esot nopircis jaudīgu fotoaparātu ar lielu objektīvu – putnu vērošanai. Bijusi jauna nodarbe, ar kuru aizrauties.

Par uzvārdu Laime

Lielam mežam, kurā varētu slēpties vēl viena raganu vieta, mēs tomēr aizripināmies garām. Pārāk karsta šī vasaras diena un pārāk neizbraucams ceļš…

Sandim, protams, ir neparasts uzvārds. Daudzi zina par latviešu avantūristu, ceļotāju un atklājēju Aleksandru Laimi, kurš Venecuēlā atklājis milzu ūdenskritumus un džungļu upes saucis Latvijas upju vārdos – RioGauja un RioDaugava. Sandis atceras, ka opis viņam bērnībā stāstījis par šo radinieku Aleksandru. Tuvos rados viņi gan neesot bijuši. Ziņas vēsta, ka viņš džungļos dzīvojis vēl deviņdesmito gadu sākumā.

Sandis ir izpētījis ciltskoku līdz septiņsimtajiem gadiem. Uzvārds esot senāks, nekā Vidzemē deva. Senči nākot no Cēsīm, tāpēc viņš ģeogrāfiski nekur tālu neesot ticis. “Mūsu ciltsmāte ir strādājusi Cēsu pilsmuižā un palikusi no tā pilskunga, Zīversa, grūta. Grāfs gribējis situāciju nolīdzināt un nolēmis atrast zemnieku, kuram to grūto meitu izprecināt. Kādam puisim teicis – te tev būs sieva, jau ar bērnu, es jums māju iedošu, un tev vēl cara armijā nebūs 25 gadus jādienē. Nu, tad tavam vārdam būs Laimem saukties!” smejot dzimtas leģendu stāsta Sandis. Trīs vienā – pilskungam bijis ļoti praktisks piegājiens laimes formulai. Izpētot arhīva materiālus, Sandis atradis – jā, Trīna bijusi drusku vecāka par Pēteri, septiņsimto gadu beigās viņiem piedzimis pirmais bērns, pēc gadiem pieciem – vēl četri pēc kārtas. Pirmais varētu būt muižkunga… Uzvārds Laime parādās 1790. gados, bet Vidzemē tikai vienu paaudzi vēlāk visiem zemniekiem sāka dot uzvārdus.

Par Aleksandra Laimes meklētāja garu Sandis saka: “Man liekas, mēs esam tādi... ne tik daudz ģenētiski, bet gara radinieki. Aleksandram bija piedzīvojuma meklētāja gars, un arī man patīk klenderēt apkārt.” Bilstu, ka Aleksandrs aizklenderējās pāri okeānam, bet Sandis iebilst – arī viņš. Kā doktoram pienākoties divi atvaļinājuma mēneši, un tad nu viņš pirms pāris vasarām devies apskatīt Dienvidameriku. Divus mēnešus esot ceļojis no Panamas līdz Ugunszemei, pa vidu Peru, Čīle, Bolīvija – ar sabiedrisko transportu, arī pārlidojumos. “Šīm zemēm ir ārkārtīgi interesanta kultūrvēsture, visas inku lietas, bet es pārsvarā neparastus putnus meklēju, fotografēju,” stāsta Sandis. “Indonēzijā līdz augšai kāpu aktīvā vulkānā, jo tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur var sastapt konkrētu svīru sugu – vulkānu svīri. Uz zemeslodes tās dzīvo vienīgi septiņos vulkānos, kas atrodas Javas salas austrumu galā. Šādi man patīk – ar mērķi kaut kur brauc un, protams, visu ko arī redzi, interesantus cilvēkus satiec.” Arī uz Venecuēlu, kur radinieks veicis savus slavenos atklājumus, Sandis labprāt aizbrauktu, bet tur šobrīd neesot labākā situācija – hiperinflācija, politiskā nestabilitāte. Kad viss nomierināsies, tad arī paceļos.

Pirms atvadāmies Cēsīs pie lielveikala, Sandis stāsta, ka tikai šorīt sapratis, kāpēc raganas senajos nostāstos Jāņu rītā vāc rasu. Monitoringā līdz ar saules lēktu jādodas vienu dienu martā, aprīlī, maijā, bet nekad viņš no šīs apgaitas neatgriežoties tik slapjš kā jūnijā. “Varu ļoti labi iedomāties, kā raganas bradā pa lauku un to rasu vāc. Zāle agros jūnija rītos ir jau gara un ļoti slapja. Viena pļava šorīt tāda bija – zāle līdz degunam. Izej caur šādu pļavu, esi līdz pusei slapjš, no kurpēm jāizlej ūdens, bet augša visa dzeltena no smilgu putekšņiem. Šodien man beidzot saslēdzās – tā taču ir slavenā Jāņu rasa! Nebija grūti raganām to vākt…”

* Saruna notika 2020. gada vasarā