Par viņas aiziešanu no Valsts policijas savulaik skuma pat Ķuzis. Atklāta saruna ar Sigitu Pildavu

Sigita Pildava policijas sabiedrisko attiecību jomā strādāja kopš 2004. gada, par Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāju kļūstot 2011. gadā. Šis amats, cita starpā, nozīmēja arī teikšanu par pilnīgi visu Valsts policijas komunikāciju ar sabiedrību.

“Diemžēl tāda ir situācija, ka no policijas un valsts pārvaldes aiziet spēcīgi, zinoši un profesionāli cilvēki, jo atalgojums nozarē nav konkurētspējīgs,” pagājušā gada oktobrī norādīja tā laika Valsts policijas Ints Ķuzis, piebilstot, ka Pildavas aiziešana policijai ir zaudējums.

Aptuveni gadu pēc aiziešanas no darba Valsts policijā Sigita Pildava Jauns.lv piekrita izstāstīt par līdzšinējām dzīves izmaiņām.

Šobrīd viņas profesija– transformācijas trenere.

Ar darbu Valsts policijā tavi sākotnējie karjeras plāni nesaistījās un profesionālā dzīve – droši vien nesākās?

Esmu no Aizputes. Savu jaunību izvēlējos saistīt ar sportu, konkrēti – rokasbumbu. No 7. klases man bija iespēja turpināt skoloties Murjāņu sporta ģimnāzijā, līdz ar to raksturīpašību kodols man ir no sporta – nav tāda vārda “nevaru”, “kas jāizdara, tas jāizdara”. Pēc vidusskolas gribēju stāties vēsturniekos, bet domrakstā izvēlējos tā saukto brīvo tēmu par to, kā veidojas sabiedrība. Uzrakstīju visu, ko es domāju par tā laika vidi, kurā no cilvēkiem apzināti taisa pelēko masu. Cilvēkiem, kuriem ir visas tiesības kļūt par personībām. Jau rakstot zināju, ka nekādos vēsturniekos es šādi netikšu, un tā arī bija. Tas bija padomju laiks un brīvdomība nebija cieņā. Augstskolā netiku, bija brīvs gads un izdomāju, ka iešu pastrādāt bērnudārzā par audzinātāju. Man ļoti patika šis darbs ar bērniem, taču paskatījos uz audzinātājām-mammām un sapratu, ka tādu likteni saviem bērniem negribu.

Zinātāji man droši vien piekritīs, ka darbā Valsts policijā tev bija stingra roka. Vai tāpat bija arī bērnudārzā?

Nē, tā nebija. Man vienmēr ir šķitis, ka ar cilvēkiem vienmēr visu var sarunāt. Žurnālisti, ar kuriem esmu šajos gados strādājusi, domāju, man piekritīs – stingrums bija brīžos, kad tas bija pelnīts. Domas, pozīcijas var atšķirties, bet svarīgākais, - jābūt godīgam. Mums varēja būt kaut kādas domstarpības, strīdi, bet nākamajā dienā visu tik un tā sākām no baltas lapas.

Ar bērniem arī, starp citu, ļoti daudz var sarunāt, ja vien viņus uztver kā personības. Bērnudārzā bija forši. Man patika tur strādāt.

Pēc bērnudārza uzreiz nonāci Valsts policijā?

Nē, pa vidu bija mācības, laulība, meitas piedzimšana. Pirms darba policijā vienpadsmit gadus strādāju žurnālistikā. Kādreiz bija tāda Iekšlietu ministrijas redakcija “Likuma vārdā”, kas izdeva žurnālu “Fakts”. Policija man burtiski pie durvīm pieklauvēja. Toreiz ar ģimeni dzīvojām Rīgā, meita bija maza, mēs abas mājās. Bija lietaina diena, kā šodien, un piepeši atskanēja zvans pie durvīm. Atvēru tās, un man priekšā stāvēja policists formā, nosauca manu vārdu, uzvārdu un iedeva telefona numuru, uz kuru esot jāpiezvana. Man, protams, bija aukstas kājas, prātā visādas šausmīgas domas, par to, kas varētu būt noticis vīram, tuvajiem. Arī policists nevarēja paskaidrot, kādēļ, kam jāzvana, tikai teica, lai pazvanu. Skrēju uz tuvāko telefona būdiņu, zvanīju. Otrā pusē atbildēja mana kādreizējā studiju biedrene Iveta Kubulniece (tagad Dzērve) – teica, ka redakcijai vajagot, lai es nāku strādāt. Tā nu es sāku strādāt par reportieri. Bija 1994. gads. Interesanti laiki, bez šaubām. Es kā galvenā redaktore arī biju pēdējā šajā redakcijā, kad pēc toreizējā ministra lēmuma redakciju likvidēja, katru, kurš atrada jaunu darbu, laidu vaļā, līdz beigās, nododot visas lietas, kā saka – izslēdzu gaismu.   

(Red. piezīme: redakcija “Likuma vārdā” tika reģistrēta 1991. gada 25. novembrī un likvidēta – 2010. gada 4. martā.)

Pēc tam divus gadus pavadīju, strādājot labā un spēcīgā sabiedrisko attiecību aģentūrā. Tad otrreiz policija mani pasauca. Šoreiz tas bija telefona zvans no toreizējā Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieka Andra Dzeņa, kurš aicināja nākt strādāt pie viņa par sabiedrisko attiecību konsultantu. Bija jau 2004. gads. Uz šo amatu es atnācu jau ar savu izpratni par to, kā, manuprāt, ir jāstrādā policijas sabiedrisko attiecību pārstāvim, kas bija pietiekami atšķirīga. Tobrīd policijā uzskats par žurnālistiem, maigi sakot, bija – ka viņi tikai traucē. Es savukārt nācu no žurnālistikas un zināju, ka var būt arī citādi. Mans plāns bija šo viedokli un arī policijas komunikācijas manieri mainīt.

Arī pēc tam, kad kopā ar Intu Ķuzi no Rīgas aizgāju uz Valsts policijas centrālo aparātu, es turpināju domāt kā žurnāliste. Es redzēju, ka tam, ko es daru, ir liela jēga. Sabiedrībai caur medijiem es “tulkoju”, ko un kāpēc dara policija un policijai – kā un kādēļ tā vai citādi domā un rīkojas žurnālisti vai sabiedrība. Abām pusēm mēdz būt gan labāki, gan sliktāki brīži. Abām pusēm bieži ir situācijas, kas jāizskaidro, lai saprastu, ka medaļai ir arī otra puse. Attiecīgi manā darbā reti varēja sajusties ērti, jo nereti gadījās “dabūt pa galvu” gan no vienas, gan otras puses.

Vai pastāvēja “mēs un viņi” situācija attiecībās starp policistiem un sabiedrisko attiecību nodaļu?

Nē. Sabiedrisko attiecību nodaļa policijā ir „mēs”. Mazliet traki, protams, un vienmēr grib kaut ko vairāk, nekā ierasts. “Mēs un viņi” drīzāk bija starp policiju un žurnālistiem. Ne vienmēr, protams. Šādai situācijai bija gan objektīvi, gan subjektīvi ierosinātāji. Tas bija gan vienā, gan otrā pusē. Ir bijušas situācijas, kad, iespējams, var pamatoti uzskatīt, ka žurnālisti ar savu rosību vai rīcību reāli ir patraucējuši policijas darbu. Tas, protams, stiprināja veco nostāju, ka “ziņkārīgie mediji ir tikai traucēklis”, taču aizvien biežāk bija arī situācijas, kad policisti saprata, ka pastiprināta žurnālistu un sabiedrības iesaiste, attiecības ar viņiem, kuras veidojas ar sabiedrisko attiecību nodaļas starpniecību, var nest ļoti lielu labumu. Tā nu tā izpratne par reālo situāciju lēnām attīstījās un formējās. Šo gadu laikā tā pavisam noteikti ir stipri mainījusies uz labo pusi. Vērts piebilst, ka šādu attiecību būtiskākais faktors ir abpusēja cieņa un godīgums.

Paturpinot par šo tēmu – neminēšu vārdu, taču bija viens cilvēks, Valsts policijas amatpersona samērā augstā amatā, kurš man vēl 2011. gadā teica, ka nekad mūžā ar savu vārdu un atklātu seju ar žurnālistiem nerunās, jo viņam ir bērni, ģimene... Ilgi diskutējām par šo. Kad gāju projām, atvadu ballē, šis cilvēks man pienāca klāt un teica: “Tu jau droši vien zini, ka bieži biji mums kā suņa nagla, bet tagad mēs saprotam, ka tiešām ir jēga runāt ar žurnālistiem ...” Nostāja bija mainījusies un tas notiek caur reālu pieredzi, reālos gadījumos.

Vai pa šiem gadiem tu pati esi kādreiz jutusies apdraudēta, pakļauta riskam, kurš parasti saistāms ar policista darbu?

Nē, tā nav bijis, jo vienmēr ir sanācis strādāt komandā. Lai cik arī skaļa būtu kāda lieta, visi lēmumi, komunikācija un darbi tiek izvērsti komandā. Nekādu apdraudējumu šo gadu laikā es neatceros.

Kādas ir tavas domas par mediju darbu šobrīd?

Godīgi?

Jā, godīgi.

Nu, kopumā par mediju vidi ir diezgan skumja sajūta. Kad Latvija atguva neatkarību, viss vecais bija slikts. Dažbrīd šāda nostāja bija pamatota, dažbrīd nē. Piemēram, nāca jauni žurnālisti – visi azartiski, ļoti motivēti, taču pati žurnālistika bieži vien izvērtās par neko vairāk kā “kas, kur, kad”. Tas, ko gribu pateikt – līdz ar visa vecā, nederīgā atmešanu, redakcijās pazuda arī tādas ļoti svarīgas lietas kā pārmantojamība, analītiskā domāšana. To es sapratu vēl savos žurnālistikas gados, kad strādāju kopā ar Aivaru Kļavi, kurš bija atmodas laika izdevuma “Avots” galvenais redaktors [laikaposmā 1986.-1992.], cilvēks ar izcilu prātu un analītikas spējām. Viņš man bija skolotājs ar lielo burtu. Plecu pie pleca strādājot, no viņa iemācījos patiešām daudz, - redzēt, saprast, domāt.

Analītiskās žurnālistikas Latvijā šobrīd ir salīdzinoši maz. Un Latvija ir maza, protams, kas arī ir objektīvs faktors. Ir nācies sastapt arī tādus jaunos žurnālistus, kur tu redzi, ka... nu nav un nebūs. Tie gan ir tādi atsevišķi gadījumi, taču, ja skatās uz šo jomu kopumā, tad tik un tā brīžiem ir skumji. Nu, iespējams, es palieku veca (smejas).

Te ir vai nav iemesls vainot sociālo tīklu laikmetu? Vairums mediju ir bizness, sacensība ziņu piegādes ātrumā ir tik sīva, kā nekad...

Jā, protams. Paskaties, kā mēs paši patērējam medijus. Tas informācijas apjoms, izvēle kā tāda mūsdienās ir tik ārkārtīgi liela, ka ir grūti visam izsekot. Brīžiem cilvēks izlasa tikai virsrakstu, viņam jau veidojas priekšstats par tēmu, nemaz neiedziļinoties. Sociālo tīklu ērā vēl ir nekontrolēti savairojušies arī visdažādākie “eksperti” – jebkurš, kuram ir viedoklis, tiek pie iespējas skaļi runāt, neatkarīgi no tā, cik kompetents viņš faktiski ir, vai kāda vērtība ir viņa teiktajam. Un daudzi, savā burbulī dzīvojot, nemaz necenšas kritiski izvērtēt lasīto. Reizēm brīnos, ka mēs viens otram vēl zobus nelabojam vai operācijas neveicam, jo droši vien starp mums netrūkst tādu, kuri ir redzējuši “Grejas anatomiju”. Arī par policijas darbu dīvāna ekspertu arī nekad nav trūcis.

Protams, ka sociālie tīkli ir degradējuši informācijas kvalitāti, taču dēļ ātruma, ar kādu tur izplatās informācija, policijai sociālie tīkli ne reizi vien ir izrādījušies ļoti noderīgs instruments. Atceros gadījumu, kad pēc avārijas slimnīcā nonāca cilvēks, kura identitāti uz to brīdi no pieejamās informācijas nekādi neizdevās noskaidrot. Pazīmes neliecināja, ka persona varētu būt bezpajumtnieks – vienkāršs vīrietis. Atlika vien sociālajos tīklos ielikt pārdomātu, normām atbilstošu aicinājumu palīdzēt ar cietušā identitātes noteikšanu, lai jau pēc kādām desmit minūtēm viņš būtu atpazīts. Nemaz nerunājot par ārkārtas situācijām vai krīzēm, kuru vadīšana un komunicēšana bez sociāliem tīkliem nemaz vairs nav iedomājama. Kaut vai Zolitūdes traģēdija, mazā Ivana meklēšana Liepājā. Patiesībā jebkura krīze.

Vai ir bijuši brīži, kad darbam policijā gribējies atmest ar roku?

Ir bijuši brīži, kad ir par daudz, par grūtu, kad pārņem emocijas. “Nu priekš kam tev, Sigita, kā cilvēkam vajag to visu čakaru?” – tā kaut kā. Gan es, gan mana komanda kaut kādā mērā vienmēr esam bijuši ideālisti. Es vienmēr esmu skaidri zinājusi, kādēļ daru to, ko daru.

Žurnālisti pēdējos gados jau lieliski zināja, ka nedz no manis, nedz maniem cilvēkiem nedabūs ārā neko tādu, kas nav paredzēts publicēšanai, jo izmeklēšanas intereses stāv pāri mediju un sabiedrības ziņkārei.

Runājot par sadarbību ar kolēģiem, arī te netrūka grūtāku brīžu, strīdu par to, kā būtu pareizāk rīkoties tādā vai citādā situācijā. Tad šad tad emocijas nāca uz āru. Taču pamatā vienmēr bija skaidrība par to, kādēļ es esmu tur, kur esmu, un daru to, ko daru. Un vienmēr bija komandas sajūta.

Šobrīd dzimumu vienlīdzības tēma ir pietiekami aktuāla. Par Valsts policiju – vai tas bija “zēnu klubiņš”, kurā tev kā sievietei bija jāizkaro sava vieta?

Nē, policijā īstenībā tā nekad nav bijis. Nu vismaz vadībā, kas bija mana vide. Tur vismaz puse bija sievietes un pamatā tika vērtēta tava profesionalitāte. Nekādas, pat pusbalsī izteiktas, apšaubāmas replikas, kurās figurētu dzimuma faktors, neatceros. Es turklāt uz policiju atnācu ar zināmu pieredzi un reputāciju.

Grūtākie momenti, strādājot Valsts policijā?

Grūtākais laikam bija Zolitūde... Visas tās dienas uz vietas. Redzēt to visu, būt tajā iekšā, domāt par visiem un strādāt komandā, komunicēt ar cietušajiem un apstrādāt šo informāciju. Tad vēl arī skatīties, vai tavējie tiek galā ar šo visu.

Tad arī – vai ugunsdzēsējiem ir labi, vai viņiem ir ūdens, ko padzerties? Tu skaties, ka cilvēks, kurš tajā naktī ir zaudējis kolēģus, nav ne ēdis, ne dzēris... mēģini viņam pa ceļam, garām skrienot iebarot kaut vai šokolādes gabaliņu.

Te ir runa par kādu no ugunsdzēsējiem, kuri strādāja notikuma vietā?

Jā. Bija redzams, ka tobrīd tas ir svarīgi, ņemot vērā to slodzi, kādai šis cilvēks bija pakļauts. Tā nu to šokolādes tāfelīti līdz rītam sanāca izbarot.

Bet te jāuzsver, ka tā ir tava izpratne par to, kā krīzes momentos jāstrādā sabiedrisko attiecību speciālistam. Skaidrs taču, ka kāds cits to varētu tikpat labi arī nedarīt.

Nu jā, priekšrakstos jau nekur nebija teikts, ka man tas jādara.

Pirms tam taču vēl bija 13. janvāra grautiņi? Vai tev pēc tā visa nemainījās priekšstats par sabiedrību?

Zinot, kas tobrīd notika citviet Eiropā, grautiņi Vecrīgā nebija pārsteigums. Spriedze sabiedrībā bija ārkārtīgi liela. Cilvēkus nomāca pilnīgā neziņa, un neziņa jau arī nes to postošāko potenciālu. Bija pilnīgi skaidrs, ka kaut kas būs, taču nebija zināms – kad un kur.

Tad kad tas viss jau sākās, un bruģis sāka lidot pret Saeimas namu, es skatījos, kā mūsējie tur stāv bez ķiverēm un vairogiem vienu stundu, otru. Es zināju un sapratu, kāpēc – lai iesākumā pacenstos nomierināt tos cilvēkus un agresīvākos, ja sanāk, ievilkt aiz sevis. Bija jau arī ūdensmetējs turpat blakus... Atceros, kā gudrīši pēc tam teica, ka vajadzēja lietot ūdensmetēju. Kādu ūdensmetēju? Pirmkārt, tovakar bija ļoti auksts, otrkārt – šķaidīt cilvēkus, kuri jau ir vienojušies pūlī pret frakciju māju ar ūdeni – tas taču ir ārprāts.

Kad tas bija sācies, atceros, ka pie sevis domāju: nedod, Dievs, ka tas tagad turpinās vēl trīs dienas, kā tas citās valstīs tolaik bija un joprojām ir. Jau naktī, kad visa Vecrīga bija jau iztīrīta, kopā ar Andri Dzeni [tolaik Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks] devāmies uz Ministru kabinetu pie Godmaņa [toreizējais premjers Ivars Godmanis], lai atskaitītos, ka viss ir beidzies. Tas notikums sniedza daudzas mācības. Neviens jau toreiz nepaklausīja policiju, kad teicām, ka tik šaurā vietā, [Doma laukums] ņemot vērā noskaņu sabiedrībā, nedrīkst atļaut rīkot tāda veida pasākumus, kuros visus uzkurina, uzkurina, taču nekādas jēgpilnas kulminācijas tā arī nav. Toreiz neieklausījās. Pēc tam mainījās.

Kolēģis nesenā intervijā ar ilggadējo pretterorisma vienības "Omega" komandieri Juri Grabovski runāja par to, ka 13. janvāra nakts notikumos policistiem esot bijusi neizpratne – kā tad tā, tik liels pūlis pret mani, pret policiju? Esot pat bijis jāpatur redzeslokā kāds likumsargs, kurš grautiņu laikā lūkojis atriebties kādam satracinātam akmens metējam. Vai tev tolaik sanāca piefiksēt policistu nostāju pret šiem cilvēkiem, kuri savācās, lai mestu bruģi?

Policistiem normālā valstī ir tas sarežģītais uzdevums – reaģēt uz likumpārkāpumiem, kas bieži vien nozīmē šā vai tā vērsties pret sabiedrību, ierobežot rīcību. Tas nepavisam nenozīmē, ka tas tiek darīts dusmu iespaidā vai ar “kā tu man, tā es tev” pieeju. Profesionāls policists tajā brīdī dara savu darbu, personīgais viedoklis nav priekšplānā. Protams, ka emocijas tur bija. Un ir katrā gājienā vai piketā. Taču jāsaprot, ka policista profesija ir misijas profesija. Šis darbs ir patiesi grūts, savukārt sabiedrība ne vienmēr par to ir spējusi būt pateicīga. Taču nekāda veida emocionālas izpausmes, kuras būtu nevietā, es 13. janvārī nemanīju. Šī nakts man atmiņā ir palikusi kā lieliska demonstrācija tam, kā darbojas pūļa efekts. To nākamajā dienā nācās skaidrot ministram.

Tu sliecies piekrist tolaik izskanējušajam, ka tas, iespējams, bija mums nedraudzīgu, ārēju spēku organizēts notikums?

Es neesmu sazvērestību teoriju piekritēja, bet tur bija perfekts pūļa efekts. Dziedāšana, saukļu izkliegšana. Enerģija tika ļoti sakāpināta un... tai ielai uz Saeimu nebija jābūt vaļā. Tas nebija paredzēts. Vienkārši kāds no partneriem īsti neizpildīja savu uzdevumu saskaņā ar to, kā bija plānots. Pēc tam jau viss bija atkarīgs no pūļa. Vēl tagad atceros, ka nomaļus no visiem klaigātājiem un bruģa metējiem bija omīte ar mazmeitiņu, kuras arī kaut ko kliedza līdzi. Cilvēki pavelkas, ja blakus masveidā notiek kaut kas tāds. Bet es nevaru arī teikt, ka viss tur bija pilnībā izskaidrojams. Tur bija arī dažas nesaprotamas lietas...

Piemēram?

Nu... kurš tad īsti izdomāja sākt vilkt ārā bruģakmeņus un kāpēc? Es nevaru izslēgt, ka atsevišķi aspekti šajā visā joprojām ir palikuši neskaidri.

Bija runas par kūdītājiem pūlī, kuri it kā efektīvi uzturējuši agresiju un iniciējuši postīšanu.

Jā. Iespējams. Nezinu. Es gan gribu piebilst vēl vienu lietu. Policijas darbs tajā dienā netika vērtēts objektīvi tādēļ, ka iztrūka adekvāta komunikācija. To iemācās tieši šādu incidentu laikā. Tiem, kuri uzskata, ka 13. janvāris bija Valsts policijas izgāšanās, es gribu teikt – tas bija kaut kas pilnīgi pretējs, un to atzīst arī ārzemju kolēģi. Gan taktiski – stāvēt divas stundas un uztvert metienus, sitienus bez reakcijas, tādējādi neizraisot vēl vairāk agresijas pūlī, un tad efektīvi sadalīt to, izbeidzot incidentu jau pirmajā naktī – gan visādi citādi, šī operācija bija veiksmīga. Ļoti noderīga bija arī mājaslapas Masunekartibas.lv izveidošana, kuras tapšanā palīdzēja žurnālisti, daloties ar fotogrāfijām un video ar postītājiem no notikuma vietas. Par to liels paldies viņiem. Uzskatu, ka beigu beigās mums izdevās nodot sabiedrībai vēstījumu, ka demolēšana nepavisam nav tas veids, kā mums cīnīties par savu valsti. Nekas tāds kopš tās reizes pie mums nav noticis. Tu droši vien gribi dzirdēt arī par to, kas bija vieglākais, patīkamākais policijas darbā?

Jā. Noteikti izstāsti.

Tie patīkamākie brīži, kad tu redzi, ka sabiedrība vai kāds cilvēks patiesi novērtē policijas darbu un tādu mirkļu bija pietiekami daudz. Prieks bija arī ieraudzīt jauno policijas automašīnu trafarējumu, kas, manuprāt, bija ļoti būtisks projekts gan policijai, gan arī sabiedrībai.

Ir drūmi, ka par formām izvērtās skandāls?

Tu runā par policistu formām? Man personīgi par šīm izmaiņām ir ārkārtīgi liels prieks, jo beidzot policistiem ir jaunas, mūsdienīgas, labas un kvalitatīvas formas! Katru reizi, kad redzu, priecājos. Tas, ka tur ir tās aizdomas par iepirkuma gaitu – varu tikai teikt, ka man nav ne mazāko šaubu par to, ka mani bijušie kolēģi ne tuvu nav saistīti ar to.

(Red. piezīme: 2020. gada vasarā tika sākts kriminālprocess par iespējamu krāpšanos policijas formastērpu iepirkumos. Tika iesaistīti arī dienesta priekšnieka vietnieki)

Vai, tavuprāt, policisti saņem pienācīgu atalgojumu?

Nē. Viennozīmīgi nē. Ja tu papētītu, saprastu, ka mūsu politiķi par iekšējo drošību kā tādu sāka pastiprināti runāt tikai pēc Ukrainas notikumiem [Eiromaidans 2013. gada 21. novembrī, pēcāk sekojušā Krimas okupācija 2014. gada 20. februārī, Krievijas atbalstīto separātistu aktivitātes Donbasā]. Līdz tam lielākoties runāja par NATO un ārējo drošību. Ukrainas stāsts lika uz iekšējās drošības riskiem paskatīties citādākā gaismā. Man jau vēl žurnālistikas laikos šķita, ka policija, iespējams, tiek apzināti turēta badā. Pēdējos gados ir uzlabojumi, vismaz parādās jēdziens – iekšējā drošība.

Bet vai deviņdesmitajos, divtūkstošo mijā, kad policijai klājās patiešām slikti, vispār bija reāli atrast naudu likumsargu algām?

Man grūti teikt, es jau nebiju tur, kur dalīja budžetu. Valstij kopumā negāja diez ko labi, un policisti to saprata. Paši pirka sev nepieciešamo apģērbu, paši remontēja savus kabinetus. Valsts par to tolaik nerūpējās. Kāpēc nerūpējās? Nu varbūt arī tāpēc, ka iekšlietu sistēma ir ļoti plaša – nav jau tika policija. Ja vienam iedod naudu, tad drīz prasīs arī citi. Visiem iedot nevar. Un kur policija liksies, tāpat darīs to, kas jādara. Tāpat kā mediķi.

Nesen pasaulē ievērību guva kāda franču žurnālista publikācija par darbu vienā no Parīzes iecirkņiem, kurā viņš bija, tā teikt, iefiltrējies. Saskaņā ar viņu arī Francijas galvaspilsētas likumsargiem bieži pašiem nākas sarūpēt sev apģērbu, dažādas nepieciešamās lietas.

Nu varbūt dabū tie, kuri pietiekami ilgi skaļi kliedz? Tikmēr bešā paliek tie, kuri klusībā dara savu darbu. Ar policiju šeit ir viena būtiska nianse – policisti nevar klaigāt par to, cik viņiem grūti, jo šāda attieksme mazina drošības sajūtu sabiedrībā un tam ir sekas.

Vai darbs Valsts policijā ir ietekmējis tavu personīgo dzīvi?

Nospiedumu tas, protams, ir atstājis. Es vienmēr esmu bijusi darbaholiķe, arī meita, būdama arhitekte, tāda ir. Kad mēs par to runājam, viņa smejoties man saka: “Ko tu no manis gribi? Māte darbaholiķe, tēvs darbaholiķis – kāpēc, lai es būtu citāda?” Ja godīgi, man ir laimējies visu dzīvi darīt darbu, kas man patīk un mani aizrauj. Un tici man, tas nav maz. Šis darbs man ir daudz ko iedevis un daudz ko arī atņēmis laikam. Tāda jau ir tā dzīve, visam ir sava cena. Bet nu hobijs – burāšana –  man bija. Tas vēl joprojām ir.

No policijas tu aizgāji, izpelnoties ievērojamu mediju uzmanību. Uzaci pacelt lika arī tava jaunā nodarbošanās – transformācijas trenere. Kas tas ir, kur tu ko tādu atradi?

Droši vien jāsāk ar to, kāpēc es izdomāju aiziet? Man šis darbs ļoti patika līdz pat pēdējai dienai. Bet zini kā ir... bija tāda sajūta, ka kaut kas bija beidzies. Ja tev darbā vairs nav izaicinājumu, tu saproti, ka tev ir jāizvēlas – attīstīties vai turpināt faktiski stāvēt uz vietas. Bet stāvēšanas uz vietas jau īstenībā nav.

Tevi vairs nevilināja komforta zona, kurā attapies?

Jā. Bija izveidota Sabiedrisko attiecību nodaļa, izaudzināti feini, jauni speciālisti. Es vispār iesaku pēc iespējas biežāk strādāt ar jauniem cilvēkiem – tas neļauj pašai kļūt par tantuku.

Tevi gribēja laist projām?

Gribēja vai negribēja – es biju izlēmusi. Beigu beigās vienojāmies, ka es vēl kādu mirkli palikšu, pastrādāšu un tad gan.

Bet kā tur ar to transformācijas treneres būšanu?

Pēdējos gados es visu laiku meklēju kaut ko jaunu ko apgūt, mācīties. Atklāju sistēmfenomenoloģijas mācību, vācu filozofa, mācītāja un psihoterapeita Berta Hellingera metodi. Šo to no tā visa vēl paguvu izmantot arī organizācijas darbā Valsts policijā. Tas palīdzēja pavirzīt uz priekšu dažus procesus.
Paralēli beidzamajos gados turpināju mācīties. Tu jautā, kur radās transformācijas trenere? Liku kopā visu, ko es daru dažādās jomās un secināju, ka viss ir par un ap iekšējo transformāciju un treniņiem, lai sevi attīstītu. Tā radās nosaukums, kas apvieno visu, gan konsultācijas, treniņus, apmācības. Tas ir stāsts par indivīda patiesā potenciāla realizēšanu. Mans darbs ir palīdzēt to paveikt. Tas tā vienkāršoti, taču ir arī nianses. Ja mēs ejam uz to, lai realizētu savu pilno potenciālu, tam visam ir sava cena.

No kā tad šobrīd sastāv tava darba ikdiena?

Strādāju ar cilvēkiem un organizācijām, kuri vēlas piedzīvot izaugsmi. Mans uzdevums ir asistēt viņiem šajā ceļā, skaidrot, kas tam ir nepieciešams, kas būtu jāpaveic. Tajā skaitā piedāvāju arī mediju treniņus, gan personām, gan organizācijām, uzņēmumiem. Komandas ir mana kaislība, kur no cilvēku grupas top komandas. Tas viss notiek caur apmācību programmām, individuālo darbu. Manuprāt, tas bija loģisks nākamais solis, kas ietver visas manas apgūtās zināšanas, prakses, pieredzi.

Kādi cilvēki, klienti pie tevis nāk? Vai ir viegli pārdot šādus pakalpojumus?

Zini, man dzīvē vienmēr ir bijis tā, ka darba piedāvājumi mani paši sameklē. Man nav bijis vajadzības iet un meklēt, ko darīt. Parasti nāk pietiekami drosmīgi cilvēki. Tā dimantu slīpēšana, ar ko mēs nodarbojamies, mēdz būt visai sāpīga. Nākas celt augšā visādas vecas lietas, arī tādas, uz kurām ne visai gribas paskatīties. Mēdz būt grūti. Vēl nāk gan ar ģimenes problēmām, gan darba problēmām. Man ļoti patīk organizācijas, uzņēmumi, jo tur ir vēriens, plašums un izacinājumi.

Tuvākajā laikā esmu iecerējusi realizēt vienu ideju, kuru jau kādu laiku apceru – mācību programma spēcīgām sievietēm. Zini, kā ir ar tiem spēcīgajiem cilvēkiem? Viņi bieži iet apkārt, palīdzēdami visiem tikt galā, risinādami problēmas, taču retu reizi viņiem pašiem kāds apvaicājas: “Bet kā tu jūties? Kas ar tevi notiek?”

Kopš tavas aiziešanas nav trūcis samērā skaļu notikumu. Vai ik pa laikam notiekošais neuzsit asini, neizraisa vēlmi atgriezties Čiekurkalna līnijā?

Nē, tā gluži nav. Es, protams, skatos, ko dara mani bijušie kolēģi un reizēm arī pieķeru sevi pie domas, ka es varbūt rīkotos citādāk. Taču es neapgalvoju, ka tas būtu pareizāk. Viņiem ir sava situācija, kurā viņi dara tā, kā uzskata par pareizu, un viņi to dara tiešām labi. Priecājos un lepojos ar viņiem! Es paguvu iemācīties pilnvērtīgi aiziet no iepriekšējā darba – ar gandarījuma sajūtu par paveikto, nevis kaut kādu rūgtumu, neapzinātu piesaistīšanos.

Redakcijas piebilde: intervija ar Sigitu Pildavu notika 21. septembrī, kad valstī vēl nebija spēkā ārkārtējā situācija.