Kolēģi kliedza, skurstenis atsitās pret ķiveri. Nākamajos mirkļos - mediķu brigādes, sirēnas, galvā daudz sliktu domu
Pamestā vienstāva māja Jūrmalā 5. septembra vakarā dega jau trešo reizi, iespējams, tas nebija nejauši. Ugunsdzēsējs Valdis Aņikejevs arī ne pirmo reizi bija uz jumta, lai tiktu klāt degošajai vietai, bija jālauž pārsegums. Glābēja darbs ir riska pilns, un šis ir stāsts par vienu no viņiem.
Ugunsgrēkos vienmēr jāuzmanās no vecajiem ķieģeļu skursteņiem, kas var sākt brukt. “Pēkšņi es izdzirdēju kolēģu brīdinājuma kliedzienus. Ieraudzīju, ka lielais skurstenis atrodas jau man virs galvas un tad spēcīgi atsitas pret manu ķiveri. Skurstenis pagrūda mani atpakaļ, un tad jau miglaini atceros, ka krītu no jumta, bet izdarīt neko nevaru. Atsitienu pret zemi vairs neatceros un tāpat arī visu, kas notika līdz mediķu ierašanās brīdim,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Valdis, kurš tagad jau atlabis un ir pateicīgs citiem glābējiem, šoreiz mediķiem.
Atjēdzās uz nestuvēm
Valdis atjēdzās brīdī, kad mediķi lika galvas un kakla fiksatorus un stabilizēja uz nestuvēm. Sajūta nebija no patīkamākajām, pat reāli biedējoša, jo apzinājies, ka nekas labs nevarētu būt: “Daudz sliktu domu bija galvā – ja nu ir slikts iznākums. Cik sapratu, pie manis ieradās divas neatliekamās palīdzības brigādes, kuras, sirēnām gaudojot, mani nogādāja Stradiņos. Tikai pēc izmeklēšanām sapratu, ka esmu salīdzinoši veiksmīgi ticis cauri – sasista galva, smadzeņu satricinājums, aknu kontūzija, sasista labā ķermeņa puse un ribas...”
Tomēr savu izvēli Valdis nekad nav nožēlojis: “Man patīk iespēja palīdzēt cilvēkiem, tas adrenalīns un neziņa – kas būs izsaukumā. Mana draudzene un ģimene jau ir pieraduši pie mana darba un tā specifikas, tāpēc iebildumu vairs nav.”
Tēva pēdās
Arī Valda tēvs bija ugunsdzēsējs, Eduards Aņikejevs dienestu beidza pirms teju 11 gadiem kā Jūrmalas brigādes komandiera vietnieks. Dēls pie viņa uz depo ciemos gāja no septiņu gadu vecuma. Jaunībā, kad tēvam ar kolēģiem bija sporta nodarbības, Valdis ar viņiem spēlēja volejbolu un futbolu, jo dzīvoja turpat blakus. Aptuveni 12 gadu vecumā Valdis sāka nodarboties ar ugunsdzēsības sportu un piedalīties sacensībās.
Beidzot vidusskolu, gan vēl nebija doma par darbu VUGD, taču vēl pēc gada tēvs piedāvāja nākt uz ugunsdzēsējiem, un puisis, daudz nedomājot, piekrita.
Arī Valda dienesta vieta ir Jūrmalā. Izsaukumu ir mazāk nekā Rīgā, ir pat tukšās dienas, taču ir arī pieci izsaukumi un vairāk, bet vidēji viens vai divi. Ne vienmēr jātraucas uz degošu māju vai avāriju, var būt arī maldinājums vai jādodas glābt nelaimē nokļuvušu dzīvnieku.
“Kad atskan trauksme, tad adrenalīns ir tik augsts, ka enerģija uzrodas pati no sevis,” atklāj Valdis. Viņa pieredzē lielākie ugunsgrēki bija laikos, kad Jūrmalā lielā platībā dega meži. “Tad, ierodoties darbā, es jau zināju, ka diennakts būs jāpavada mežā, lai to apdzēstu. Traki laiki bija, kad cītīgi tika dedzināta bijusī Slokas papīrfabrika,” atceras glābējs.
Viens par visiem, visi par vienu
Šis negadījums nenozīmē, ka ugunsdzēsēji ir pārgalvji. Valdis stāsta: “Riskus mēs vienmēr izvērtējam, esam uzmanīgi un vērojam apkārtējo situāciju, taču visu iepriekš nav iespējams paredzēt. Jebkurā brīdī var kaut kas nokrist vai sabrukt. Ne vienmēr var zināt, kādā stāvoklī pirms ugunsgrēka bijusi konkrētā celtne. Diemžēl ne vienmēr tikai no ārpuses ir iespējams nodzēst ugunsgrēku, bieži rodas nepieciešamība iet iekšā degošajā ēkā, un tad jau pastāv dažādi riski.”
Bez komandas un biedra pleca te iztikt. Viens par visiem, visi par vienu – musketieru saukli noteikti var attiecināt arī uz ugunsdzēsējiem.
“Viens neko nespēsi izdarīt. Nepieciešams visu ugunsdzēsēju saliedēts komandas darbs, un ļoti svarīga ir spēja uzticēties kolēģiem, ar ko strādājam izsaukumā, un zināt, ka sapratīsimies bez liekas runāšanas. Ja nu kas gadīsies, tad tevi noteikti nepametīs nelaimē. Man viņi ir ne tikai lieliski kolēģi, bet reizē arī labi un uzticami draugi,” uzsver Valdis.
Skrien jebkuros laika apstākļos
Fizisko formu Valdis uztur, daudz sportojot: “Mans hobijs ir skriešana. Man ļoti patīk skriet un piedalīties sacensībās, jo tur varu pacīnīties ar savu “man ir grūti, un es vairs nevaru”. Šīs īpašības – nepadoties, kad ir grūti, un cīņa ar sevi – ļoti labi noder arī ugunsdzēsēju darbā. Skriešana brīvā dabā jebkuros laikapstākļos, karstumā, lielā vējā, lietū vai pa sniegu ir ļoti labs veids formas uzturēšanai.”
Viņš spēlē florbolu, cik brīvais laiks atļauj, “paložņāju arī pa stieņiem”, pērn sācis nodarboties arī ar šķēršļu skriešanu: “Šis sporta veids mani ļoti aizrāva, jo tajā bez skriešanas ir nepieciešama arī veiklība un spēcīgas rokas, tāpēc tas labi palīdz darbā.”
Vaicāts par valsts atbalstu, Valdis neslēpj: “Veselības jomā mums daudzi medicīnas pakalpojumi ir apmaksāti. Ja runā par atalgojumu, tad domāju, ka lielākajai daļai ugunsdzēsēju šis ir kā aicinājums, sirds darbs. Lielākajai daļai kolēģu ir otrs darbs, lai spētu nodrošināt savas un ģimenes vajadzības. Atalgojuma ziņā situācija noteikti varētu būt labāka, jo darbs ir pietiekami atbildīgs un bīstams.”
Katru gadu cieš desmitiem ugunsdzēsēju
Pagājušajā gadā dienesta pienākumu pildīšanas laikā notikuši 67 nelaimes gadījumi un šogad līdz septembra vidum 36, kad cietuši ugunsdzēsēji glābēji. Tieši liesmu dzēšanas laikā šajā laikā cietuši 56 ugunsdzēsēji, pēdējais negadījums bija naktī uz 15. septembri Stendē, kur dega neapsaimniekota ēka. Vēl 18 ugunsdzēsēji guvuši traumas sporta nodarbību laikā, taču ugunsdzēsības sports ir tehniski sarežģīts un tuvs reālajiem darba apstākļiem.
Gandrīz visi viņi ir saņēmuši apdrošināšanas pabalstus, ko piešķir saskaņā ar Atlīdzības likuma 19. pantu. Tas nosaka, ka smaga veselības bojājuma gadījumā pabalsts ir 10 000 eiro, vidēji smaga – 5000 eiro, bet viegla – 200 eiro, ja darba nespēja ilgst vairāk par sešām dienām.
