Pēc rekonstrukcijas durvis ver Jaunsaules katoļu baznīca

Pirms gandrīz trim gadiem vienu no ievērojamākajiem privātpersonas ziedojumiem Latvijas baznīcu saimniecībā – gandrīz 363 tūkstošus eiro – saņēma mazs mazītiņš lauku dievnams Jaunsaulē, kura draudzē tobrīd bija ne vairāk kā desmit cilvēku. Tas, ko pēc savas nāves vēlējās ziedotājs – Jaunsaulē dzimušais, uzaugušais, bet Otrā pasaules kara apstākļos ASV nonākušais Viesturs Segliņš –, bija viņa dzimtās baznīciņas, kuras celtniecībā pats piedalījies kopā ar tēvu un ko viesošanās reizēs Latvijā allaž apmeklējis, atjaunošana.

Šķietami vienkāršā aizgājēja griba gan tika īstenota visai sarežģītā ceļā, tostarp aizgājēja piederīgajiem sarunās ar Latvijas katoļu baznīcu iestājoties par naudas izlietošanu tikai konkrētā dievnama vajadzībām, par ko 2018. gada jūnijā vēstīja arī Kas Jauns Avīze. Nu, kā visi varēja pārliecināties aizvadīto svētdien, Svētā Konrāda Romas katoļu baznīca ieguvusi jaunus „vaibstus” un dievlūdzējus uzņem skaisti atjaunotās telpās.

Svētdien baznīcā pulcējās gan draudze, interesenti, mantojuma atstājēja tuvinieki un cilvēki, kas virzījuši dievnama atjaunošanas procesu, gan vairāki garīdznieki. Iesvētīšanas misi vadīja Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis, to ar savu klātbūtni godināja arī Skaistkalnes katoļu baznīcas priesteris Jānis Vīlaks, Bauskas katoļu draudzes prāvests Jānis Zviedrāns un Jaunsaules draudzes prāvests Romualds Baļčūns. Viesu vidū bija arī Jaunsaules luterāņu baznīcas mācītājs Jānis Tālums. Līdzīgi kā iepriekš bija paudis, bīskaps Pavlovskis arī šoreiz klātesošajiem uzsvēra, ka bez vizuāli baudāmā skaistuma baznīcas pastāvēšanai nepieciešama arī kupla draudze, novēlot, lai solu rindas, kā šajos svētkos, ir pilnas ļaužu arī ikdienā.

Tie, kas bijuši baznīcā iepriekš, spēj novērtēt pamatīgumu ēkas atdzimšanā. Objekta pārbūves projekta autore, arhitekte Vija Ozola jau daudzus gadus ir jaunsauliete, kas viņu iedvesmojis baznīcu uzlūkot ne vien kā dievnamu, bet arī kā garīguma centru, kas šai vietai piešķirtu jaunas iespējas un vizuālo tēlu. „Ēkai radījām torni, kam noteikti jābūt katrā baznīcā, zvanu, garos logus, kas piešķir tiekšanos uz augšu, un virsgaismu, pārbūvējot jumtu,” par mūsdienīgiem vaibstiem, kas ieviesti kara laikā līdz galam tā arī nepabeigtajam objektam, komentē arhitekte.

Pārbūves gaitā atjaunotas arī visas baznīcas iekštelpas, izbūvēts otrais stāvs, kur izveidotas omulīgas telpas atpūtai un neformālām tikšanām. Baznīcā, kas iepriekš bijusi bez apkures, nu ierīkota elektriskās apsildes sistēma. Par dievnama atdzimšanu visiem pagastā kopš šīs vasaras sākuma četras reizes dienā – precīzi pulksten 9, 12, 15 un 18 – „ziņo” torņa zvana skaņas. Apliecinājumi, ka objekts bijis to veicēju mīlestības darbs, rodami arī interjerā – tornī zem zvana saules staros zaigo vitrāžas krusts, bet sienas rotā mākslinieces Ievas Jurjānes gleznotas 14 Krusta ceļa pieturas.

Starp citu, pazīstamā māksliniece ir Segliņu dzimtas radiniece, tāpēc, testamenta izpildītāju – ASV dzīvojošo Birutas un Jāņa Zommeru – uzrunāta, pirmo reizi piekritusi pievērsties kristīgai tēmai un Jēzus tēlam. „Man šķiet, tas ir brīnišķīgs un netipisks žests, ko Viesturs Segliņš ir izdarījis, ­– novēlējis savā mūžā sakrāto šai baznīcai. Pats, būdams dārznieks, viņš savā dzīvē radījis daudz skaista un dzīva. Viņam pašam nebija bērnu, bet šādi viņš radis unikālu veidu, kā caur baznīcu turpināties vēl bagātīgāk,” sarunā ar Kas Jauns Avīzi pauda Ieva Jurjāne, atzīstot, ka ir pateicīga šīm 14 eļļas glezniņām, kas aizņēmušas visu pandēmijas ikdienu ne vien fiziskā, bet arī emocionālā nozīmē, jo likušas „daudz ko pārdomāt par ciešanām mūsdienu pasaulē un cilvēku iespējām caur Kristu izdzīvot savas sāpes.”

Jurjāne piebilda, ka viņas sirdij ir vairākas tuvas katoļu baznīcas, un šī, kurā nu kā „bērnu” tautās palaidusi savus darbus, turpmāk būs viena no tām. Atliktu vien vēlēties, lai baznīcas durvis būtu atvērtas ļaudīm ne tikai uz dievkalpojumu laiku, bet arī citkārt, kad ir vēlme pasēdēt savās domās un klusumā.

Ka baznīcu nākotnē redz kā atvērtu pasauli, kur gūt mieru un noskaņu, uzsver arī testamenta izpildītāja pilnvarotā persona Silvija Jemeļjanova. Nākdama no Segliņu dzimtas, viņa teic, ka baznīcas atjaunošanas darbu uztvērusi kā dzimtas uzticētu misiju, kas devis spēkus novest iecerēto līdz galam, pat ja nācies saskarties ar dažādiem šķēršļiem. „Ceļš uz šo brīdi nav bijis rozēm kaisīts. Taču šodien ir padarīta darba izjūta. Šo baznīcu nākotnē redzu ar atvērtiem vārtiem un durvīm, lai ļaudis piestātu un ieskatītos tajā, izbaudītu dievnama un vides noskaņu. Vēlētos, lai baznīca piedzīvotu skaistus dievkalpojumus, kāzas, kristības un ģimenes godus un tajā būtu kupla draudze, ne tikai aktīvā Gulbju ģimene,» vaicāta, kādu vēlētos šo vietu redzēt nākotnē, cerībās dalījās Jemeļjanova.

Kas ir Viesturs Segliņš?

1937. gadā, kad Viesturs Segliņš bija 11 gadu vecs puika, Skaistkalnes kapucīni nolēma uz katoļiem piešķirtās kapsētas zemes Jaunsaulē būvēt mūra baznīcu ar dzīvokli sargam. Tā paša gada vasarā kapucīnu tēvi jau iesvētīja pamatus, un, kā liecina fotogrāfijas Segliņu dzimtas albumā, roku pamatakmens iecelšanā un ēkas celtniecībā pielicis arī Viesturs ar ģimeni. Diemžēl cerēto baznīcā iešanu pārtrauca Otrais pasaules karš, jo Viestura tēvs Viktors, būdams ne tikai draudzes loceklis, bet arī aizsargs un Vārberģu mājas saimnieks, kopā ar ģimeni – sievu Annu un četriem bērniem (piektais – dēls – palika Latvijā) – bija spiests doties bēgļu gaitās līdz Amerikai.

Tautiešu un sporta pasaules aprindās Viesturs vēlāk kļuva pazīstams kā šahists, par ko liecina arī paša pasūtīts uzraksts uz kapa pieminekļa: šaha čempions Vācijā 1956. gadā un ASV 1969. gadā.

Paveroties ceļam uz Latviju, Viesturs uz dzimteni pie radiem centies atbraukt vismaz reizi divos trijos gados. Un vienmēr apmeklējis Jaunsaules baznīcu. Ar bērnību saistītās atmiņas un piederība katoļu draudzei mūža nogalē bija tik spēcīgas, ka Viesturs izlēma savus iekrājumus un līdzekļus no pārdotajiem īpašumiem novēlēt dzimtās puses baznīcām.

Viesturs Segliņš apbedīts dzimtas kapsētā līdzās Jaunsaules baznīcai. Svētdien pēc mises katoļu garīdznieki ar tuviniekiem uz piemiņas brīdi pulcējās arī Segliņu atdusas vietā, pateicībā aizgājējam noturot svētbrīdi.