Bēdīgi slavenā Latvijas pilsoņa Benesa Aijo sūrā ikdiena Maskavā: melnstrādnieka darbi un kapsulas kopmītne
Bēdīgi slavenajam nacionālboļševikam Benesam Aijo dzīve ir galīgi neizdevusies. No Latvijas tiesībsargājošām iestādēm bēguļojošais Aijo tagad Maskavā nelegāli piepelnās dažādos gadījuma darbos un dzīvo kapsulkopmītnē. Viņš no Doņeckas separātistu ierakumiem pārcēlies uz Krievijas galvaspilsētu.
Benesu Aijo 2015.gada februārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa izsludināja meklēšanā krimināllietā, kurā viņš apsūdzēts par publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu. Taču Aijo bija aizbēdzis no Latvijas un paziņoja, ka atrodas pašpasludinātās „Luhanskas tautas republikas” armijas rindās Donbasā, kur piedalās kaujas operācijās Ukrainas promaskavisko separātistu rindās. Savukārt 2015.gada februārī stājās spēkā izmaiņas Krimināllikumā, kas aizliedz prettiesiski piedalīties bruņotā konfliktā ārvalstīs. Ņemot to vērā Valsts drošības dienests pret Aijo sāka jaunu kriminālprocesu. Vairākus gadus viņš lielījās ar savām kaujinieka gaitām pašpasludinātās „Doņeckas tautas republikā” armijā. Nu viņš no šīm „tautas republikām” aizlaidies uz Krievijas galvaspilsētu.
Cīnās par Piemaskavas ekoloģiju un par Lukašenko režīmu
Rīgas krievu avīzes “Segodņa” Maskavas korespondents intervējis Aijo, kurš tagad bez noteikta darba, puslegālā statusā slapstās Krievijas galvaspilsētā un uzrakstījis Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam lūgumu viņam piešķirt politisko patvērumu.
Nu Beness Aijo lamājas uz Maskavas valdību:
Aijo ir melnstrādnieks, jo tā kā viņam nav „oficiāla statusa”, viņš nevar strādāt specialitātē. Aijo uzsver, ka akadēmiskā izglītība viņam nekādu labumu nedod: viņš Latvijas Universitātē ieguvis biologa profesiju, bet „Luhanskas tautas republikas” universitātē apguvis politoloģijas zinības. Kā biologs viņš tagad piedalās mītiņos par ekoloģiju, protestējot pret ķīmisko ieroču poligoniem, automaģistrāles būvi un tā tālāk. Par savu kraso uzstāšanos pret Krievijas varasvīru nodomiem viņš šopavasar pat pāris dienas nosēdēja Arhangeļskas milicijas aizturēto izolatorā. Tagad gan viņš vis nav aizrāvies ar cīņu par ekoloģiju, bet gan piedalīšanos „sankcionētos piketos” pie Baltkrievijas vēstniecības Maskavā, lai aizstāvētu Aleksandra Lukšenko režīmu. Tāpat viņš raksta politiskus pamfletus nacionālboļševiku garā.
40 gadus vecais Aijo stāsta, ka šobrīd aktīvā karadarbība Donbasā ir beigusies. Pēc viņa vārdiem, tagad tur nav ne miera, ne kara, iestājies pamiers. Tādēļ viņš izlēmis pamest Donbasu un pārcēlies uz Krievijas galvaspilsētu, kuru slavē: “Apkārt daudz vēsturisku ēku, muzeju, arhitektūras un vēstures pieminekļu”. Tomēr šīs kultūras vērtības viņam, pēc visa spriežot, neatliek laika baudīt.
„Tā bija īsta verdzība”
Lai nopelnītu dienišķo maizīti Aija tagad katru dienu strādā palīgdarbus. Celtniecībā, dārzā, noliktavās – katru dienu savs darbiņš: krāso mājas, jauc betonu, liek bruģi, nēsā mēbeles, jauc vecus šķūnīšus. Katru dienu zvana darbā iekārtošanās birojs un Aijo pavēsta, uz kuru pusi jābrauc strādāt. Ir arī pastāvīgāki darbi. Tā koronavīrusa karantīnas laikā viņš dienu un nakti montēja elektroinstalāciju kādā jaunceļamā Piemaskavas elitārā skolā, kura tika celta Maskavas mēra Sergeja Sobjaņina patronāžā.
Darbs gan Maskavā, gan Piemaskavā ilgst astoņas-divpadsmit stundas dienā, reizēm uz darbu ar elektrisko vilcienu jābrauc pat pāris stundu. Par šādu darbu viņš saņem 1500-2000 rubļus (17-23 eiro) dienā, paveicas, ja darba devējs arī pabaro. Katrā ziņā ar šādu naudu Maskavā nevar šiki padzīvot. Par saviem pirmajiem soļiem Maskavā viņš stāsta:
Nacionālboļševiks Beness Aijo starp teroristiem Austrumukrainā
„Kad atbraucu, apmēram mēnesi padzīvoju partijas „Cita Krievija” štābā, būvēju monolītas konstrukcijas dzelzceļa depo. Bet dzīvot birojā bija grūti – ne dušas, ne virtuves. Tad iekārtojos diennakts darbā, kur piedāvāja gan kopmītni, gan ēdienu. Patiesībā tā bija īsta verdzība. Biju cilvēks, kas piesaistīts pie ēdiena un dzīvesvietas, bet par darbu saņēmu tikai pusi no darba devēja solītā”.
Grib būt Valsts domes deputāts
Tagad nacionālboļševika dzīve mazliet ir uzlabojusies. Pirms kāda mēneša viņš jauca šķūnīti kāda Maskavas Valsts universitātes doktora, biologa vasarnīcā, kurš Aijo solījis painteresēties, vai viņš kaut kur nevar dabūt darbu bioloģijas jomā. Tomēr tāds darbs diez ko nespīd, jo Krievijā darbu bioloģijā bez protekcijas un labiem sakariem pašlaik ir gandrīz neiespējami dabūt.
Tagad Aijo dzīvo kapsulas tipa kopmītnē, bet kā jau īstens boļševiks par dzīves apstākļiem nesūdzas: „Neesmu piekasīgs. Gandrīz piecus gadus pavadīju ierakumos un armijas kazarmās, tāpēc mani viss apmierina. Kopmītnē ir liela zāle ar galdu un televizoru, tur var pasēdēt, atpūsties. Tur arī sēžu un rakstu rakstus par sasāpējušām politiskām tēmām”.
Nākotnes plāni viņam diži – vēloties kļūt par Krievijas Valsts domes deputātu, tikai viens šķērslis: viņš nav Krievijas pilsonis. Tādēļ vispirms jāiegūst Krievijas pilsonība.
Jautāts, vai sirds nevelk uz dzimteni Latviju, kur dzīvo viņa māte un citi radinieki, Aijo ir atklāts: „Velk, bet saprotu, ka nevaru viņus apciemot, kaut arī esmu Latvijas pilsonis. Interpols mani taču izsludinājis starptautiskā meklēšanā par to, ka aicināju vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu un karoju Donbasā. Par laimi, Krievija mani neizdod...”
