Bijušais „Bankas Baltija” prezidents Tālis Freimanis skaidro, kā kļuvis par mācītāju: „Nekas no manis nav atkarīgs”
Kādreizējais viens no 1995. gadā krahu cietušās „Bankas Baltija” šefiem, kuru augusta vidū Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags ordinēja palīgmācītāja pakāpē, baznīcas žurnālā „Svētdienas Rīts” stāsta par savu ceļu līdz mācītāja krustam. Regulāri luterāņu dievnamu viņš sācis apmeklēt pēc „Bankas Baltija” kraha.
„Svētdienas Rīts” parasti publicē visu jauniesvētīto mācītāju stāstus par viņu ceļu līdz Dievam. Nu kārta bija pienākusi arī Freimanim. Tomēr viņš savā liecībā izvairās vārdā minēt „Banka Baltiju”, to nosaucot vien var par kādu „lielu komercbanku”.
"Bija jānāk šīm traģēdijām..."
Viņš raksta, ka Atmodas gados „negaidīti nāca uzaicinājums strādāt lielā komercbankā. Piekritu un nostrādāju tur vadošos amatos piecus gadus līdz maksātnespējai. Un tad sekoja kritiens: apsūdzība, arests, meitas traģiskā nāve, četrpadsmit gadu tiesvedība un spriedums par nolaidību”.
„Bija jānāk šīm traģēdijām, lai es saprastu, ka neesmu nekas, neko nevaru un nekas no manis nav atkarīgs. Jo viss ir Dieva rokās, kas pār mums valda, un tikai Viņa griba nosaka mūsu dzīves ceļu,” filozofiski rezumē Freimanis.
Freimanis stāstā saviem baznīcēniem neatklāj, ka kopumā cietumā nosēdējis astoņarpus gadus, kaut gan vēlāk tiesa viņam piespriesto sodu mīkstināja līdz piecarpus gadiem. Tāpat viņš arī savā atmiņu stāstā neatminas, kādas problēmas savulaik „Banka Baltija” radīja tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.
Bijušais basketbolists un Latvijas Universitātes Tirdzniecības un finanšu fakultātes absolvents Freimanis atklāj, ka uz dievnamu (Rīgas jaunās svētās Ģertrūdes baznīcu) regulāri sācis piestaigāt pirms 25 gadiem, kas tieši sakrīt ar „Bankas Baltija” bankrota laiku – 1995. gadu.
Ar baznīcu viņš omammas mudināts iepazinies jau agrā bērnībā. Trīs mēnešu vecumā viņu kristīja Liepājas Lutera draudzes prāvests Arnolds Zviņģis, kas bija arī viņa krusttēvs. Līdz skolas gaitu sākumā viņu arī ik svētdienu veduši uz dievkalpojumiem, bet, sākot mācības, viņa un baznīcas ceļi šķīrās, līdz „Bankas Baltija” kraham...
Jau pēc iznākšanas no cietuma Freimani studēt Lutera akadēmijā iedrošināja gan Lutera akadēmijas docents Dr. teheol. Guntis Kalme, gan luterāņu baznīcas bīskapi Hanss Martins Jensons un Pāvils Brūvers.
„Ko mācīs? Kā veidot finanšu piramīdas?”
Bijušie LELB mācītāji gan nav izteikuši sajūsmu par Freimaņa ordināciju. Kādreizējais Saldus Mārtiņa Lutera baznīca mācītājs, tagad – vasarsvētku draudzes sludinātājs Normunds Ozoliņš „Facebook” pauž: „Ko viņš tagad varētu mācīt? Kā veidot finanšu piramīdas? Protams, ka baznīca teiks - bet viņš taču ir atgriezies! Kur ir viņa atgriešanās liecība? Ar baznīcu vispār ir interesanti. Tur dažreiz mēdz paslēpties šādi ļaudis. Ir dokumentālā filma par kādu maniaku, kuru atrada pēc 30 gadiem ASV. Kā jūs domājiet, kur viņu atrada? BAZNĪCĀ, kur viņš bija iekārtojies par štata darbinieku. Kad Svētais Gars ir projām, vieta nepaliek tukša. Viss notiek pēc Rakstiem. Reliģiskajā vidē ir pieņemts Kristu iemainīt pret laupītāju”.
Bet kādreizējais Valmieras svētā Sīmaņa draudzes gans, tagad brīvmācītājs Valters Korālis reflektē par to, kāpēc Freimanim uzreiz pēc ordinācijas piedāvāja kalpot lielā Rīgas draudzē, nevis kaut kur provincē: „Iejukt barā visvieglāk ir lielākā pilsētā. Lauku cilvēki, kaut arī sākumā šķietami naivi un nezinoši, toties - viņi nav vienaldzīgi. Viņi arī visu ilgāk atceras. Arī lauku draudzēs. Mani un baznīcas ceļi šķīrās pasen. Priekš manis veiksmīgi, jo sekmīgi nu jau sen strādāju savā privātpraksē. (..) Kas notiek reliģiskajās organizācijās? Viskautkas! Esot pamatīgs kadru trūkums. Vismaz laukos mācītāji raujas pat pa 3-4 draudzēm. Toties siltākās vietas ilgi tukšas nestāv. Vieni mācītāji aiziet, citi uzrodas to vietā. Tas daudz ko pasaka par reliģisku organizāciju kopumā un arī par tautu, cilvēkiem, kas to uztur... Bet nu labi, viens no evaņģēlija autoriem - Matejs arī bija senāk muitnieks (mūsdienu izpratnē- augļotājs, baņķieris)”.
Jauns.lv jau rakstīja, ka, lai gan pirms pāris gadiem, tagad 74 gadus vecais Freimanis izteicies, ka nevēloties kļūt par mācītāju, jo toreiz viņš apmierinājās ar evaņģēlista darbu jaunajā svētās Ģertrūdes baznīcā, kur faktiski varēja darīt to pašu, ko mācītājs, – gan vadīt Bībeles stundas pieaugušajiem un bērniem, gan nepieciešamības gadījumā dievkalpojumus, tagad piekritis staigāt ar mācītāja krustu kaklā.
Freimanis atzina, ka tagad ekonomika viņu galīgi vairs neinteresējot, Reliģijai viņš pievērsās pēc savas vienīgās 1971. gadā dzimušās meitas Žaklīnas bojāejas autokatstrofā 1997. gadā. Garīgā ceļa meklējumi viņu aizveda līdz LELB Lutera akadēmijas Teoloģijas nodaļai, kuru 2017. gadā absolvēja. Šajā gadā viņu arī iesvētīja par jaunās svētās Ģertrūdes draudzes evaņģēlistu.
LELB ziņo, ka Freimanis turpinās kalpot Rīgas jaunajā svētās Ģertrūdes draudzē, sadarbojoties ar mācītāju Guntaru Dimantu, un Rīgas Svētā Gara (Imantas) draudzē, kurās jau iepriekš kalpoja kā evaņģēlists. Vienlaikus jauniesvētītais mācītājs ir arī Lutera akadēmijas kapelāns.
