Mežā pēc veselības! Annas Āzes padomi

Par Annas Āzes Meža muzeju 

Žīguri, kas atrodas Viļakas novada Ziemeļu daļā, netālu no Krievijas robežas un tikai 20 kilometru no Abrenes, ir viens no Latvijas diviem īpašajiem mežsaimnieku ciemiem (otrs – Silva – ir pie Smiltenes). Anna Āze te pavadījusi gandrīz visus 40 darba gadus. Tāpēc nav brīnums, ka 1988. gada decembrī, kad Latvijas vecie mežkopji nodibināja Mežu vēsturnieku kopu, viņu lūdza pārstāvēt šo pusi. “Darbarīki, bildes, apģērbs paliks, kad sirmais mežkopis dosies tai saulē, taču atmiņas viņš paņems līdzi, tāpēc, lai tās neietu pazušanā, sāku uzklausīt un pierakstīt viņu piedzīvoto. Man ir vairāk nekā 150 atmiņu stāstījumu, uzticētas arī pašu mežsaimnieku pierakstītas burtnīcas un albumi, par kuru eksistenci nereti nav zinājušas ne sievas, ne bērni... Līdz 1957. gadam mūsu mežos oficiāli dzīvoja mežabrāļi, pēdējais, Liepnā, no meža iznāca tikai septiņdesmitajos. Kad mežsargu noguldīja sūnās, viņš jau nezināja, kuri – sarkanie vai zaļie mežabrāļi – tie ir, tāpēc vajadzēja būt ļoti izmanīgam, lai paliktu dzīvs. Bet tā jau ir bijis vienmēr – mežs visiem ir devis patvērumu. Un arī smagu darbu – ne velti, līdz 40. gadam sievietes mežā negāja, tikai pēc kara un represijām, kad vairs nebija vīru, mežā sāka strādāt arī sievietes. Jo atšķirībā no kolhoza, kurā cauru dienu strādādams, beigās vēl paliki parādā, mežā varēja nopelnīt,” tā sākas Annas atbilde uz jautājumu, kā viņa ir tikusi pie personiskā muzeja, kurš strādā jau kopš 1990. gada (pirmos divus gadus ekspozīcija par meža darbinieku ikdienu, sasniegumiem un dabu bija apskatāma Katlišu vecajā mežsargmājā, pēc tam pārcēlās uz telpām Žīguru bērnudārzā). “Sākumā bija domāts savākto vēsturisko materiālu vest uz Rīgu, bet mūsu cilvēki teica – kā tad mēs varēsim to lasīt un pētīt? Teicu, ka kaut vai izstiepšos, bet uztaisīšu savu muzeju. Un uztaisīju!”

Žīguri var lepoties ar dabas liegumiem Posolnīca un Zodānu Purvs, neskarto Liepnas upes ieleju un dabas parku Vecumu meži. Te, Pokratas ezerā, aug tik retais peldošais ezerrieksts un zied dzeltenā dzegužkurpīte. Šaipusē ir Latvijā vienīgā liepu (3 ha aptuveni 130 gadus vecu koku), 13 ha liela ozolu audze, kā arī 96 ha plašs melnalkšņa mežs. “Mums ir slaidākās un kvalitatīvākās egles un skaistākās apses,” Anna ir lakoniska. Un piebilst, ka katru septembra trešo sestdienu viņi Žīguros joprojām svin Meža darbinieku dienu un visus aicina ciemos. 

Anna Āze iesaka

• Neej mežā, ja tev bail! Daba nesaprot priedēkli ne-; ja, ejot uz mežu, visu laiku daudzināsi: ka tik čūsku nesatieku, ka tik čūsku nesatieku, noteikti to satiksi! Bet tiem, kam no čūskām bail, teikšu, ka savā garajā mūžā ne reizi neesmu redzējusi, ka odze kādam uzbruktu. Tai no cilvēka ir daudz vairāk bail, nekā cilvēkam no čūskas. Tāpēc kā nākas apauj kājas un es pa meža smagiem soļiem – čūska tavu soļu radītās vibrācijas jūt no liela attāluma un centīsies negadīties pa kājām. Tā kodīs tikai tad, ja būsi izminis uz astes – aiz sāpēm, ja trāpīsi uz galvas, tā centīsies ielīst zemē. Un vēl – visindīgākā odze ir pavasarī, kad teju pusgadu gulējusi.  Otrs meža bieds – ērce – tad ir daudz bīstamāks, tāpēc, neej neapsmidzinājies ar aizsarglīdzekļiem vismaz līdz viduklim (ērces visbiežāk var salasīt garā zālē), pēc tam rūpīgi apskati sevi un savus līdzgājējus!  Mana pieredze – nekad neesmu noķērusi ērci sausā priežu vai egļu mežā, bet ja ir gara zāle, apses, kārkli, ūdeņi – 100 procenti, ka tur būs ērces līdz ziemai! 

• Ņem no dabas mazliet, daudz vairāk atstājot – lai ir, no kā ataugt! Visdabiskāk ir lasīt no krūma vai raut no koka un likt mutē: tad apēdīsi tik daudz, cik kārosies, un vairāk neņemsi, lai pēc tam izmestu. Arī, vācot veselības augus, ievēro to pašu principu: ņem tik daudz, cik vajadzība, bet ne vairāk. Daba atceras pāridarītāju, koki spēj nodot informāciju viens otram. Un zini arī, kad ko vākt: ja ņemsi auga augšējo daļu vecā mēnesī, tas maz palīdzēs, jo jāvāc jaunā mēnesī, tad augā ir tas, ko tev vajag. Ja saulainā laikā vāc, negriez ar nazi, bet plucini ar rokām, cenšoties iztikt bez rādāmā pirksta, jo tas ir iznīcinošais pirksts. 

• Daba palīdzēs tikai tad, ja tai ticēsi. Tad tev vajadzīgais pats panāks pretī. Reiz mežā pārcirtu pirkstu, asinis plūda aumaļām; toreiz jau mobilo nebija, pieci kilometri no mežniecības, bet darbs jāpadara... Apkārt tikai vieni melnalkšņi. Ietinu pirkstu melnalkšņa lapās, ar to pusi, kas pret saulīti vērsta liku pret brūci, un asinis pārstāja tecēt. Tad ar zīmogāmuru nošņāpu kreklam galu, apsēju. Tā es līdz vakaram nostrādāju. Melnalkšņa lapas savelk! Un savelk tā, ka rēta nepaliek. Savulaik mežabrāļiem nācās ārstēties ar to, kas mežā – liela caureja, dizentērija: pirmās zāles ir savārīt tējā melnalkšņu čiekuriņus. Kad vajadzēja izņemt lodi vai pat amputēt kādu locekli, savainoto uzlika uz apses nestuvēm, aiznesa uz purvu, jo tur ir tīrs gaiss... Pēc tam aplika ar sfagnu sūnām, jo tās dezinficē, pat izvelk strutas. Starp citu, sfagnus sievietes agrāk izmantoja higiēnisko pakešu vietā. Mums, maziem esot, ja sagriezām roku, zirnekļu tīklus salika virsū. Tagad izlasīju – tie dezinficē un savelk. Tavā zemē aug viss, lai tu būtu vesels; un, ja pēkšņi laukā vai dārzā parādās kāda puķe, kas iepriekš tur nav bijusi – tev to vajadzēs. Un no strutenes nevajag baidīties, jo ne tikai pret vēzi tā der, arī Laimas slimību ārstējot struteņu sulu jāuzpilina uz cukura un jāapēd. 

• Māzers ir koka slimība, no tā mēbeles nav jātaisa! Zinu, ka Alūksnē ir veikals, kur pārdod no māzera taisītas mēbeles. Māzers ir izaugums, slimība, audzējs, tas norāda, ka nav labi. Taisīt no tāda mēbeles un vēl uz tā sēdēt – nav prata darbs.  Man muzejā ir māzeri – cilvēks, kurš tos vāca, beigās vairs istabā nevarēja uzturēties. Tagad tie ir Mežā muzejā – jo muzejā jau es nedzīvoju.  Tāpat kā sēru kokus (īpaši uzpotētas koku formas; tā, lai zari slīgtu uz leju) nevajadzētu stādīt, jo tie ir paredzētas piemiņas vietām un kapiem, nevis stādīšanai pie pagastmājas un skolas. 

• Čūskas āda ārstē! Ja atrodi kādu čūskas ādas fragmentu, neņem – acīmredzot rāpulis nav bijis vesels. Vesela čūska no vecās ādas izlien, to pametot neskartu, un tā tev noderēs. Tikai neņem to ar pirkstiem; kur ādu būs skāruši pirksti, tā vairs nedziedinās.  Atradumu kādā drēbītē vai trauciņā iecel ar kociņiem, nes mājās. Kopš man muzejā stāv čūskas āda, kožu nav! Otra lieta – čūskas āda dziedina pat dziļas rētas. Bet, pēc tam gan tā vairs nebūs noderīga. 

• Ievas lapu sula pret kāju sēnīti. Vislabākā ir ievas lapu sula, taču, ja nav laika – liec apavos ievas lapas. Derēs arī tiem, kuriem kājas allaž mitras. Vēl viens lielisks līdzeklis, kas palīdzēs ir pirmās zāles pret izsitumiem un kāju sēnīti, ir vālīšu staipekņa sporas – likopodijs. Tas ir aizsargājams augs, par kura postīšanu draud sods, taču sporu savākšana tam nekaitē. Paņem baltu papīra lapu, pieliec pie auga un notraus sporas. Turklāt tās var savākt ātrāk un daudzāk, nekā varētu šķist. 

• Egļu čiekuri enerģijai. Mājās turi pie rokas izkaltušus egļu čiekurus – kā brīvs brīdis, tā ņem rokās un virpini: atbrīvo no negatīvās enerģijas un vairo mundrumu.

• Priežu pumpuri pret bronhītu. Annas vecāsmātes recepte: pēc Ziemassvētkiem sagriez priežu pumpurus, vēsā vietā izkaltē, glabā sausumā un tumsā, kad ir vajadzība, liec pienā un ūdens peldē vāri 10 minūtes, nokās, iemaisi medu un dzer.  Lieliski izmantojami ir arī zaļie priežu čiekuri, kuri vācami uzreiz pēc Jāņiem – uzlej šņabi, divas nedēļas turi tumšā vietā. Bronhīta ārstēšanai der arī āpšu tauki (meklē pie medniekiem!) – tukšā dūšā pa tējkarotei no rīta. Elpceļu slimību ārstēšanai noderīgs ir Latvijā aizsargājams augs Islandes ķērpis, kuru var iegādāties arī aptiekā – ņem 1 daļu Islandes ķērpja un 23 daļas ūdens, vāri vismaz 10 – 15 minūtes, tad tēja nav tik rūgta. Elpceļu slimības, arī sāpošu kaklu un pat angīnu ārstē mežābeļu lapu tēja. Pareizāk – tējas izsvīdumi: uzvāri tēju, uzliec tai vāciņu, kondensāts, kas sakrājas pie tā, ir jānolaiza vai kā citādi jāsavāc. Vai var būt kas labāks par meža aveņu kaulu un liepziedu tēju, kad saaukstēšanās klāt? Un neaizmirsti par to rasu, kas sakrājās pie tējas trauka vāciņa!

• Kalmju sakņu tēja gremošanas traucējumiem, reimatismam un mieram. Mana vecmamma ar tēju, ko vārīja no sakaltētām kalmes saknēm, izārstēja kuņģa čūlu. Mūsu senči sagriez kalmes lapas vai sagraizīja sakneņus un izmētāja pa telpu, lai rudenī tiktu vaļā no blusām. Svaigus kalmju sakneņus, kas ir ļoti aromātiski, liek vannās, mutes un matu skalojamā ūdenī, lieto arī pret gāzēm un menstruālā cikla traucējumu novēršanai. Kalmju sakneņus no grāvja, dīķa vai upes malas izrok ar lāpstu vai dakšām, rūpīgi mazgā tekošā ūdenī, nogriež lapas, sadala nelielos gabalos, resnākos pārgriežot plakaniski, nojumē vai šķūnī izklāj 2-5 cm biezā slānī uz papīra vai audekla un vītina; kad droga apkaltusi, noņem korķa kārtu un liec žāvēties siltā vietā. Pēc tam sausumā, vēsumā un tumsā glabā vai nu gabalos, vai vari samalt pulverī. Vari rīkoties arī vienkāršāķ, un sakneņus no sākuma nevītināt, bet likt žāvēties uzreiz.  Kad vāc kalmes, sīkos sakneņus atstāj audzes saglabāšanai, tai pat audzē pēc 5 gadiem atkal varēsi vākt. 

• Cilvēkam par labu nāk meža dzīvnieka āda. Vilka āda ārstē reimatismu, savukārt zem gultas nolikta mežacūkas āda pirmos četrus gadus neitralizē āderes. 

• Kaltētas lazdas lapas un miza, sajaukta vienādās daļās, ir īstenā vīriešu tēja.  Tā tīra asinsvadus, arī ļoti piesārņotus. 

• Vaivariņi un pīlādža zars pagrabā. Rudenī liec tos abus pagrabā – dubults neplīst! Pīlādžu krellītes no kaltētām ogām jaunām meitām jānēsā ap kaklu, īpaši, kad iet uz randiņu – tad var dabūt visus puišus, kas patīk! Kaltētu pīlādžogu pulveris ir garšīgs, taču tiem, kuriem ir biezas asinis, ar pīlādžiem nevajadzētu aizrauties, jo tie recina asinis. 

• Kā tikt vaļā no lapsenēm un sirseņiem? Ziemā noņem no vietas, kur pūznis piestiprināts, un to vietu nomazgā ar parastajām veļas ziepēm. Kad nākamgad lapsene atlidos, tā vairs nesajutīs savu smaku, un uztvers to kā biedinājumu te māju vairs neatjaunot. 

• Ko stādīt pie mājas? Pīlādzi aizsardzībai, irbenāju pret ugunsnelaimi (starp citu, kad pavasarī zied irbene, tad gurķi jāstāda!), dzīvības un dieva kociņu, kā arī un rozes – pie durvīm pret ļauniem cilvēkiem. Jo ērkšķaināka roze, jo vairāk sargās. Lupstājam un vērmelei arī vajadzētu atrast vietu. 

• Egļu vējaslotas zariņš veiksmei. Ja tādu dabas brīnumu sastopi, paņem mazu zariņu, ko ielikt kabatā, kad ej karā vai tiesāties! 

• Saliekot ērgļu papardes tādā kā jumtiņā un pie kātiem tās nostiprinot, varam pagatavot cepuri, kura lieti noderēs, ja diena mežā izrādījusies saulaināka un karstāka, nekā domāts. Tāda atvēsinoša galvassega ir lieliska arī pirtī ejot.

• Līdz karam mežsargiem vajadzēja rūpēties par egļu sveķu vākšanu. Tautas medicīnā tos iesaka košļāt mutes un zobu veselībai, kā arī likt uz rētām, taču galvenokārt sveķu rezerves izmantoja būvniecībā – piejaucot cementam, padarot to salcietīgāku; tāpēc veco māju fundamenti neplaisā. 

Kā pagatavot bebru dziedzeru uzlējumu?

Bebru dziedzerus pārgriez un kaltē caurvējā ēnainā vietā, samal pulverī. Iegūto pulveri ber tumšā stikla traukā, aplej ar puslitru šņabja un turi pāris nedēļas, ik pa brīdim sakratot. 

Pirmajā nedēļā lieto pa 5–10 pilieniem no rīta, otrajā pa 10–15 un turpini, kamēr tiec līdz 40 pilieniem vienā reizē. 

Lieto, lai nostiprinātu asinsvadu sieniņas, pret audzējiem un pēc ķīmijterapijas kursa, pret trombozi, kāju krampjiem un paralīzi, augoņiem. Bebru dziedzeru uzlējums mazās devās iedarbojās nomierinoši, lielās – uzbudinoši. Pirms lietošanas noteikti konsultējies ar ārstu, jo bebru dziedzeru uzlējumu nedrīkst lietot vienlaikus ar vairākiem medikamentiem, kā arī cilvēki ar paaugstinātu asinsspiedienu.