Zane Gemze: Latvijā valda kolektīva neizpratne par to, kas ir ūdens kompetence
Noslīkušo cilvēkus skaits Latvijā ik gadu ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Lai mazinātu “melno statistiku”, sabiedrībā, it īpaši bērnos, ir jāvairo izpratne par drošību pie ūdens un peldētprasmi, kas ir ne tikai dzīvību saglabājoša prasme, bet arī apvienojama ar atbildīgu rīcību gan no valsts, gan pašu peldētāju puses, uzskata biedrības “Peldēt droši” dibinātāja un vadītāja Zane Gemze.
Skaudrā realitāte
Uzskats “nekas slikts nevar notikt” ir daudzu traģēdiju cēlonis, tostarp arī ūdenī. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2018. gadā noslīkšana un slīkšana ir piektajā pozīcijā statistikā par iedzīvotāju mirstību no ārējiem nāves cēloņiem. Noslīkst vairāk nekā iet bojā ugunsgrēkos. Mēs dzīvojam maldos – mums liekas, ka ūdens ir droša vide, un tāpēc neievērojam noteikumus. Patiesībā daudzi par tādiem pat nezina.
Latviju varam dēvēt par ūdeņu lielvalsti, jo teju katrs otrais Latvijas iedzīvotājs dzīvo pie ūdens. Iedzīvotāju peldētprasme patiesi ir bēdīga, jo aptaujas rāda, ka vien 6% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka prot peldēt. Lielākā daļa to apguvusi pašmācības ceļā. Reālā situācija ir skaudra – cilvēku uzskati par peldētprasmi nesakrīt ar viņu spējām.
Tāpat maldīgi tiek uzskatīts, ka bērniem skolās māca peldēt. Pērn Latvijas Peldēšanas federācija sadarbībā ar Pašvaldību savienību veica izpēti, un rezultāti nav iepriecinoši. Ceturtajā daļā (25%) vispārizglītojošo iestāžu izglītojamajiem nav iespēju apmeklēt peldēšanas nodarbības un līdz ar to nav iespēju apgūt ne vien peldēšanas, bet arī fundamentālas drošības uz ūdens prasmes. 52% skolas vecuma bērnu ir sliktas vai viduvējas peldētprasmes.
Peldētprasme un droša atrašanās pie ūdens
Saskaņā ar definīciju peldētprasme ir spēja ielēkt ūdenī, nirt un nopeldēt vismaz 200 metru, to skaitā 50 metru uz muguras. Te katrs varētu sev uzdot godīgu jautājumu – vai es tiešām to varu izdarīt? Vai tas, ka varu, tomēr ir tikai manas iedomas? Balstoties datos, biedējoši ir tas, ka cilvēkiem ne tikai nepiemīt peldētprasme, bet nav arī izpratnes par to, ko vispār nozīmē droša peldēšana un droša atrašanās pie ūdens. Neskatoties uz ūdens kompetences trūkumu, jaunākā AAS “Balta” veiktā aptauja liecina, ka peldēties dodas 89% iedzīvotāji, no kuriem vien 27% ūdenī jūtas droši.
Daudziem joprojām ir priekšstats, ka ūdens ir droša vide un labākā vieta ballītēm, ka jebkura ūdenstilpe ir derīga peldēšanai un pelde negaisā ir piedzīvojums. Daudz traumu tiek gūts, pārgalvīgi metoties ūdenī vai darot to strauji. Ir svarīgi saprast, ka, runājot par drošu atrašanos pie ūdens, mēs nerunājam tikai par slīkšanu, kā to maldīgi varētu uzskatīt.
Liela nozīme ir peldvietas izvēlei. Protams, visdrošāk peldēties ir oficiālajās peldvietās, zināmās ūdenstilpēs. Jāpievērš uzmanība, vai ūdenī nav spēcīgu straumju, atvaru. Tāpat svarīgi izvairīties peldēt vienatnē. Vienmēr vajag vismaz vienu cilvēku, kurš tevi redz un spēs izsaukt palīdzību vai pats palīdzēt. Peldoties vienatnē, paies laiks, līdz kāds sapratīs, ka esi pazudis. Arī glābējs ūdenī neiet viens.
Ļoti svarīgi ir nepārvērtēt savas spējas. Nevienam nekas nav jāpierāda, tāpēc svarīgi būt godīgam pret sevi un citiem. Ievērojot vienkāršus drošības noteikumus un uzlabojot savu ūdens kompetenci, ir iespējams novērst traģiskos gadījumus un būtiski mazināt negatīvo statistiku.
Peldēt jāmāca jau no mazotnes
Esmu pārliecināta, ka vienīgais veids, kā varam uzlabot esošo situāciju ilgtermiņā un mazināt baiso statistiku, ir mācīt bērniem peldēt jau no mazotnes un ieviest kā normu drošu uzvedību pie un uz ūdens.
Ir jāveido ilgtermiņa sapratne, lai tajā brīdī, kad cilvēks ir nonācis ūdenī, sekotu reāla darbība. Lai katrs indivīds saprastu, ko var vai nevar, ko drīkst un ko nē, spētu analizēt un pieņemt lēmumu. Ir jābūt sakārtotai izglītošanas sistēmai un stingriem noteikumiem. Proti, ūdens kompetence, kas ietver arī peldētapmācību, ir jāiekļauj skolu programmā jau no 6–8 gadiem. Ar vienu gadu nepietiek, tēma līdzīgi kā jebkurš jautājums par drošību jāintegrē atbilstoši katra vecuma interesēm: piemēram, sākumskolā svarīgi vienmēr būt vecāku uzraudzībā, vidusskolniekam – lietot vesti, kad nodarbojas ar ūdens sporta veidiem, nebūt pārgalvīgam un tamlīdzīgi.
Mazs solis šajā virzienā jau ir tas, ka mācību priekšmetā “Sports un veselība” nelielā apjomā iekļauta arī ūdenskompetences apguve.
Tāpat esmu patiesi gandarīta, ka, pateicoties arī mūsu aktīvai darbībai, rodas jaunas iniciatīvas un projekti, kas veicina sabiedrības izglītošanu. Piemēram, veiksmīgas sadarbības rezultātā jau otro gadu pēc kārtas diennakts basketbola turnīra “Krastu mačs” ietvaros tiks vākti līdzekļi bērnu izglītošanai par drošību uz ūdens un tā tuvumā. Katrs punkts, kas tiks gūts 2020. gada “Krastu mača” basketbola spēlēs, tiks pārvērsts 2 eiro un izlietots sabiedrību izglītojošā kampaņā par drošību uz un pie ūdens.
Tomēr skaidrs ir viens – kamēr valstī nebūs atbildīgās institūcijas, kas izstrādā konkrētas vadlīnijas, stratēģiju un programmas par drošību pie ūdens, traģisko gadījumu skaits nesamazināsies. Lielākoties valda kolektīva neizpratne par to, kas ir ūdens kompetence. To nevar iegūt no reklāmas saukļiem vai ar sabiedrības informēšanu biedējošā formātā, stāstot par noslīkušo skaitu. Tās ir kompetences, kas tāpat kā braukšana ar riteni vai sprādzēšanās automašīnā ir jāiemācās.
