Kokiem savs cilvēks pilsētā! "Labo koku" vadītājs Edgars Neilands
Šogad Rīgā iestādīts ap 300 koku. No tiem 140 ir uzņēmuma Labie koki veikums, 120 koku un ap 1300 krūmu iedēstīja Rīgas mežu daļa Rīgas dārzi un parki. Bet vajadzētu vismaz tūkstoti, uzskata Labo koku vadītājs Edgars Neilands, kurš kļuvis par neformālu koku vēstnieku pilsētā.
Neilands ir četrdesmitgadnieks, hiperaktīvs kopš bērnības – viņu pat neņēma vidusskolā, tāpēc puika iestājās slavenajā Bulduru tehnikumā, kur tolaik par skolotājiem strādāja Latvijas dižākie dārzkopības speciālisti.
Nemitīgā kustībā
Bērnība pagājusi vecvecāku Siguldas dārzā, pusaudža gados Edgars palīdzēja mammai, ainavu arhitektei, kopt vēstniecību dārzus. Edgars uzskata, ka vislabāko izglītību var iegūt strādājot, tādu iespēju viņš tagad dod Bulduru beidzējiem, jo tā ir viņa paša izaugsmes formula: strādājis Nīderlandē, mācījies Norvēģijā, nemitīgā kustībā kā īlens iz maisa viņš visur iekritis vecākajiem amata brāļiem gan sirdī, gan acīs, un viņi devuši latviešu puisim iespēju veidot dārzus, īstenot neprātīgas idejas un arī mācīties no savām kļūdām.
Ja Visumam būs plāns, lai kāds cilvēks kļūst par dārznieku, tas notiks. Bet dārzniekam ir jābūt ar neizsīkstošu iztēli un radošumu, tas cilvēkā iesakņojas no bērnības: ne velti Edgars saviem bērniem ir sabūvējis mājas un rotaļu vietas kokos. 2010. gadā viņš iegādājās zemi Klīvēs pie Babītes ezera, un tagad Annas koku skola ir vieta, kurp var aizbraukt ikviens, pamielot acis un kļūt par dabas audzēkni kaut uz pāris stundām.
Koki glābj dzīvības
Šovasar pilsētnieki pamanīja, ka Labie koki stāda Rīgā kokus. Vai 140 dižstādu ir daudz vai maz?
“Tas noteikti nav nekas daudz. Ja pilsētā ik gadu nocērt 500 līdz 600 lielu koku, tad vietā būtu jāiestāda divreiz vairāk – vismaz tūkstoti. To, kā koki mirst, cilvēki nepamana, bet par lieliem kokiem parasti izaug tikai puse no iestādītajiem. Bārstīt solījumus iestādīt pilsētā miljonu koku ir prasts populisms, daudz labāka apņemšanās būtu katru gadu koku stādīšanai un kopšanai atvēlēt miljonu eiro. Ideāli būtu, ja, no putna lidojuma raugoties uz pilsētu, 30 līdz 40% būtu zaļi lapota teritorija,” teic Neilands.
Daudzi nevēlas ilgi gaidīt, kamēr koki izaugs, varbūt saulessargi uz ielām varētu būt glābiņš, tie vismaz nebirdinās lapas un nenonīks pārsālītā augsnē?
Neilands ir skeptisks: “Gan jau katrs saulessargs maksās vairākus tūkstošus eiro, dižstāds – ap 700 eiro, turklāt koks spēj pildīt daudz vairāk funkciju: tas ne tikai aiztur tiešos saules starus, bet absorbē tos un izmanto fotosintēzei jeb skābekļa ražošanai. Lapotne uztver putekļus, mitrina un dzesē gaisu, lietavās 10 līdz 15% nokrišņu uzreiz nenonāk līdz zemei, bet pamazām nopil uz augsnes, un tā zeme spēj uzņemt 50 līdz 90% virsūdeņu. Vispār jau Rīga vēl īstus plūdus nav redzējusi, bet klimata pārmaiņas notiek, un mēs nekur nespruksim no pamatīgām un spējām lietavām. Tāpēc tam gatavoties vajag jau laikus.”
Virs pilsētām arī veidojas karstuma salas, te gaiss vasarā vienmēr būs par 7 līdz 9 grādiem siltāks. Piemēram, kad 2014. gadā Maskavā bija karstuma periods, nomira ap 50 000 cilvēku! Tāpēc koku vērtību naudā izteikt ir grūti.
“To, ka dižstāds maksā ap tūkstoti, ka regulāra laistīšana un kopšana maksā, mēs protam saskaitīt. Bet to, cik dzīvību koks izglābj, cik cilvēku paglābj no depresijas lāsta – reti kurš aizdomājas,” saka Edgars. “Amerikāņi aprēķinājuši, ka katrs ielas koks gadā dod vismaz 500 dolāru vērtus labumus, turklāt tie, kas dzīvo mājās, kuru tuvumā nav koku, slimo daudz biežāk nekā tie, kas dzīvo parku tuvumā.”
Saknes jāglabā kā dārgums
Edgars ir arhitektu dēls, bet viņš nebīstas kritizēt tēva amata brāļus: “Arhitektiem būtu īpaši jāmācās, kā aug koki. Kokiem ir ne tikai dažādu formu vainagi un visādu krāsu ziedi, bet arī saknes! Projektos un vizualizācijās jau var sazīmēt leknus kokus, cik vien tīk, bet, ja kokam neieplānos vismaz 50 kubikmetru jeb vienu kubikmetru gadā auglīgas zemes, nekas tur labi neaugs. Pret koku saknēm ir jāizturas kā pret dārgumu.”
“Redzat aiz loga ozolu?” rāda Neilands. Tas aug pāris metrus no Annas koku skolas dienvidu sienas. “Kad būvējām šo ēku, ozols te jau bija audzis gadu desmitiem. Man vajadzēja tikai pāris dienas, lai no pamatiem norobežotu koka saknes, un ozols turpina augt kā ieradis. Vajag tik maz, lai saglabātu lielu koku!” uzsver Neilands.
Šopavasar Labie koki sasniedza jaunu rekordu – pārstādīja Eiropas dižskābardi pie Daugavas stadiona. Hokeja halles būvnieki nolēma nevis upurēt Rīgas nozīmes dižkoku, bet ieguldīt ap 20 000 eiro tā glābšanā. Ap 18 metru augstais koks sver aptuveni 80 tonnu, tas ir Latvijā lielākais līdz šim pārstādītais koks.
Tomēr jauno projektu attīstītāji visbiežāk ļoti brutāli izturas pret kokiem, kas jau ilgi auguši iecerētās būvbedres tuvumā, un agri vai vēlu tos nākas nozāģēt. Tāpēc Neilands ir arī noraidošs pret ieceri būvēt Kronvalda parkā koncertzāli: “Nu nav parks brīva zeme būvniecībai! Te nedrīkstēja būvēt ne Kongresu namu, ne t.s. politiskās izglītības namu. Tāpat nedrīkstēja Vērmanes dārzā iedēt Vernisāžu. Skaists, vēsturisks parks ir desmitkārt vērtīgāks par jelkādu arhitektūru!”
Harmonija starp veco un jauno
Viņa paša lolotā koku skolas ēka ir tik prasmīgi iekļauta ainavā, ka viesi parasti vaicā, kas šajā mājā bija agrāk. Muiža? Nē – šī ir viena no lielākajām recycling stilā uzbūvētajām ēkām Eiropā. Parasti cilvēkiem par aprites ekonomiku vairāk patīk teoretizēt, bet te dzīvs piemērs, cik harmoniski izskatās māja, kas būvēta no nojauktu ēku ķieģeļiem, tai nav vienādu durvju – visas pārvestas no nojaucamām vai eiroremonta izcūkotām celtnēm un dzīvo nākamo dzīvi.
Edgars atgādina, ka katru gadu cilvēce nokurina vai citādi iznīcina vismaz 1% vecu lietu. Ja šāda dinamika saglabājas katru gadu, tad pēc gadsimta reti kur ir saglabājies kaut kas no seno laiku godības. Gan senas ēkas un to detaļas, gan veci koki – tie visi ir vienlīdz vērtīgi, bet nemaz nav tik daudz cilvēku, kas mūžu veltī, lai saglabātu seno un uz tā pamatiem radītu jauno.
Plikā vietā dienas laikā var salikt kokus
Pirms teju 300 gadiem, 1721. gadā, Krievijas cars Pēteris I deva pavēli sākt ierīkot pirmo parku Rīgā, tagadējā Viesturdārza teritorijā.
Tolaik pirmos kokus izraka Lielvārdē un ar laivām veda uz Rīgu. Laikam maz kas no tā derēja stādīšanai, jo pēc pāris nedēļām muižniekiem deva skaidrākus norādījumus: vest uz Rīgu stādus vismaz delma resnumā un ar labām saknēm.
Pēc trim gadsimtiem esam tikuši tik tālu, ka nu jau iespējams pārstādīt teju simtgadīgus kokus. Vērienīgākais projekts, kurā iesaistīti Labie koki, bija Gruzijā – tur bijušais premjerministrs, miljardieris Bidzina Ivanišvili atvēzējās izveidot astoto pasaules brīnumu: dendroparku Batumi.
Vajadzēja pārstādīt aptuveni 140 simtgadīgu dendroloģisku retumu, kurus veda gan pa jūru, gan sauszemi, YouTube var palūkot, kā vietējie brīnījās un pretojās šim projektam. Bet – parks ir izveidots, un koki zaļo.
Vai Krievijā: kāds bagātnieks nopirka ciematu pie Volgas un ātri vien noorganizēja lielu koku stādīšanu tukšā vietā. Agrāk dārznieki tikai vecuma galā redzēja sava darba augļus, tagad – pietiek ar pāris gadiem.
Lūcija Upīte
Foto: Rojs Maizītis
Edgars Neilands rāda lielus kokus, kas salikti pļaviņā un aug metru virs zemes – saknes atrodas maisos vai metāla sietos. Kokus var nomāt no uzņēmuma HAVE A TREE, atliek ar celtni iecelt auto kravas kastē un nolikt, kur vēlies. Tā ātri var izveidot zaļu pavēni kailā vietā. Cik veikli Tērbatas ielu pārvērta zaļā oāzē, redzējām jūlija vidū. 15. jūlijā pa ielu vēl braukāja auto, bet nākamās dienas rītā tur bija izlikti desmitiem koku un simtiem augu trauku. Skeptiķi smīkņā: gan jau ziemā koki aizies postā. Neceriet! Kad kokiem būs labāk atrasties tālāk no sāls kaisāmajām mašīnām, tos aizvedīs atpakaļ, lai gaida pavasari.
Šis zibens saspertais ozols turpina zaļot pāris metrus no Annas koku skolas dienvidu sienas. “Man vajadzēja tikai pāris dienas, lai no pamatiem norobežotu saknes, un ozols turpina augt kā ieradis,” uzsver Edgars.
Izrādās, cieši saaugušās konteinerstāda saknes turpina augt uz riņķi un nožņaudz koku, tāpēc tādus pirkt jāatturas.
Kas tas tāds, daudzi vaicā un publicē soctīklos bildes ar zaļiem maisiem pie nesen stādītu koku saknēm. Edgars Neilands demonstrē: “Šo maisu var uzvilkt kokam kā jaku, ielej 50 līdz 60 litru ūdens, un valgme pa caurumiņiem lēnām pil uz saknēm. Nepietiek iestādīt koku, tas ir rūpīgi jākopj.”
Kas ceļojuši pa Eiropu, zina, ka tur izplatītākie apstādījumu koki ir platānas. Latvijā tām ir par aukstu, bet Annas koku skolā jau trīs gadus aug platāna ar vainagu kā lietussargs. Lai koks pierastu pie mūsu ziemām, stumbru pa ziemu ietin novalkātajās uzņēmuma darbinieku jakās. Līdzīgi rīkojās ainavu arhitekts Georgs Kūfalts pirms vairāk nekā simt gadiem, kad ietina ginku un Amerikas ragu koku pie Latvijas Universitātes ēkas.
2010. gadā Edgars iegādājās zemi Klīvēs pie Babītes ezera un izloloja Annas koku skolu.
