Par akas ūdeni atbildīgs pats saimnieks
Lauku sētu aku ūdens kvalitāte pēdējos gados ir krasi pasliktinājusies, savas bažas pauž laucinieki. Valstiskā līmenī nekāda uzraudzība nenotiek, gan atbildīgās veselības, gan vides institūcijas norāda, ka aku uzraudzība nav to kompetencē, ka atbildīgs ir pats ūdens smēlējs.
Pēdējos pāris gados Latvijā bijis zems gruntsūdeņu līmenis, līdz ar to arī akās saruka ūdens, bieži tās kļuva pilnīgi sausas. Satrauc arī ūdens kvalitāte.
Nevārītu lietot nedrīkst...
“Pasūtījām akas ūdenim analīzes. Arī 12 metru dziļumā ūdenī ir daudz fosfātjonu un amonija jonu. Paldies lauksaimniekiem un viņu minerālmēsliem!” ietvītojusi jelgavniece, konditorejas studijas Tarte īpašniece Zane Oja.
Tvitera lietotāja Santa šovasar pārbaudījusi akas ūdens kvalitāti laukos: “Izsniedzot rezultātus, vairākkārt pārjautāja, vai ūdens ir ticis iesniegts tīrā traukā, jo rezultāti neticami slikti – nevārītu lietot nedrīkst vispār.” Traukam nebijis ne vainas...
Kas vainojams sliktajā aku ūdens kvalitātē, neviens neko nevar pateikt, atbildīgās institūcijas spēlē teju vai riņķa danci.
Noteikumi attiecas uz krāna ūdeni
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Preses dienests atbild: “Par šiem jautājumiem jāinteresējas Veselības ministrijā un Zemkopības ministrijā. Jautājumi par dzeramo ūdeni nav ministrijas kompetencē – tā kvalitātes kontroli veic Veselības ministrija (Veselības inspekcija), nosacījumus (dzeramā ūdens kvalitātes normatīvus un citas prasības) likumos iestrādā Zemkopības ministrija.”
Zemkopības ministrijas Preses un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dagnija Muceniece citē Ministru kabineta 2017. gada noteikumus Nr. 671 Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība.
To 3.3 punkts nosaka, ka noteikumi neattiecas uz dzeramo ūdeni, ko iegūst atsevišķās ieguves vai piegādes vietās, kuras izmanto mazāk par 50 personām vai kurās ieguves apjoms nepārsniedz 10 kubikmetru diennaktī, ja dzeramo ūdeni neizmanto pārtikas apritē vai sabiedrisko ēku ūdensapgādei vai nepiegādā, sniedzot sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu atbilstoši Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumam.
Proti, šie noteikumi neattiecas uz lauku sētas aku, ja vien tās ūdeni neizmanto tālāk tirgojamas pārtikas ražošanā. Līdz ar to šis nav ministrijas kompetences jautājums, norāda Muceniece.
Nekontrolē arī Veselības inspekcija
Līdzīgi izsakās Pārtikas un veterinārā dienesta Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere: “PVD nekontrolē krānu/aku ūdeni. Tas būtu jājautā Veselības inspekcijai.”
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sabiedrisko attiecību speciāliste Sanita Pelēķe iesaka vaicāt Veselības inspekcijai un Pārtikas un veterinārajam dienestam.
Piemēram, viens no Veselības inspekcijas uzdevumiem ir kontrolēt dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes nodrošināšanas prasību izpildi publiskajos ūdens apgādes objektos no ūdens ņemšanas vietas līdz patērētājam.
Tomēr Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas sabiedrības veselības analītiķe Marta Fjodorova skaidro, ka inspekcijas kompetencē neietilpst no privātām akām mājsaimniecības vajadzībām iegūta dzeramā ūdens uzraudzība un kontrole.
“Par šādu dzeramo ūdeni ir atbildīgs pats akas īpašnieks un ūdens lietotājs. Līdz ar to neveidojam arī statistiku par privātmāju akas ūdens kvalitāti,” saka Fjodorova.
Ko vērts noskaidrot analīzēs
Ja ir satraukums par ūdens kvalitāti, inspekcija iesaka veikt analīzes jebkurā akreditētā laboratorijā, kas piedāvā šādu testēšanu. Laboratoriju sarakstu var atrast Akreditācijas biroja tīmekļa vietnē sadaļā Akreditētas institūcijas.
Konkrēto izmeklējumu cenas var atšķirties dažādām laboratorijām, svarīgāko mikrobioloģisko rādītāju analīzes maksā pāris desmitus eiro.
“Lai pārliecinātos par vispārīgu dzeramā ūdens nekaitīgumu un kvalitāti, ierosinām testēt šādus rādītājus: garša, krāsa, smarža, duļķainība, ūdeņraža jonu koncentrācija (pH), elektrovadītspēja, Escherichia coli, kopējās koliformas, enterokoki, amonijs un oksidējamība. Inspekcija var izvērtēt testēšanas rezultātus un sniegt rekomendācijas,” saka Fjodorova.
Iespējamie riska avoti
Aku ūdens mikrobioloģisko kvalitāti ietekmē saimnieciskās darbības aktivitātes tuvākajā apkārtnē – iespējamās notekūdeņu noplūdes, sauso tualešu un mājlopu novietnes tuvums. Ķīmisko kvalitāti parasti ietekmē ģeoloģiskie faktori un dabiskais grunts ūdens sastāvs, kam Latvijā ir augsts dzelzs saturs un nereti arī paaugstināta amonija koncentrācija. Veselībai tas nav bīstami, bet pasliktina ūdens kvalitāti, kā cilvēks to uztver ar maņu orgāniem, proti, garšu, ožu, redzi.
“Tikai retos gadījumos akas ūdenī var nokļūt piesārņojošās vielas no vēsturiski piesārņotām vietām tuvu industriāliem objektiem, ja, piemēram, plūdu dēļ ir skarta plaša teritorija un šis plūdu ūdens nokļūst akā. Tas pats attiecas uz iespējamo notekūdeņu nonākšanu akā plūdu gadījumā,” turpina Fjodorova.
Ja akā nonākuši plūdu ūdeņi, to lietot nevajag, pēc plūdu beigām aka vairākkārt jāizsmeļ, jāiztīra sakrājušās nogulsnes, un aka jādezinficē. Ieteicams periodiski – ik pēc 3–5 gadiem – veikt akas tīrīšanu un profilaktisko dezinficēšanu.
No krāna drošāk
Ja akas ūdenī ir augsts dzelzs saturs, par ko netieši liecina arī duļķainums, ūdeni pirms lietošanas var izlaist cauri filtriem vai vienkārši nostādināt, var arī novārīt un tad nostādināt.
Ūdens vārīšana nepieciešama arī tad, ja ir aizdomas par pastāvīgu mikrobioloģisko piesārņojumu. Tomēr akas ūdens pretstatā ūdenim, ko saņemam no krāna pa centralizētajām piegādes sistēmām, nekad nebūs tik augstā kvalitātē, un Ministru kabineta noteikumos dotie dzeramā ūdens kvalitātes kritēriji juridiski nemaz nav piemērojami akas ūdenim.
“Parasti akas ūdenī būs neliels Escherichia coli un enterokoku šūnu skaits, kas nav pieļaujams centralizēti piegādātajam ūdenim, bet tas praktiski nerada draudus veselībai,” mierina Veselības inspekcijas pārstāve.
