Latviete Jūlija kurdu bēgļiem māca dejot: "Bērnu zīmējumos ir atrautas rokas un kājas..." FOTO
Berlīnē dzīvojošā latviete Jūlija Jansone atgriezusies no Irākas, kur kurdu bēgļiem palīdzēja atgriezties „normālā dzīvē”, cik nu tas iespējams bēgļu nometnēs. Irākā nometnēs dzīvojošie simtiem tūkstošu bēgļu cer reiz atkal atgūt savas mājas. Jūlija Kasjauns.lv stāsta par Irākā piedzīvoto.
Jūlija devās uz Kurdistānu, lai ar eiritmijas palīdzību bēgļu bērniem atgrieztu dzīvesprieku, cik nu tas ir iespējams. Kurdi tagad daudz cieš gan no tā saucamās Islāma valsts kaujiniekiem, gan arī no Turcijas valdības spēkiem, kuri cīnās pret kurdu seperātistiem. Kurdi, izdzīti no mājām, nu spiesti mitināties milzīgās nometnēs, kur pat dzeramais ūdens ir deficīts.
Laikā, kad Latvijā gaida ierodamies pārsimts bēgļus, Jūlija ir strādājusi ar tūkstošiem bēgļu. Un ne tikai Irākā, bet savulaik arī Haiti pēc postošās zemestrīces pirms pieciem gadiem. Viņa darbojas organizācijā „Internacionālā Valdorfa palīdzība“, kas palīdz bērniem un pusaudžiem ārkārtas situācijās – pēc dabas katastrofām un karadarbības zonās. Līdz šim valdorfpedagogi palīdzējuši Libānas, Ķīnas, Gazas, Bosnijas – Hercogovinas, Nepālas un citu valstu bērniem. Jūlija īsteno dzīvē daudzu deklaratīvo retoriku, ka bēgļiem jāpalīdz viņu pašu zemē, nevis viņiem jāveido „siltumnīcas” Eiropā. Viņa Kasjauns.lv stāsta:
„Drošības garantijas nav nekādas”
„Pirms kādiem divdesmit gadiem Rīgas un Ādažu valdorfskolu iespaidā apguvu dziedinošo kustību mākslu – eiritmiju. Pēc šīs mākslas apguves paliku strādāt Vācijā. Strādājot Berlīnē par eiritmijas skolotāju un terapeiti, saņēmu uzaicinājumu ar šīs mākslas palīdzību palīdzēt nelaimīgajiem Haiti pēc 2010. gada postošās zemestrīces. Nesen Valdorfa draugu organizācija man piedāvāja brīvprātīgās eiritmijas darbu Kurdistānā, Irākā.
Uz Kurdistānu braucu ar zināmu baiļu sajūtu, lai gan abas bēgļu nometnes – Dohuka un Bersive, kurās man vajadzēja strādāt, atrodas salīdzinoši tālu no karadarbības zonas. Katrā bēgļu nometnē ir ap 35 000 bēgļu. Tās dienu un nakti no tā saucamās „Islāma valsts” kaujiniekiem apsargā kurdu patrioti, drošības garantijas nav nekādas”.
„Islāma dziedājumi skan no visām zemes pusēm”
„Ar dažādu mākslu palīdzību man un maniem kolēģiem vajadzēja palīdzēt bēgļiem atgriezties kaut cik normālā dzīvē, cik nu tas iespējams bēgļu nometnē.
No 19. septembra līdz 2. oktobrim dzīvoju Saho pilsētā, no kuras bēgļu nometnes, kurās zem polietilēna jumtiem dzīvoja desmitiem tūkstošu bēgļu, ir apmēram 40 kilometru attālumā. Uz tām mēs, desmit cilvēki – valdorfpedagogi no Vācijas un topošie skolotāji no Kurdistānas, katru rītu lielā karstumā pa putekļainiem ceļiem braucām mazā autobusiņā, lai bēgļu bērniem dibinātu valdorfskolu.
Nakšņojām Saho viesnīcā. Klausos islāma dziedājumos dienu un nakti, pirmā sajūta nudien bija diezgan dīvaina, jo kaut ko tādu vēl nebiju baudījusi – trīsbalsīgā dziedājumi vienlaicīgi skan no visām Saho mošeju minaretiem. Tie skan no visām zemes pusēm. Drīz musulmaņi svinēs vecvecos upurēšanas svētkus, kad četrās dienās tiek daudz gatavotas, bagātie ziedo nabagiem. Iislāmticīgie šajos svētkos piemin Ibrahima vēlmi upurēt savu dēlu Dieva. Beigās gan dēls netika upurēts, tā vietā upurēja jēru”.
„Dejo un dziedi – citādi pazudīsi!”
„Bagātnieku Kurdistānā ir diezgan daudz. Kalnos redzam bagātas villas ar speciāli izbūvētiem piebraucamiem ceļiem. Tomēr nabagu ir daudz daudz vairāk, un vēl bēgļi no pierobežas zonām… Jāteic gan, ka Kurdistānai noteiktu robežu nav. Vienmēr sveštautiešu vajātie kurdi tagad cīnās par šīm robežām. Varbūt izdosies un Kurdistāna būs brīva un neatkarīga!
Bet pagaidām no bēgļu nometnēm ceļas atkritumu smaka, bērnu acīs jūtams aukstums, viņu zīmējumos redz atrautas rokas un kājas. Kaut gan pirms došanās atpakaļ uz mājām mūsu skolotāju grupa šādus bērnu zīmējumus pamanu aizvien retāk – bērni kļūst smaidīgāki. Mēs strādājam ar jokiem, mākslu, kustību un spēlēm.
Kurdu jautrā apdziedāšanā nokļuvu arī es. Mēģinu dziedāt līdzi, melodija aizrauj, mēģinu atkārtot kurdu vārdus. Dejojam gan ar bērniem, gan ar topošajiem skolotājiem, mana tēma ir „Deju dziesmas”. Ar kurdu tautu var dziedāt un dejot caurām dienām, un bez alkohola un narkotikām. Moto: „Dziedi, dejo, citādi pazudīsi””.
Viņi grib dzīvot labāk
Jauns paziņojums: vakar Saho bija septiņi holēras nāves gadījumi, šodien 60 kilometru attālumā turki šauj uz Kurdu komunistiskās partijas pozīcijām kalnos un mežos.
Mana skolniece, topošā kurdu skolotāja grib uz Vāciju, bet citi paliks šeit, pie bēgļiem. Kāds saka: „Vai tie, kuri tagad ir izsijāti pa Eiropu, būtu spējīgi kādreiz atgriezties? Mēs jau zinām, ka jūs, eiropieši, tam neticat. Tāpēc vīzu izdodat tikai uz trīs mēnešiem. Bet ja grib studēt, tad nekā… Kas noticēs, ka gribam mācīties, bet ne labumu meklēt?” „Bet mēs jau gribam dzīvot labāk, tā ir taisnība” nosaka blakussēdētājs. Mūsu tulks pirms 30 gadiem piedzima Vācijā, pat neprot rakstīt arābiski, māk rakstīt tikai vācu burtus.
Mana komanda vēlas Kurdistānā izveidot Valdorfa kustību pēc kurdu, nevis vācu tradīcijām. Tā vācu dziesma „Brālis Jākobs” bēgļu nometnē pārtop par rīta apļa melodiju, bet dziesma „Zvaniņš skan” kurdu valodā kļūst par sveiciena dziesmu kurdu bērniem. Tas ir jauki”.
Kurdos iesakņojusies nenoteiktība
B;ernu un pieaugušo sensibilitāte (jūtīgums) izpaužas seju un kustību izteiksmē, kā arī zīmējumos, kuros bieži ir stīvums, pasivitāte un norobežošanās. Bet smieties viņi māk, īpaši jau dejot un dziedāt, kas ir labākās zāles visiem dzīves gadījumiem.
Kurdos ir iesakņojusies nenoteiktība, sevis vāja apzināšanās, kas tagad jāmāca. Ar Valdorfa pedagoģijas palīdzību varbūt izdosies kurdos attīstīt gan sevis, gan dvēseles apziņu. Īpaši čakli mūsu kurdu skolotāji ir ritmu apgūšanā, gleznošanā, dejošanā, dziedāšanā un telpu tīrīšanā. Materiālu skolai nav, arī infrastruktūras nav, dzeramo ūdeni jāved no veikala.
Drīz atgriezīšos Berlīnē. Pēc kārtējā traumu pedagoģijas darba redzu, ka lielākā cilvēces daļa dzīvo badā un nabadzīgās būdās, bez dzeramā ūdens un medikamentiem. Pateicos Dievam, ka esmu pie izredzētiem un varu peldēties foršā baseinā, kad atgriezīšos mājās”.
Kurdu simbols - Saule
Pagaidām paceļu rokas un mēģinu gūt gandarījuma sajūtu, jo esmu siltā saulē, kura sveicina mani un virs viesnīcas jumta plīvo kurdu karogs. Saule ir galvenais simbols šiem dabas bērniem (Saule ir Kurdistāna karoga centrā). Skolā būvēju saules simbolu uz grīdas no koka stabiem kā stariem. Bērni rātni staigāja pāri un smējās, dziedāja jautras kurdu dziesmas, kuras man ātri tulkoja tulks. Kaut gan vislabākās manas nodarbības bija bez tulka, ar žestu, mūzikas un ritmu palīdzību.
Jāteic, ka meitenes un puiši aplī nekad nestāvēja kopā, nedrīkstēja sadoties rokās. Tādas ir kurdu tradīcijas, Mūs, sievietes no Eiropas, kurdu vīrieši uztvēra ar cieņu, kaut gan uz ielas mēs pārvietojāmies grupās, nekad vienatnē”.
* * *
Jāatgādina, ka ceturtdien, 1. oktobrī, Krāslavas rajonā aizturēja līdz šim lielāko Latvijā nelegāli ieceļojošo bēgļu grupu – 28 cilvēkus no Irākas: septiņus vīriešus, sešas sievietes un 15 bērnus, vecumā no diviem līdz 17 gadiem. Tās ir dažas ģimenes, viena no tām Latvijā ieradās ar sešiem bērniem. Visas personas, kuras nelikumīgi pārgāja Latvijas – Baltkrievijas robežu, pieprasīja patvērumu Latvijā, un tagad valstij būs jāizlemj, vai ārvalstniekiem piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu.
Irākas kurdu bēgļu nometnē
