Tērbatas ielā dzīvojošā arhitekte: muļķīgs eksperiments - tā nav piemērota gājēju ielai. Ja tā par tādu kļūs, nāksies mukt

Priekšvēlēšanu biznesa projekts

„Uzskatu, ka Tērbatas ielas pārvēršana par gājēju ielu viennozīmīgi ir priekšvēlēšanu kampaņa. Ja godīgi, tad šī nav gluži pilsētas aktīvistu pasviesta ideja. Tā nāca no cilvēkiem, kas saistīti ar norvēģu investoru kompānijām, kuri nopirka zemes gabalu, uz kura tagad atrodas tirdzniecības centrs „Galleria Riga” („Galerija Rīga”). Doma bija tāda: ja tur ir „shopping malls” (liels iepirkšanās centrs), tad tam svarīgi ir atrasties tūristu, gājēju, tranzīta plūsmas vidū.

Toreiz (pirms desmit gadiem – red.) „Galerijas Rīga” adrese no šāda viedokļa nebija atraktīva. Vajadzēja Tērbatas ielu padarīt par gājēju ielu, lai „Galleria Riga” parādītos dzīvība. Tā bija tā brīža ideja, kura tad arī visu laiku tā pamazām gaisā virmuļo,” teic Grikmane.

Jāteic, ka nopietni pirmo reizi par Tērbatas ielu pārvēršanu par gājēju ielu 2010. gadā (starp citu, tieši šajā gadā arī atklāja „Galleria Riga”) sāka runāt toreizējais Rīgas vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC). Viņš pat piedraudēja, ka Tērbatas iela kļūs par gājēju ielu neatkarīgi no iedzīvotāju domām: “Mēs nesākam publisko apspriešanu, lai šo projektu noraidītu.” Bija iecere, ka topošā gājēju iela varētu sākties pie krustojuma ar Elizabetes ielu un turpināties līdz Lāčplēša ielai, pakāpeniski to pagarinot līdz Vidzemes tirgum vai pat vēl tālāk (tieši tādā posmā, kā pašlaik gājējiem tiek atvēlēta Tērbatas iela).

Bezjēdzīgs eksperiments

Arhitekte Grikmane turpina: „Vecrīgā jau divdesmit gadus ir gājēju zona. Kādi tik eksperimenti ar to bijuši: iebraukšana ar caurlaidēm un par maksu, daudz kas cits! Vecrīgā strādāju, katru dienu uz turieni eju, tāpēc esmu redzējusi gan, kā tā izskatījās pagājušā gada vasarā, gan tagad Covid-19 pandēmijas laikā, zinu cilvēku, kas tur strādā vai dzīvo, viedokļus.

Šobrīd ir muļķīgi, bezjēdzīgi un ekonomiski nepamatoti taisīt Tērbatas ielas eksperimentu, vēl jo vairāk to sludinot kā unikālu un kaut ko pirmreizēju Rīgā, kamēr nav izvērtēta Vecrīgas pieredze, kur ir gājēju zona un n-tās gājēju ielas vai ielu posmi. Un šīs gājējiem paredzētās ielas Vecrīgā „nestrādā”, zīmes ir salauztas, nenotiek nekāda kontrole. Nav arī nekādas informācijas: cilvēki, kuri no ārpuses „iemaldās” Vecrīgā, nesaprot, ka pēkšņi atrodas uz gājēju ielas. Kamēr nav izvērtēti eksperimenta „Vecrīga” ieguvumi un zaudējumi, ir muļķīgi taisīt nākamos eksperimentus. Un kategoriski iebilstu pret to, ka eksperiments „Tērbatas iela” tiek sludināts kā „pirmais un unikāls”!”.

Divu veidu gājēju ielas. Tērbatas iela nav ne viens, ne otrs

„Tipoloģiski ir divu veidu gājēju ielas, un cilvēki bieži tās jauc. Viena ir dzīvojamās zonas gājēju iela, kuras veids skaidri un gaiši uzzīmēts uz to norādošās ceļazīmes (kas nu izvietotas arī Tērbatas ielā): mājiņa, bērni, kuri spēlējas, un tā tālāk. Šādas gājēju ielas pilsētās ir salīdzinoši mazas ieliņas ar mazu satiksmes intensitāti (nav gluži tā, ka tur pilnīgi nav iespējams braukt ar mašīnām). Tur bērnus var droši laist spēlēties uz ielas, ir klusi un mierīgi, čivina putni un zied ceriņi. Tā ir gājēju iela dzīvojamā rajona izpratnē.

Otra tipa gājēju ielas ir tādas kā Jomas iela Jūrmalā vai Taimskvērs Ņujorkā. Tās ir intensīvi tūristu galamērķi, iela kā mērķis. Tur visu laiku kaut kas notiek un šīs ielas nav paredzētas dzīvošanai. Ēkās atrodas veikali, biroji, dzīvokļu nav (ja arī ir tad, īslaicīgi apartamenti, kas nav paredzēti pastāvīgai dzīvei). Tur nav iespējams dzīvot – ir liels troksnis, ir tāds vienkāršs vārds: ļembasts.
 
Mēs varam pajautāt, kā jūtas Kaņepes kultūras centra (Skolas un Lāčplēša ielas stūrī) apkaimes iedzīvotāji. Gods kam gods, kultūras centrs kārtīgi sakopis savu māju, izveidojuši zāli, lai koncertus nedzird „uz āru”, bet pēc koncerta cilvēki turpat vien paliek – ārā, dārzā. Tur ir šis fona troksnis, ko rada nepārtrauktā sociālā dzīve uz ielas 24/7 režīmā. Līdz ar to šī iela nav dzīvošanai”.

„Ja tā turpināsies, mēģināšu no Tērbatas ielas tikt prom”

Grikmane par plānoto Tērbatas ielas transformāciju saka: „Man šķiet dīvaini, ka pilsētas centra iela, kurā pārsvarā ir piecstāvu nami, tiek veidota par gājēju ielu. Uz pirmo stāvu attiecas šī gājēju iela, bet uz pārējiem četriem...? Ja Tērbatas iela kā gājēju iela paliek kā pastāvīgs risinājums, tā atdzīvojas kā tūristu galamērķis, uz kuru lēnām pārvilksies tūristi no Vecrīgas ar visām vecpuišu ballītēm, tad vietējie iedzīvotāji pazudīs, Tērbatas ielas namu augšējie stāvi izmirs.

Nevaru teikt, ka pašreiz Tērbatas iela būtu nepareizi vai slikti iekārtota, arī no drošības viedokļa. Pasaulē nav nekas dīvains, ka gājēju ielas šķērso braucamas ielas, tas ir normāli, tā ir visur. Lai bērni neskrietu pāri pie sarkanās gaismas (šai gadījumā pāri Dzirnavu vai Lāčplēša ielai), vairāk ir satiksmes organizācijas jautājums, jābūt barjerām, un katram, protams, pašam jāuzmanās, vecākiem jāpieskata bērni.

Bet jautājums: cik viss šis tāds „mēneša popa pasākums” izmaksā? Kāpēc neviens nav runājis par to, kāpēc par summu, ko tagad maksā par milzīgo koku īri, kas noteikti nav pieci eiro gabalā, nevar Tērbatas ielā pa īstam iestādīt kokus. Izmaksas būtu milzīgas, bet tad tas būtu kaut kas paliekošs. Pēc šā pasākuma kokus aizvāks, un iela paliks tikpat plika, kāda tā ir tagad, Tērbatas ielā koki ir izmiruši. Manā bērnībā Tērbatas iela bija pilna ar kokiem. Kāpēc neviens nav runājis par to atjaunošanu?

Godīgi sakot, Tērbatas ielas pārvēršanu par gājēju ielu gaidu bišķiņ ar šausmām, jo naktī nevarēs gulēt un vasaras laikā nedrīkstēs vērt vaļā logu. Nekad neesmu gribējusi dzīvot uz gājēju ielas, tādas kā Jomas iela Jūrmalā vai Oksfordstrītas Londonā, tāpēc tādā arī nekad neesmu dzīvojusi. Tāpēc pat nemēģinu raudzīties uz to, ko tur pielikt klāt, lai Tērbatas iela kļūtu par gājēju ielu. Ja Tērbatas iela – manas mājas – kļūs par gājēju ielu, mēģināšu no tās tikt prom!”