Vienīgā kurpniece Aizputē un visvecākā Latvijā
Ilga Berta Zabeļska ir vecākā kurpniece Latvijā – martā apritēja apaļi astoņdesmit, un 54 gadus no tiem viņa labo apavus. Tagad gan savā dzimtajā Aizputē palikusi vienīgā meistare – svarīgajam amatam nav turpinātāju.
“Es koronavīrusu nejūtu, cilvēki vienalga nāk labot apavus. Vasaru neviens nav atcēlis. Es gan cilvēkos, sabiedriskās vietās daudz neeju, veikals man ir deguna priekšā, un arī veselība turas. Strādāšu tik ilgi, kamēr nāks pie manis,” "Kas Jauns Avīzei" optimistiski teic sirmā meistare.
Sāka ar krāsu jaukšanu
“Esmu dzimusi, augusi un vēl joprojām dzīvoju mazajā, skaistajā, mierpilnajā un zaļajā Aizputē. Bērnībā gan man bija visādas kaites – mugura slima un ar acīm problēmas. Viena veca tante pamācīja uz acīm likt cukuru, saberztu pulverī – izmēģināju un sāku redzēt. Tad man dakteris izrakstīja brilles,” stāsta Ilga.
Divdesmit viena gada vecumā viņa sāka strādāt vietējā sadzīves pakalpojumu kombinātā, pirmais darbs bija apavu krāsošana, pati arī krāsas jauca. Taču pēc krāsotiem apaviem nebija pieprasījuma, un kolēģi jaunpienācējai ieteikuši mācīties par kurpniekmeistari. Ilgai bijusi viegla galva un viss padevies ātri, kad viena kurpniece aizgāja pensijā, atbrīvojās vieta. Pirmās labojamās bijušas vīriešu kurpes – tālajā 1967. gadā. Bija jāuzliek jauni papēži.
Mode daudz nemainās
“Toreiz, manos jaunības gados, Aizputē bija daudz kurpniekmeistaru, un vecākie dalījās pieredzē, kad es kaut ko nezināju,” atminas Ilga.
“Kurpju mode nav sevišķi daudz mainījusies kopš 60. gadiem, kad sāku. Kādreiz bija vairāk ādas pazoles un arī ādas kurpes, tagad vairāk imitācijas. Kādreiz sievietēm ļoti patika laiviņas, tagad ir vienkāršāki fasoni. Varu teikt, ka 60. gados bija glītākas kurpes, taču mode nāk atpakaļ, piedzīvo savu renesansi. Laiviņas un spicie purngali atkal pamazām ieņem savu vietu. Modē ir melnā krāsa – tā taču ir klasika,” novērojusi meistare.
Elegantākās kurpes, kuras Ilga labojusi, ir ar smailiem, augstiem papēžiem: “Pielieku metāla papēdi, jo tad apavi ilgāk valkājas. Metālu gan citi negrib, jo tas, ejot pa ielu, klab. Kad sāku, pazoles un arī papēži bija biezāki.”
Skaisti, labi, lētāk nekā jaunas
Maksa par pāri ir ap četriem pieciem eiro, skatoties, cik liels darbs jāiegulda. Apavu labošana ir samērā smags darbs, grūti ir, kad pārlūzuši dzelži kurpes iekšpusē, taču Ilgai joprojām ir stipras rokas.
“Vīri bieži labo balles kurpes – papēži nodiluši dancojot. Atnes jaunas botes – lai labāk nošuju šuvuma vietas, jo tad ilgāk valkāsies. Sievietes tagad vairāk nes vasaras kurpes, lai štripiņas nošuju. Nes arī botes un ziemas zābakus – lai salabo un var nolikt ziemas guļai,” stāsta Ilga. Vieglāk salabot īstās ādas kurpes, taču tagad dominē imitācijas, no velūra – tās neesot labas, ātri sašķīst, bet līmes šāda materiāla apavus saēdot.
“Man žigli iet – pa dienu piecus vai sešus pārus salaboju, lai klientam nebūtu ilgi jāgaida. Man patīk, ka kurpītei varu uzlikt smuku ielāpu un skaistas pazoles, tās nolīdzinot pie mašīnas. Citi klienti pat saka, ka es remontējot labāk nekā Liepājā. Es pavisam saplīsušas kurpes saremontēju, un cilvēkam tās nav jāmet ārā! Visi priecājas, ka skaisti un labi, un lētāk nekā pirkt jaunus apavus,” teic meistare.
Protams, ir tādi, kas nemaz nenes labot apavus, bet pērk uzreiz jaunus, kaut vai humpalās, kur nereti var dabūt itin kvalitatīvus, tomēr citi dodas uz darbnīcu. Gadās, ka atnes pat ar lieliem caurumiem pazolēs, jo remonts tik un tā iznāk lētāk nekā pirkt jaunas kurpes. Un nav patiess teiciens par kurpnieku bez kurpēm – Ilga labo arī savus apavus, vienmēr apskatās, vai nav šķībi un līki.
Amatam nav turpinātāju
“Tas man ir gan darbs, gan vaļasprieks reizē, ko es mājās sēdēšu viena pati? Darbā ir arī kustības, bet mājās bezdarbība – paliksi vēl slims no tās. Ja ir brīvs brīdis, sapērku laikrakstus un žurnālus – mani interesē, kas notiek mūsu valstī un visā pasaulē,” meistare arī prātu neatstāj dīkā.
“Man ir 2. grupas invaliditātes pensija, jo slima mugura – strādāt gan varu. Darbnīcā vēl piepelnu naudu klāt. Padzeru dažādus vitamīnus, man ir labs ģimenes ārsts. Man ir labi, nekāda vaina. Nezinu tikai, cik ilgi vēl strādāšu, to rādīs veselība. Bet kā būs ar pilsētniekiem, vai nepaliks bez sava meistara?” prāto Ilga, kura ar savu darbnīcu palikusi vienīgā kurpniece visā pilsētā. “Arī Liepājā tagad ir maz kurpniekmeistaru, bet Aizputē manam mūžam pietiks darba.”
Kādreiz vietējā Sadzīves pakalpojumu namā labotāji bijuši daudzi, bet meistars tikai viens. Kad uzņēmums iznīka, katrs aizgājis uz savu pusi. Tagad lielākā daļa pieredzējušo meistaru aizsaulē, bet jaunie negrib apgūt šo arodu, neesot perspektīvs un naudīgs.
Mieru vēl nemetīs
“Materiāli ir diezgan dārgi, tie pašai jāpērk. Mēnesī jāatdod ap 100 eiro un jābrauc uz Rīgu pakaļ. Man gan viens šoferis, kurš regulāri dodas uz galvaspilsētu dienesta darīšanās, atved. Cik spēju, tik materiālus paņemu,” stāsta kurpniece. “Darbnīcai īrēju telpas – man prasa 29 eiro mēnesī, un tas ir salīdzinoši maz.” Pa dienu var ieņemt 20 līdz 30 eiro, vēl jāsamaksā nodokļi.
Ilgai ir divas meitas un četri mazbērni, kuri sakot, lai taču met mieru. Tomēr aizputnieki var nesatraukties – meistare vēl negrasās likt pie malas savus instrumentus. “Saviem klientiem pavasarī novēlu vairāk plēst apavus, lai man būtu darbs,” pasmaida enerģiskā aizputniece.
