Cik patiesas ir filmas “Dvēseļu putenis” kaujas ainas?

Gan vēstures zinātņu doktors Kārlis Dambītis, gan pulkvežleitnants Aivars Krjukovs norāda, ka filma “Dvēseļu putenis” ir pietiekami reālistisks tā laika atspoguļojums, vienlaikus spriežot, ka filma jāuztver vairāk kā mēģinājums saprast un sajust tā laika sarežģītos notikumus un cilvēku emocijas, nevis precīzs vēstures izklāsts. “No filmām mēs vēsturi mācīties īsti nevaram, bet varam mēģināt saprast, kā toreiz bijis. Turklāt Pirmais pasaules karš un Neatkarības karš – tas ir šizofrēnisks posms Latvijas vēsturē. Cilvēkiem, kuri tajā laikā dzīvoja, bija nepārtraukti jāpielāgojas izmaiņām – politisko spēku maiņa un intereses, militārie spēki, radikālas un bieži vien pilnīgi pretējas ideoloģijas – tas ir tik sarežģīti, ka pat vairāku lekciju ciklā to tik vienkārši nemaz cilvēkam nevar izskaidrot,” norāda Kārlis Dambītis.

Taujāts par kauju atspoguļojumu ticamību, Kārlis norāda, ka svarīgākais ir apzināties, ka viss filmā notiekošais – neziņa, apjukums, neizpratne – tiek atspoguļots no vienkārša karavīra piedzīvotā, tātad balstīts un aprakstīts reālā pieredzē. Tam piekrīt arī Aivars: “Protams, mūsdienu kara māksla atšķiras no to dienu kara mākslas, ir pagājuši tomēr 100 gadu. Tomēr pats būtiskākais visos aspektos ir un paliek viens – cilvēciskais faktors, un tas pat 100 gados nav mainījies. Cilvēki izjūt bailes, nespēj izpildīt doto uzdevumu, kaut arī tikuši šim uzdevumam trenēti un speciāli apmācīti. Ja vērtējam filmu, tad vēl jo vairāk – šajā laikā cilvēki tika vienkārši sapulcināti, maz apmācīti, viņi gāja un karoja vienā vai otrā pusē, vasarā, ziemā, dažādos apstākļos, bez vai ar minimālu ekipējumu. Manuprāt, filmā šīs ainas ir atainotas autentiski tām situācijām, kādas varēja būt un joprojām ir sastopamas karavīru ikdienā.”

Apjaust, ka ir kas vairāk, kā dēļ ziedoties

Kā spēcīgākās un atmiņā paliekošākās filmas ainas Kārlis min Ziemassvētku kauju meža kauju ainu, kas, viņaprāt, lieliski atspoguļo valdošo apjukumu nakts kaujā, kā arī atgriešanos nometnē pēc pirmās kaujas – neko neredzošas, stiklainas acis, pārgurums, vienaldzība pret ēdienu, murgi, – kas savukārt parāda cilvēku pēcstresa situācijā, kurā viņš nespēj vairs pilnvērtīgi rīkoties un apjaust situāciju, bet vienkārši eksistē. “Vēl viena sižeta līnija, kas man likās interesanta – filmā piedalījās vairāki Latvijā populāri cilvēki. Šķita, ka viņi pavadīs skatītāju visas filmas garumā, bet tad viņi viens pēc otra krita kaujās. Manuprāt, tas arī zināmā mērā ļoti labi raksturo atrašanos kara apstākļos – tu nezini, kas notiks nākamajā brīdī,” norāda Kārlis. Turklāt neziņa valda ne vien par nākamo brīdi, bet bieži vien to pavada arī neziņa par notikumu kopainu. “Filma ļoti labi parāda gaisotni, kas valda ierakumos, neizpratni brīdī, kad jāatkāpjas, kāpēc jāatkāpjas. Karavīri ierakumos neredz kopējo ainu, kas bieži vien atšķiras no tās realitātes, ko izdzīvo viņi. Cilvēks, kurš karo, var nesaprast, kāpēc jāatkāpjas, kāpēc jāatstāj savas pozīcijas, ja šķietami tik daudz jau paveikts, tik daudz biedru zaudēts. Bet tai pašā laikā viņiem jāspēj uzņemties atbildību par notiekošo – un to lieliski parāda Cēsu kauju ainas, kur jaunam puisim jāspēj vadīt rotu, kļūstot par komandieri un līderi. Un tā arī ir tā lielā kaujas māksla – spēt uzturēt kaujas sparu, neskatoties uz to, ka tavi draugi, cīņas biedri, arī komandieri, var jebkuru brīdi krist kaujā. Tā ir ļoti liela mentālā slodze. Nav garantijas, ka visi līderi tādi arī būs no pirmās līdz pēdējai dienai. Arī mūsdienās mēs rēķināmies, ka komandieri var krist pirmie, tāpēc mums ir jāapmāca nākamie, lai nezustu spēja turpināt cīņu. Ir dots uzdevums, un to ir jāspēj izpildīt jebkuros apstākļos,” norāda Aivars. Viņš turpina: “Apmācībās un armijā esmu pabijis dažādos purvos, dažādos laikapstākļos, esmu bijis nosalis, negulējis – visas tās sajūtas, kas parādītas filmā, ļoti labi zinu. Karavīriem ir būtiski mācīties dažādos apstākļos – dienā, naktī, ziemā, vasarā, nogurušiem, nenogurušiem. To nevar iemācīties teorētiski vai skatoties filmas. Tas ir jāizdzīvo pašam. Un tad vēl, neskatoties uz aukstumu, nespēku, miega trūkumu, ir jāturpina pildīt pavēles. Un tad ir ārkārtīgi grūti pārvarēt to iekšējo balsi – vai man to vajag, kāpēc man to vajag. Filmā tas ir parādīts ļoti labi – šī pārdabiskā vēlme darīt un ziedoties. Tu esi nosalis, neēdis, kājas sabeigtas, bet tev ir kaut kas vairāk, kam ziedoties, nekā sēžot mājās un skatoties uz visu no malas.” Arī Kārlis piebilst, ka mūsdienu sabiedrībā nenovērtējam to, cik patiesībā daudz varam izturēt: “Izturība nav ķermenī, bet gan prātā, tajā, ko vēlamies panākt, un vēsture tam ir lielisks pierādījums. Caur negribēšanu un sāpēm cilvēks var izdarīt ļoti daudz. Aleksandrs Grīns, romāna autors, ir bijis tajā vidē, tāpēc arī šīs filmas ainas ir uzburtas diezgan veiksmīgi. Visa patiesība slēpjas niansēs, kas savukārt stāstam un filmai dod ticamību.”

Valsts aizsardzība – katra paša rīcība

Eksperti arī atzīst, ka karavīrs, kurš bijis kaujā, nekad vairs nebūs tāds kā pirms kaujas. To labi var redzēt arī filmā, kur tās galvenais varonis Artūrs Vanags piespiedu kārtā piedzīvo strauju personības izaugsmi, no naiva jaunieša kļūstot pat strēlnieku, kurš tēvzemes vārdā gatavs ziedot dzīvību. “Jaunieši ir visdraudīgākie karavīri – viņiem nav ko zaudēt. Viņi ir maksimālisti, viņiem vēl nav ģimenes dzīves, nav bērnu, īpašumu. Es varu droši teikt, ka visjaunākā paaudze ir lielākie karavīri, tomēr nekontrolēti tie spēj sastrādāt arī vislielākās problēmas, kā rezultātā bojā iet gan paši, gan cīņas biedri,” atklāj Aivars. Jautāts par to, ko atbildētu cilvēkiem, kuri saka – tā nu nevar būt, Aivars ir lakonisks: “Latvijā ir radīta tāda organizācija kā Zemessardze. Tā ir vieta, kur ikviens cilvēks, kurš netic, var pārbaudīt, cik tad īstenībā viegli vai grūti ir būt karavīram. Šeit ir cilvēki, kuri, ikdienā strādājot citās profesijās, apzinās, ka viņiem vēl ir, kā dēļ ziedoties.” Arī Kārlis norāda uz valsts aizsardzību ne tikai kā struktūru, bet gan paša katra rīcību: “Nav svarīgi – militāri vai nē, bet tā ir atbildība par savu valsti. Mums jāsaprot, ka neviens cits jau nenāks un mūsu pašu vietā neko nedarīs. Ja nekopsi savu sētu, tad tā arī tāda būs – nekopta. Tas pats attiecas uz ikdienas lietām, mājas tīrīšanu, vēlēšanām.”

Vēsture, ko veidojam ikdienu

Kā norāda eksperti, filma ir labs veids, kā raisīt interesi par vēsturi. ”Tajā brīdī, kad runājam par Pirmo pasaules karu un arī Otro pasaules karu – tas šķiet kaut kas ļoti tāls, nesaprotams. Un tad atliek vien painteresēties par savas dzimtas vēsturi, aprunāties ar vecvecākiem, izšķirstīt fotoalbumus, un uzreiz rodas izpratne, ka patiesībā tas nav nekas tāls, ka karā piedalījies vectēvs. Vēsture – tā ir tepat blakus, nekas nekur tālu nav jāmeklē,” atklāj Kārlis. Filmas nozīmi jaunās paaudzes izglītošanā ieskicē arī Aivars: “Filma lieliski mudina apdomāt, kāda ir mana loma valstī un ko es varu izdarīt. Un arī gluži pretēji – atskatīties uz senčiem, apzināties, ko viņi ir paveikuši ar savu gribasspēku. Es saviem padotajiem vienmēr iesaku skatīties dažādas filmas – mācīties, izvērtēt, izprast, iejusties. Uzdot sev jautājumu – ko tu darītu, kādu lēmumu pieņemtu? Tepat blakus ir kaimiņš, tēvs, dēls. Karojot savā valstī, veidojot armiju savā valstī, tu vienmēr būsi kopā ar saviem tuviniekiem. Tā būs tava ierinda, tava Zemessardze, tavi pilsoņi.”

Jau vēstīts, ka filma “Dvēseļu putenis” ir apmeklētākā filma atjaunotās Latvijas vēsturē. To noskatījušies vairāk nekā 250 000 apmeklētāju. Filmu veidojuši kino profesionāļi no Latvijas un citām valstīm – režisors un producents Dzintars Dreibergs, Rīgā dzimušais scenārists, Ņujorkas Universitātes profesors Boriss Frumins, galvenais operators, Starptautiskajai Kinooperatoru federācijas balvai IMAGO nominētais Valdis Celmiņš, komponiste, prestižās Emmy balvas laureāte Lolita Ritmanis, producente Inga Praņevska, Casting Bridge aktieru atlases režisore Gunita Groša, galvenais mākslinieks Juris Žukovskis, galvenā kostīmu māksliniece Sandra Sila, galvenā grima māksliniece Dzintra Bijubena, studija KULTFILMA un citi