“Siguldas devons” viesojas mākslinieku darbnīcās

Siguldas novadā darbojas vairāk nekā 30 mākslinieki un atbilstoši situācijai valstī kultūras centrs “Siguldas devons” pavēris to mākslinieku darbnīcu durvis, kuri šajā gadā īsteno Siguldas novada pašvaldības līdzfinansētos kultūras projektus. Minēto mākslinieku darbi tiks atklāti arī izstāžu formātā kādā no Siguldas novada kultūrtelpām.

Ar pieteikumu “Brīvība radīt #1” kultūras centrs “Siguldas devons” jau paviesojies pie gleznotāja Jāņa Purcena. Viņš dzimis 1973. gadā. 2008. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu glezniecībā. Mākslinieka kontā ir 21 personālizstāde un dalība vairāk nekā 30 grupu izstādēs. Latvijas Mākslinieku savienības izstādes “Mākslas dienas 2017. Revolūcijai 100” laureāts.

Vai šī situācija, kurā pašlaik atrodas pasaule, nesīs mākslā ievērojamas pārmaiņas?

Estrādes mākslā, iespējams, ka ļoti ilgu laiku vairs nebūs tādu tik vērienīgu lielkoncertu ar pilniem stadioniem. Vizuālajā mākslā – iespējams, ka nebūs modīgi rīkot plaši apmeklētas izstāžu atklāšanas un dažādu nosaukumu un ieviržu kontaktstundas ar autoriem. Vizuālajā mākslā pārmaiņas notiek nemitīgi, tomēr, kopš nav izteiktas valdošas tradīcijas, kā, piemēram, akadēmiski/saloniskā tradīcija, kas bija viens no impresionisma attīstību veicinošajiem faktoriem, tās nav un nevar būt visaptverošas (jo nav valdošās skolas pret ko cīnīties un protestēt) – mūsdienās, pat aplūkojot tikai vienu vizuālās mākslas novirzienu – glezniecību, redzam, ka vienlaicīgi eksistē dažāda veida reālistiska māksla (gan tāda, kas vairāk vai mazāk saistāma ar foto, kā arī tāda reālistiska māksla, kas varētu būt radīta arī pasaulē, kura neeksistētu ne analogās, ne digitālās fotogrāfijas, kā arī dažādas postimpresionistiski ekspresīvas gleznieciskās izpausmes) un māksla, kas neko neattēlo – gan gleznas ar triepieniem, krāsas tecinājumiem un dažādām faktūrām, gan tādas, kuras, atturīgi niansējot, ir noklātas ar vienu krāsu vai krāsai līdzīgu substanci.

Vizuālās mākslas darbos, kuros ir klātesoša, tā saucamā “anekdote”, iespējams, vairāk nekā iepriekš akcentēsies klasiskai “vanitas” tēmai radniecīgi uzstādījumi, kā arī mākslas darbi, kuri rosinātu apcerēt vientulības tēmu. Iespējams, vizuālā māksla var kļūt nedaudz populārāka – ir precedenti, kad, ievērojot distancēšanās prasības, tiek apmeklētājiem atvērtas izstādes privātās galerijās, kurās glezniecību var aplūkot tieši – un, ņemot vērā, ka arī parastā laikā ideālā versijā vizuālās mākslas izstādē skatītājiem būtu jānodrošina iespēja aplūkot mākslas darbus vienatnē, iespējams – tie ļoti nedaudzie cilvēki, kuri reti gāja uz izstādēm tieši tāpēc, ka tajās ir kaut vai jāuzmanās, lai nejauši neuzskrietu virsū kādam citam apmeklētājam, vai jācieš no tā, ka citi apmeklētāji ar saviem skaļajiem čukstiem, apspriežot darbus, tik kvalitatīvi aizpilda telpu, ka nav iespējams dzirdēt pašam savas domas un/vai emocijas, biežāk uzdrošināsies iegriezties galerijās.

Kādas pārmaiņas šajā laikā piedzīvo paši mākslinieki? Jūs?

Aktieriem un mūziķiem ir tā bēdīgi slavenā, problemātiskā dīkstāve. Vizuālo mākslu pārstāvji, kuri dienas stundas, kas paredzētas darbam, paraduši pavadīt vienatnē darbnīcā, turpina tāpat. Arī visdažādākie digitālo vizuālo mākslu meistari – tāpat lūkojas savos divos vai trijos monitoros. Mākslinieki, kuri par relatīvi nelielām summām mēdza izpildīt nelielus privātus pasūtījumus, iespējams, ir spiesti domāt, kā citādākā veidā nopelnīt iztiku, jo viņiem nevar būt nekādu uzkrājumu, un cilvēki, kuri nav izteikti turīgi šajā periodā varbūt atturas pasūtīt mākslas darbus. Tie mākslinieki, kuri ir saņēmuši kādu nebūt finansējumu no fonda, var būt nokļuvuši situācijā, kad nav iespējams realizēt attiecīgo projektu, viņiem ir kaut kā jāmēģina kārtot attiecības ar fondu.

Tāpat ir gadījumi, kad tikko iekārtota izstāde netiek atvērta publikai, jo atradās muzejā, ko slēdza, tā noteikti nav pati patīkamākā lieta, ko piedzīvot. Tādi autori, kuri strādā ar citiem augstāk situētiem klientiem, kuri nav ievērojamie mākslas balvu sponsori un azartspēļu biznesa pārstāvji, droši vien straujas izmaiņas neizjūt, dažiem var būt ir iekrājumi. Trūcīgie mākslinieki (tai skaitā) turpina kaut kā pieticīgi izdzīvot. Daļu no laika pavadīju atvaļinājumam līdzvērtīgā režīmā mazliet vairāk lasīju, krietni vairāk klausījos mūziku, tai skaitā vērojot ar attiecīgo mūziku saistītas kustīgus attēlus, kad bija labs laiks, gāju pastaigāties, ja fonā nebūtu ... vispār – cukurs.

Kā, Jūsuprāt, māksla jūtas/vai kā to ietekmē digitālā telpa?

Māksla nejūtas – tā nav dzīva būtne, protams, tā ir “būtne” tādā nozīmē, ka “būtne” ir ikviens eksistējošs fenomens (tam piemīt esamība-būšana). Jūtas skatītājs/baudītājs. Ir daudz digitālas mākslas, un arī tās baudījuma kvalitāti ietekmē ierīce, ko lieto tas vērošanai – plaukstas lielums, normāla izmēra monitors, liels gudrais TV, lielas telpas, ko piepilda digitālie attēli, tādas publiskās padarīšanas tagad nē. Pastāv uzskats, ka izcila glezniecība reproducēta visbiežāk izskatās sliktāk. Drīzāk ir tā – eksistē mākslas darbi, kurus ir izteikti sarežģītāk reproducēt.

Ļoti bieži mākslas darbi reproducējot kļūst virspusēji pievilcīgāki. Ja reprodukcijas ir izcili kvalitatīvas, kā atsevišķās muzeju vietnēs (jau gadus pirms), kad mākslas darbu ir iespējams aplūkot arī ļoti pietuvināti, pārsvarā muzejā nevar atļauties ilgstoši vērot tuvumā darbu detaļas. Digitālā telpa jau pirms šī bija un joprojām ir vērtīgs pienesums vizuālās mākslas baudīšanai, kaut kā tā.

Ko šajā laikā, Jūsuprāt, ir svarīgi apzināties ikvienam?

Tieši to pašu ko pirms šī laika – vienīgi DIEVS IR – viss pārējais parādās un pazūd.

Vai Jums ir bail no nāves?

Ir bail no miršanas procesa – nekad neesmu to kvalitatīvi līdz galam darījis, tāpēc nezinu, kā sanāks. Vajadzētu, lai tas pakāpeniski pārveidotos par izjūtu, ka nebūtu bail mirt, bet būtu tik izteikta vēlēšanās pēc tā, lai nāves brīdī sirds būtu kā dimanta oliņa, un bez attiecīgā starpposma uzreiz sastapt…