Liepājā atklāta izstāde "Karš mākslinieka un fotogrāfa Voldemāra Caunes acīm"

Tomēr mākslinieks kauju laikā un to starplaikos atradis laiku arī gleznošanai un fotografēšanai, Kasjauns.lv pastāstīja Liepājas muzeja muzejpedagoģe Astra Dzērve.

Izstādē līdzās unikālām un iepriekš nepublicētām Voldemāra Caunes kara laikā uzņemtajām fotogrāfijām, redzama arī viņa kara laikā radīto gleznu skices, kuras gleznotas, domājot vēlāk izveidot lielformāta darbus, tomēr daudzas mākslinieku radošās idejas pārtrauca padomju okupācija.

Voldemārs Caune (1901–1975) ir gleznotājs, viens no latviešu figurālās glezniecības pārstāvjiem, fotogrāfs un karavīrs. Aizrāvies ar zīmēšanu, viņš 1920. gadā iestājās Blūma mākslas skolā Rīgā, bet, tai darbību pārtraucot, mācījies mākslinieka Antona studijā. No 1922. līdz 1929. gadam viņš studēja Latvijas Mākslas akadēmijā.

Pēc akadēmijas pabeigšanas Voldemārs Caune pusotru gadu pildīja obligāto karadienestu Latvijas Bruņoto vilcienu pulka instruktoru rotā, iegūstot virsnieka vietnieka dienesta pakāpi. Pēc dienesta atkal pievērsās mākslai un aktīvi piedalījās izstādēs, kā arī apguva fotogrāfa iemaņas. Šajā laikā līdztekus sadzīves žanra gleznām, nozīmīgu vietu ieņem arī Pirmā pasaules kara notikumu attēlojums – lielformāta daudzfigūru kompozīcijas ar latviešu strēlnieku un Latvijas Atbrīvošanas kara ainām.

Sākoties Otrajam pasaules karam, mākslinieks turpināja radošo pedagoģisko darbību. Pēc Latviešu SS brīvprātīgā leģiona dibināšanas 1943. gadā, V0ldemārs Caune kā virsnieks tika pakļauts mobilizācijai. Viņš izgāja apmācības 15. artilērijas pulkā Jelgavā. Kā vācu artilērijas pulka I diviziona novērotājs Voldemārs Caune piedalījās vairākās zīmīgās latviešu leģionāru kaujās 1944. gada pirmajos mēnešos, tika paaugstināts par leitnantu.

Šajā periodā mākslinieks ne tikai karoja, bet karadarbības laikā fiksēja notikumus, fotografējot un veidojot skices. Frontes laika skicēs viņš attēloja apkārt redzēto – gan cīņas, gan karalauku pēc kaujas, gan piefrontes sadzīves ainas; skicēti karabiedri ar izteiksmīgiem sejas vaibstiem, radušies uzmetumi arī pašportretam ar frontes ainavu fonā. Savas studijas bieži vien izpildījis smagām, tumšām krāsām, nereti izmantota diagonālā kompozīcija. Fotogrāfijās Voldemāram Caunem izdevies fiksēt kauju spriedzi un dinamiku artilēristu pozīcijās, karabiedru pārgurumu un kara rutīnu atkāpšanās laikā, mierpilnu atvieglojumu un sadzīvisku prieku kauju starplaikos. Fotogrāfijās viņš iemūžinājis kara pretrunīgo dabu, kur līdzās postam un izmisumam atrodas vieta arī cilvēciskam priekam un biedriskumam.

Izstaigājis kara ceļus Krievijā un piedzīvojis atkāpšanos līdz Kurzemei, Voldemārs Caune saslima un 1944 .gada beigās tika evakuēts uz Rietumprūsiju (tagadējo Poliju). Kara beigās viņš dezertēja, ieradās pie savas ģimenes, kas bija devusies bēgļu gaitās uz Mēklenburgu (Vācijā). Tā kā vēlāk šī teritorija nonāca krievu okupācijas zonā, Caunu ģimene atgriezās Latvijā. Baidoties no padomju represijām, līdz 1948. gada beigām viņš dzīvoja nelegāli. 1949. gadā, pēc izsludinātas amnestijas, Voldemārs Caune legalizējās. Viņam gan izdevās izvairīties no cietuma un izsūtījuma, bet kā mākslinieks viņš vairs oficiāli nevarēja izpausties. Voldemārs Caune miris 1975. gada 13. jūnijā.

Izstāde papildināta ar Otrā pasaules kara liecībām no Liepājas muzeja un Karostas cietuma krājuma, kā arī no Andra Skābes privātkolekcijas. Izstāde būs skatāma līdz nākamā gada 10. janvārim. Ieeja bez maksas.