Latvijas lauku tūrismam ziema turpinās
Pavasaris ir laiks, kad aktīvu darbu sāk lauku tūrisma uzņēmumi, tomēr šī sezona viesu kņadas vietā ir atnākusi ar atceltām rezervācijām. Kaut arī situācija ir skarba, daudzi uzņēmēji notiekošo uztver ar mierpilnu stoicismu.
Jau martā lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele brīdināja par iznīcības draudiem. “Jūtams darba apjoma un rezervāciju kritums iesākās jau 2020. gada sākumā, tomēr situācija tobrīd vēl nebija uzskatāma kā ļoti problemātiska,” atceras Ziemele.
Prognozē zaudējumus līdz 100 procentiem
Pirmie, kas izjuta vērā ņemamu pārdošanas kritumu, bija uzņēmumi, galvenokārt Rīgā un Pierīgā, kur klienti lielākoties ir ārzemju tūristi. Pēc valdības izsludinātās ārkārtējās situācijas sākās masveida rezervāciju atteikšana arī lauku tūrisma uzņēmumiem, kuru galvenie klienti ir iekšzemes patērētāji.
“Dažu dienu laikā nozarē strādājošie varēja lieliski izjust, kā mainās prognozes un noskaņojums par nākotni uz sapratni, ka esam milzīgas krīzes priekšā, kas visticamāk atstās sekas visā tautsaimniecībā,” stāsta Ziemele. Pēc "Lauku ceļotāja" prognozēm, arī pēc pandēmijas gaidāma ekonomikas atdzišana un lielai daļai lauku tūrisma uzņēmumu apgrozījums kritīsies par 80 līdz pat 100 procentiem.
Tāpēc nozarei valsts un pašvaldību atbalsts ir nepieciešams vairāk nekā jebkad, īpaši ņemot vērā faktu, ka krīze iestājusies tieši pēc ziemas, kad daudziem uzņēmumiem finanšu rezervju gandrīz nav.
Izcils laiks pārdomām
“Mēs esam mežā, dzīvojam kā dzīvojuši. Vienīgi klientu plūsma gan ir samazinājusies, bet cilvēki tik un tā brauc, jo grib atpūsties,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta brīvdienu mājas "Veselības sala" saimnieks Edgars Tabūns no Lūznavas pagasta Rēzeknes novadā. "Veselības sala" ir vienīgais Tabūna ienākumu avots, un viesu tagad ir divtik mazāk, tomēr viņš saglabā optimismu un cer, ka no šīs krīzes izies vairāk vai mazāk neskarts.
Tabūns ir pirtnieks un masieris, piekopj veselīgu dzīvesveidu, paļaujas arī uz dzimtas un senču spēku atbalstu, par notiekošo pārāk nesatraucas un uzskata, ka problēma ir nedaudz uzpūsta.
Nenoliedzot, ka daudziem vīrusa sekas var būt negatīvas, Tabūns arī pašreizējā krīzē saskata sudraba maliņu: “Pozitīvais ir, ka tiek piebremzēts pasaules trakais skrējiens, kurš aizgājis netveramos ātrumos – cilvēka dziņa pēc materiālajiem labumiem. Ir likts pasēdēt mājās un padomāt. Pārdomāt, ko darījuši pareizi, ko nepareizi, un varbūt pat atrast spēku pievērst vairāk uzmanības tādām stabilām pamatvērtībām kā ģimene, Dievs un sava iekšējā pasaule.”
Atnāk tikai varonīgākie
“Viesnīca, kempings un mini zoodārzs ir praktiski tukšs. Atnāk tikai varonīgākie,” lakoniski situāciju raksturo atpūtas vietas "Buki" saimnieks Agris Buks no Vārves Ventspils novadā. Viņam tagad grūti teikt, kādi tieši būs zaudējumi, jo rezervāciju atteikumi turpina nākt: “Arī vasaras rezervācijas tiek atteiktas.
Es gan ceru, ka ap to laiku visa šī komēdija jau būs beigusies, bet cilvēki ir iebaidīti.” Laimīgā kārtā šis nav Buku ģimenes vienīgais ienākumu avots, Agris strādā arī Ventspils brīvostā, tāpēc par izdzīvošanu neuztraucas.
No citiem viesu namiem, kuri mēģināja pielāgoties, piedāvājot pajumti pašizolācijai, "Buku" saimnieks piemēru nav ņēmis: “Ja mēs sāksim ļaut cilvēkiem izolēties mūsu viesu namā, tad varam pazaudēt arī pēdējos mini zoo apmeklētājus, kuri baidīsies vispār nākt. Līdz ar to mēs tādā gaidīšanas stāvoklī centīsimies šo pārciest.” Par iespējām saņemt valsts atbalstu Buks ir dzirdējis, bet lielas cerības nelolo: “Mēs nesatraucamies, "Buki" nebankrotēs un valdībai neuzticas.”
Nevar paļauties tikai uz tūrismu
Veclaicenes pagasta Mišu medus muzejs Alūksnes novadā lielas izmaiņas vēl neizjūt, galvenokārt tāpēc, ka parasti sezonu sāk aprīļa vidū vai maijā. Tiesa gan, viena rezervācija no kādas armijas grupas Alūksnē bija atcelta, armijnieki Lieldienās plānoja doties uz muzeju pārgājienā.
“Šī krīze tik daudz nav mūs ietekmējusi, bet muzeju vērt vaļā tagad nebūtu jēgas, jo cilvēku jau nav,” teic muzeja saimnieks Artis Krasts. Viņam muzejs ir vairāk paša priekam un nav vienīgā nodarbošanās: “Ja neatvērsies, tad neatvērsies. Nekas traks jau nenotiks.”
Krasts uzskata, ka lauku tūrismam arī nemaz nevajadzētu būt vienīgajam ienākumu avotam: “Tas tomēr ir sezonāls bizness, un reāli tie ir trīs mēneši gadā. Kad bērni nemācās, ģimenes brīvdienās braukā apkārt. Tā ir lauku tūrisma specifika, un nevajadzētu orientēties, ka tas tagad būs galvenais. Vairāk tas ir tāds kā papildu ienākums.”
