Mirušā režisora Mihaila Kublinska nāvi apvij mistika un noslēpumi

Lai arī Mihaila Kublinska mūža noslēgums tiek datēts ar 2020. gadu, patiesībā gadskaitlis īsti nav zināms, nemaz nerunājot par precīzu aiziešanas datumu. Režisora nāves fakts nāca gaismā vien brīdī, kad policistiem pēc kaimiņu izsaukuma nācās uzlauzt dzīvokļa durvis. Tiek lēsts, ka mūža miegā viņš varētu būt aizmidzis pat… decembrī. Kaimiņi žurnālam "Kas Jauns" atklājuši, ka pēdējā laikā mākslinieka dzīvoklī novērojuši visai savādus notikumus.

Kublinska ikdiena ritēja Rīgas centrā – paša dzīvoklī. Kā liecina Zemesgrāmatas dati, dzīvokli 87 kvadrātmetru platībā viņš iegādājies 2001. gadā par gandrīz 5000 latu. Kaimiņi teic, ka mākslinieks bijis patīkams kungs – reti inteliģents, pieklājīgs, un nevienam nav bijis noslēpums, ka dienas viņš vadījis ļoti pieticīgi, kā jau lielākā daļa pensionāru Latvijā. „Bija sāpīgi redzēt, ka māksliniekam, kam valsts iedevusi Triju Zvaigžņu ordeni, nekas vairāk arī nepienācās, domāju – vismaz sociālā dienesta palīdzība, apraudzīšana,” sarunā ar Kas Jauns nopūšas kāda kaimiņiene.

Ka režisora mājoklī notiek kas nelāgs, viņa nojautusi 27. martā, kad no augšas vecajām caurulēm atkal noplūdis ūdens viņas vannasistabā. Šādos gadījumos bijis jāiet pie „trubām” Kublinska dzīvoklī. „Piektdien no rīta piezvanīju namu pārvaldei, atnāca, klauvējās, durvis vaļā nevēra. Tā noslēdza ūdeni visai mājai,” iesāk kaimiņiene. Pienācis vakars, bet mājinieki joprojām sēdējuši bez ūdens, kas šajā ārkārtas situācijā, kad tik ļoti nepieciešams mazgāt rokas, darījis visus jo īpaši bažīgus. „Izklauvējos pie durvīm arī piektdienas vakarā, neviens vaļā nevēra. Tad sestdien no rīta atkal gāju. Situ pa durvīm tik stipri, ka tās sāka mazliet kustēties, un sajutu no iekšienes nākam aizdomīgu „gaisu”. Sapratu, kaut kas nav labi. Reizi divas mēnesī redzējām, kā Kublinskis uz veikalu aizgāja vai vismaz ārā iznāca, bet tajā brīdī sapratu, ka sen neesam viņu redzējuši. Izsaucu policistus, kas uz manu atbildību izlauza durvis…” atceras kaimiņiene. Atverot dzīvokli, ļaunākās aizdomas apstiprinājušās. Visas pazīmes liecinājušas, ka cilvēks aizgājis vismaz pirms pāris mēnešiem, kas sarežģījis arī atpazīšanu.

Pārspriežot, ka Kublinska dzīvība varētu būt izdzisusi pirms diviem vai pat trim mēnešiem, kāda mājas iedzīvotāja ir pārsteigta, būdama pārliecināta, ka tikai pirms nedēļas vai divām režisora dzīvokļa logā skaidri redzējusi gaismu. „Un neviens man neiestāstīs, ka esmu ko sajaukusi. Dzīvoju šeit gandrīz desmit gadu, labi zinu visus logus, tonakt izgāju ārā uzsmēķēt, stāvēju, skatījos uz māju, redzēju gaismu Kublinska virtuvē – ne atspulgu no citas mājas, ne televizora gaismu (tas viņam visu laiku bija darbojies, taču telpā mājas otrā pusē!), bet viņa virtuves spuldzīti degam. Jo vēl nodomāju – re, gaisma, tad jau sveiks un vesels…” atceras sieviete.

Tagad, kad zināms, ka Kublinska jau pāris mēnešu nav starp dzīvajiem, kaimiņi saprot, ka pastāv vēl šādas tādas dīvainības. Iemītnieki, kas dzīvo tieši zem režisora, sakās vēl nesen dzirdējuši smagus soļus un trokšņus virs galvas, it kā kāds brauktu ar trenažieri, it kā lēktu, kristu… Kaimiņiene, kurai nācās būt klāt durvju atvēršanas brīdī, tā nejauši ieraugot apstākļus, zina teikt, ka aizgājēja ķermenis bijis piesegts ar drānu. Pārspriests tiek arī tas, ka nelaiķa virtuvē uz galda atradies svaigs piens, kam realizācijas termiņš beidzies dienā, kad uzlauztas durvis.

Tomēr mājas iedzīvotāji mistikā neieslīgst, bet tam, kā tas viss varēja notikt aiz slēgtām durvīm, pretī liek loģisku izskaidrojumu. Vietējie pamanījuši, ka pēdējos gados režisoru regulāri apciemojis kāds vīrietis ap gadiem 50, par kuru pats dzīvokļa saimnieks izteicies kā par „remontnieku”. Remontējis gan neko neesot, reizēm atnesis no veikala iepirkumus, periodiski padzīvojis ilgāk, viņam noteikti bijusi arī dzīvokļa atslēga. „Ne jau mums ko citu analizēt, taču, ja tiešām šis cilvēks te pēdējos mēnešus nācis, ir notikusi apzināta nāves fakta slēpšana,” noraizējušies ir kaimiņi.

Zināms, ka par Kublinska nāvi ir ierosināta krimināllieta.

Atvadas būs klusas

Kā jau ziņots, 28. martā savā mājā nomiris tika atrasts viens no ievērojamākajiem Latvijas Nacionālā teātra režisoriem, īsu brīdi arī teātra galvenais režisors Mihails Kublinskis. 12. aprīlī viņam būtu apritējis 81.

Izšmaucis no medicīnas studijām un baltā uzsvārča, režisors Mihails Kublinskis savu radošo mūžu veltīja Latvijas Nacionālajam teātrim, kas bija gan viņa darba kolektīvs, gan vienīgā ģimene. Teātris arī uzņēmies rūpes par režisora došanos pēdējā ceļā un guldīšanu zemes klēpī, kas, visticamāk, būs līdzās viņa vecākiem.

Radošuma virsotnes

„Tagad, kad mūžs noslēdzies, mākslinieka nospēlētās lomas palikušas daudzo izcilo režijas darbu ēnā, jo tieši tie Kublinski ierakstījuši Latvijas teātra vēsturē,” – atvadu vārdos no kolektīva Nacionālā teātra mājaslapā raksta teātra zinātniece Ieva Struka. 2005. gadā Kublinskis par ieguldījumu teātra mākslas attīstībā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. „Šais dienās vairākkārt domājot par viņa radošo mūžu un ieraugot to kopumā, gribas atgriezties pie padomju laika kā pie ļoti būtiska fona tam, ko mākslā sasniedza, paveica un pavirzīja uz priekšu Latvijas teātrī Kublinskis. Viņš bija izsmalcināts estēts, un tādas bija viņa izrādes, arī vēlāk, kad mainījās laikmets un izpratne par to, kādam jābūt modernam teātrim, kas tad arī pabīdīja viņu malā no līdera pozīcijām mākslā. Bet estētisms nozīmē izkāpinātu skaistuma izjūtu. Tiem, kas dzīvojuši padomju laikā, tiem, kas atceras vienādi neglītos brūnos, zaļos un pelēkos kabinetus, kāpņu telpas, grīdas un gaiteņus, komunālos dzīvokļus un šaurās hruščovku virtuvītes, ir vieglāk iztēloties, kā ir dzīvot tādā laikā, ja Dievs tev devis izkāpinātu skaistuma izjūtu. Kā „griež” sirdī, acīs, ausīs un citos maņu orgānos. Šodien gribas domāt, ka tieši šis iekšējais konflikts aizveda Mihailu Kublinski līdz teātra skatuvei un lika no tās runāt par skaisto, sludināt skaisto un tikai lielās, dziļās, traģiskās jūtās ieraudzīt skaisto.

Aizgāja vientulībā

Teātra saime arī uzņēmusies rūpes par formalitāšu kārtošanu un apbedīšanu, par ko pagaidām sarežģītās situācijas dēļ konkrētas informācijas nav, bet tāda noteikti sekošot. „Mihails Kublinskis aizgāja vientulībā, un, visticamāk, liktenis respektēs viņa vientuļnieka dzīvi arī pēc dzīves, jo atvadas būs klusas, kā jau tas epidēmijas laikā pieklājas,” teikts iestādes paziņojumā. Netiek arī runāts, vai aizgājējs būtu paudis, uz kurieni un kā būtu vadāms pēdējā ceļā. Bijušie kolēģi noskaidrojuši, ka Kublinska vecāki atdusas 2. Meža kapos Rīgā, kur zemes klēpī, visticamāk, pēc kremācijas tiks guldīti arī Mihaila pīšļi.

Vairāk par Kublinska dzīvi un aiziešanu mūžībā lasiet žurnāla "Kas Jauns" svaigākajā numurā!