Ministrija finansiāli grib atriebties ārstam un nopelnīt uz viņa rēķina
Māris, jauns ārsts no Latvijas, pirms pieciem gadiem, nespējot uzturēt ģimeni, bija spiests pārcelties uz Vāciju. Tādējādi viņš pārkāpa līguma nosacījumus, pēc kuriem pēc rezidentūras pabeigšanas budžeta grupā bija piecus gadus jānostrādā Latvijā.
Apzinoties, ka līgums ir pārkāpts, Māris (viņa uzvārds ir redakcijas rīcībā) bija gatavs labprātīgi atmaksāt mācību maksu – tā viņa profesijas rezidentiem ir aptuveni 2000 eiro gadā, tātad kopumā 10 000 eiro. Liels bija ārsta pārsteigums, kad Veselības ministrija viņam iesniedza rēķinu, pieprasot atmaksāt… 30 000 eiro. Izdevumu aprēķinos iekļauta arī konferenču zāles aizkaru iegāde un Rīgas Stradiņa universitātes kopējie komunālie maksājumi. Viņš par šādu attieksmi bija šokēts, nepiekrita, un jau vairākus gadus turpinās tiesāšanās.
Ģimene, studijas, divos darbos
Māris Kas Jauns Avīzei stāsta: “Es pabeidzu Medicīnas fakultāti 2009. gadā un sākotnēji gribēju stāties kardioloģijas rezidentūrā. Diemžēl pieejamas bija tikai maksas vietas – 2000 eiro gadā, un savas tā brīža finansiālās situācijas dēļ to nevarēju atļauties.”
Tobrīd Mārim bija prakse kardioloģijas intensīvajā terapijā, tāpēc viņš izvēlējās budžeta grupā tuvāko specialitāti – anestezioloģiju un intensīvo terapiju. Rezidentūras laikā viņa ģimene pieauga līdz četriem bērniem, un tas ļoti sarežģīja jau tā grūto finansiālo situāciju, tāpēc Māris papildus rezidentūrai strādāja vēl divos darbos. Tie noderēja tādas pieredzes iegūšanā, ko rezidentūra ne vienmēr sniedz, turklāt viņš strādāja patstāvīgi kā anesteziologs reanimatologs – faktiski sertificēta ārsta darbu, piemēram, Tukuma slimnīcā.
“Sasniedzot sertificēta ārsta statusu, sapratu, ka nespēju nodrošināt ģimeni, pat strādājot trīs darbos, un lielāks algas pieaugums virs sertificēta ārsta algas iespējams, tikai strādājot vēl papildus. Rupji rēķinot, manas maksimālo dežūru stundas kopumā ļāva nopelnīt apmēram 450 līdz 500 eiro mēnesī, kas nozīmēja minimālu laiku ģimenei un nekādas iespējas vēl vairāk strādāt,” turpina Māris.
Apstākļu spiests, devās uz Vāciju
Tad visai negaidīti nāca darba piedāvājums no Vācijas, un, apsverot visus par un pret, viņš izvēlējās braukt uz ārzemēm, lai nākotnē sabalansētu laiku ģimenei un darbam.
Finansiāli Vācija arī nav tik brīnišķīga, kā varētu iedomāties, jo par tēriņiem tāpat jādomā ik mēnesi un nodokļu slogs ir augstāks nekā Latvijā. Arī īres maksa un komunālie maksājumi ir ievērojami lielāki, toties darba slodze kopumā ir 200 stundu mēnesī un finansiāli ir tomēr vieglāk.
Veselības ministrija pieprasa atmaksāt 30 000 eiro, trīsreiz vairāk nekā bija mācību maksa.
“Laika ģimenei ir vairāk, un arī bērnu pabalsts no valsts ir jūtamāks. Pārvākšanās no dzimtenes īpaši manai sievai bija ļoti grūta, un viņa labprātāk dzīvotu un strādātu Latvijā, jo ir medmāsa. Bet ģimene ir pirmajā vietā, un tādēļ mēs arī vismaz pagaidām paliekam Vācijā. Protams, ka šāda Veselības ministrijas attieksme manu lēmumu tikai pastiprina,” atzīst Māris
Advokāts situāciju sauc par absurdu
Advokāts Olavs Cers, kurš uzņēmies ārsta aizstāvību, uzskata, ka ministrija šādā situācijā nav tiesīga prasīt ko vairāk par oficiāli noteikto mācību maksu, un to savā spriedumā ir konstatējusi arī pirmās instances tiesa.
Cers saka: “Saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumiem, ja persona nepilda to prasības, nesekmīgi apgūst apmācības programmu vai pārtrauc apmācību rezidentūrā no augstskolas neatkarīgu iemeslu dēļ, tā atmaksā saņemtos valsts budžeta līdzekļus saskaņā ar augstskolas un attiecīgās personas noslēgtā līguma nosacījumiem.”
Līguma 16. punktā noteikts, ja rezidents nepilda 10. punktā noteikto saistību vai pārtrauc mācības no apmācību tiesīgās ārstniecības iestādes vai augstskolas neatkarīgu iemeslu dēļ, viņš piecu gadu laikā sedz ar apmācībām rezidentūrā saistītos izdevumus. Līdz ar to rezidentiem jāatmaksā tikai tie izdevumi, kas faktiski izlietoti viņu apmācībām rezidentūrā.
Rezidenti, kuri universitātē studēja programmā Rezidentūra medicīnā par saviem līdzekļiem 2009./2010. gadā un 2010./2011. akadēmiskajā gadā, par savām studijām maksāja 1920,88 eiro gadā. Neskatoties uz minēto, ministrija piedzen trīs reizes vairāk, un tas liek domāt par absurdu situāciju – ja reiz no budžeta rezidenta prasa trīsreiz lielāku summu, tad jāsecina, ka maksas grupas rezidenti maksā trīs reizes mazāk, nekā viņu skološana reāli izmaksā.
Prasa atdot naudu par aizkariem
Tiesā Veselības ministrija nav varējusi uzrādīt konkrētus aprēķinus, kā šāda pieprasāmā naudas summa ir iegūta, kaut iesniegti dokumenti uz 400 lapām. No tiem izriet, ka par līdzekļiem, ko valsts piešķīrusi rezidentu apmācībai, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca ir iegādājusies aizkarus par 4062 eiro, veikusi konferenču zāles remontu par 2000 eiro, maksājusi komunālos maksājumus 35000 eiro apmērā un iepirkusi iekārtas par aptuveni pusotru miljonu eiro ilgtermiņa lietošanai.
Tajā pašā laikā Stradiņa universitāte 2011. gada 1. aprīļa vēstulē Veselības ministrijai Par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu rezidentu apmācībai informē, ka kopējais rezidentu apmācībām paredzētais līdzekļu atlikums 2010. gadā bija 1 493 149 eiro. Visai dīvaini, ka šie līdzekļi rezidentu apmācībām faktiski nav izlietoti, bet ministrija arī tos piedzen no rezidentiem.
Tiesvedība atgriežas nulles punktā
Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments kādā citā lietā savulaik jau norādījis: “No prasītāja puses ir nepietiekami norādīt tikai uz zaudējumu apmēru, bet ir jāpierāda to esamība prasības pieteikumā norādītajā apmērā. Ja kaut kādu apstākļu pierādīšana faktiski nav iespējama, tad tos konstatēt nevar uzdot arī tiesai.”
Otrās instances tiesa tomēr nepiekrita Māra viedoklim, ka rezidenta apmācību summai jābūt vienādai gan maksas studentiem, gan budžeta studentiem, vienlaikus norādot, ka ministrija nav iesniegusi pierādījumus par visu pieprasīto līdzekļu pamatojumu.
Šis spriedums nozīmē, ka pēc vairāku gadu tiesāšanās process ir atgriezies nulles punktā – ministrijai dota iespēja atkārtotiem aprēķiniem, kurus tā nav spējusi veikt divus gadus ilgās tiesvedības ietvaros.
Latvijas tiesvedībā šī ir pirmā tāda prāva, tāpēc iznākums var nākotnē ietekmēt arī citu līdzīgu lietu galarezultātu. Tiesu praksē Augstākās tiesas Senāta spriedumus izmanto kā precedentu, kurā sniegtās juridiskās atziņas ir piemērojamas, risinot līdzīgus juridiskus strīdus. Proti, šīs lietas iznākums var ļoti būtiski ietekmēt līdzīgus procesus nākotnē un arī parādīt, cik korekti īstenībā ir studentu budžeta maksu aprēķini.
Laikā, kad ļoti daudzi dažādu profesiju ārsti un medmāsas līdzīgās situācijās devušies strādāt uz ārvalstīm, šāda Veselības ministrijas attieksme noteikti neveicinās viņu vēlmi atgriezties Latvijā. No ministrijas divu nedēļu laikā iegūt skaidrojumu tā arī neizdevās.
