Latvijas ledus mākslinieki no Aļaskas atgriežas ar zeltu
Zelta drudzis Aļaskā sen ir beidzies, tomēr latviešu komanda no turienes atgriezusies ar zeltu – augstāko godalgu par savu veikumu "Visuma sirds" ledus skulptūru čempionātā. Mūsējie paspēja apciemot Aļasku, pirms vēl visas ASV slēdza robežu eiropiešiem.
“Mums piezvanīja Aļaskas čempionāta rīkotāji un uzaicināja piedalīties – krievu kolēģi mūs bija ieteikuši. Komandā bijām četri – es, Kārlis Īle, Maija Puncule, Mintauts Buškevičs,” "Kas Jauns Avīzei" teic liepājnieks Ainars Zingniks, smilšu, ledus un sniega skulptors ar divdesmit gadu pieredzi, bijis pasākumos arī Francijā, Somijā, Igaunijā, Krievijā, Ķīnā, Japānā.
Unikālais zilais ledus
Aļaska ir vienīgā ASV, kur notiek šādi čempionāti. Ledus savests no ezeriem, tas nav vieglākais materiāls skulptoram, taču bez piepūles un spēka pielikšanas jau nekas nenotiek.
“Aļaskas ledus ir unikāls ar to, ka ir zils, nevis balts. Kad sagriež plānākās detaļās, zilā nokrāsa pazūd. Mākslinieki teic, ka ledus dēļ vien ir vērts šurp braukt. Ledus ir ļoti smags, un bija speciāla tehnika, kas palīdzēja blāķus izcilāt. Traktori strādāja kā juvelieri, es tik saskaņotu darbību vēl nekur nebiju redzējis,” atklāj skulptors.
Vispirms katrai komandai doti deviņi iespaidīga izmēra ledus bloki, no kuriem jāveido figūra, piedaloties visiem komandas biedriem. Nākamā kategorija ir dubultbloks – divi bloki, strādā divi no komandas. Pēdējā konkursa posmā darbojas tikai viens, radot mākslu no viena bloka.
“Gatavojāmies aukstam laikam, bet nedomājām, ka būs tik liels sals – mīnus 39 grādi. Tas bija 14., 15. februārī, ka ieradāmies Aļaskā. Strādājot nejūt aukstumu, jo esam kustībā, bet elpot gan ir grūti, jo nāsis salst ciet, tāpēc likām speciālus sejas apsējus. Pēcpusdienās kļuva siltāks – bija vien mīnus 25 grādi, ja to var saukt par siltumu. Bijām, protams, silti saģērbušies, kaut gan paši aļaskieši ģērbjas vēl biezāk,” stāsta Ainars.
Amerikāņiem liek sevi cienīt
“Aukstums sākumā traucēja, bet pakāpeniski pieradām, un darbs aizgāja pilnos apgriezienos! Ar zeltu godalgotā Visuma sirds tapa sešās dienās – tas ir adekvāts laiks. Sajutām patiesu prieku un gandarījumu, kad amerikāņi lūkojās uz mums, atzīstot, ka eiropieši arī ko tādu spēj! Mūs sveicināja un pieņēma par savējiem, neskatoties uz to, ka amerikāņiem ir lielas nācijas apziņa un pārliecība, ka viss griežas tikai un vienīgi ap viņiem. Bet izrādījās, ka ir cilvēki, kuri prot vēl labāk. Par to mūs cienīja,” lepojas Ainars.
Skatītāji, kā jau amerikāņiem raksturīgi, to vien teica: “Ak, mans Dievs! Cik skaisti!”, pasmaida čempionāta uzvarētājs. “Tas, ka figūras pēc tam izkūst, man netraucē, esmu saradis ar šo domu. Un mūsu darbi taču paliek tūkstošos fotoalbumu.”
Gājējiem vietas nav
Aļaska ir skarba ziemeļu zeme, bet Ainaram tur ļoti paticis: “Lieliska ekoloģija, nesabojāta, tīrs gaiss un debesis. Uzkritušais sniegs bija balts arī pēc trīs nedēļām, salīdzinot ar, piemēram, Ķīnu, kur tas kļūst melns dažu dienu laikā.
Bijām Fērbenksā, tur dzīvojām un strādājām, 30 000 iedzīvotāju, bet satiksme lielāka nekā Rīgā. Amerika ir īpatnēja ar to, ka nekur bez mašīnas tālāk par viesnīcu kājām netikt. Vienkārši nav trotuāra. Ir tikai brauktuves un gar ielu malām tīrītais sniegs.
Nomājām auto un pēdējās čempionāta dienās arī pilsētu apskatījām. Tuvākā kaimiņu pilsēta bija septiņu stundu attālumā, un Aļaskā kopumā visas pilsētas var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Reāli tādas ir trīs – Fērbenksa, Džūno un Ankoridža, pārējie ir mazi ciematiņi,” uzskaita Ainars.
Ārpus pilsētas ir daudzas vietas, kur var piekļūt tikai ar mazām lidmašīnām – to Aļaskā ir ārkārtīgi daudz. Šis štats ir ar bagātām zemes dzīlēm – zeltu, sudrabu, gāzi, naftu.
“Cilvēki ir ļoti draudzīgi – tas mani patiesi pārsteidza, bet, izrādās, ziemeļnieki arī tādi var būt. Bez tā skarbajos apstākļos neiztikt! Jābūt jebkurā brīdī gatavam palīdzēt kaimiņiem,” secina Ainars.
Izbauda ziemu un ziemeļblāzmu
Sniega bija ļoti daudz, kad marta sākumā braukuši prom, sasniga vēl prāva kārta. “Varējām izbaudīt ziemu pilnībā. Prombraucot es saviem paziņām smejoties tā arī teicu: braucu meklēt ziemu!” joko Ainars.
Latvieši pabraukājušies ar sniega motocikliem, vizinājušies suņu pajūgos un izmēģinājuši ziemas makšķerēšanu – noķēruši nelielus lašus, bet lielāko daļu palaiduši atpakaļ ūdenī, paturējuši tikai vakariņu tiesu.
Viens no pārsteigumiem, ar ko aļaskieši pievilina tūristus, ir ziemeļblāzmas vērošana. “Arī mēs speciāli vienu nakti izbraucām ārpus pilsētas, jo citādi šo dabas brīnumu grūti redzēt apgaismojuma dēļ, vajag pilnīgi tīras debesis.
Ziemeļblāzmu vērojot, pavadījām trīs stundas, un bija vairāk nekā 30 grādu sals, mašīna visu laiku darbojās, lai būtu kur pasēdēt un sasildīties. Bet ziemeļblāzmas skaistumu vārdos aprakstīt ir neiespējami,” atzīst Ainars.
Šis raksts un daudz kas cits interesants "Kas Jauns Avīzes" jaunākajā numurā:
