Latviete Evija sērgas gūstā Itālijas laukos

Visā Itālijā slēgtas mācību iestādes un atcelti gan futbola mači, gan citas sacensības un publiskie sarīkojumi. Saskaņā ar premjera rīkojumu jāpaliek mājās, ja nav nopietni iemesli darba, veselības vai citu īpašu vajadzību dēļ. Braucieni uz darbu pagaidām atļauti, sabiedriskā transporta kustību vēl neaptur. Robeža vēl nav slēgta, bet pie tās jau izvietoti bruņoti karavīri. Rīkojies arī Vatikāns, slēdzot sabiedrībai Svētā Pētera laukumu un baziliku.

Pirmais izbīlis

“Tik tukšus veikalu plauktus mēs nekad nebijām redzējuši, jo izpirkts bija pilnīgi viss: makaroni, milti, rīsi, konservi, no augļiem un dārzeņiem ja nu vienīgi saldēti kartupeļi palikuši,” situāciju, kad Itālijā noteica pirmo karantīnas zonu Vo municipalitātei, "Kas Jauns Avīzei" raksturo Evija (38), kura Itālijā kopj sporta zirgus.

Viņa jau pusotru gadu dzīvo un strādā Trambakes ciemā Vedžiano komūnā – aptuveni 20 kilometru no Vo pilsētas, kur 22. februārī "Covid-19" paņēma pirmo dzīvību Itālijā. Mirušais bija 78 gadus vecais Adriano Trevizans, pensionēts mūrnieks, kurš nomira slimnīcā, kur pirms apmēram 10 dienām bija izveseļojies no citas slimības.

“Tagad jau visur apkārtējos ciemos ir pa kādam saslimušajam, arī mirušie. Sākumā ļaudis bijuši satraukti un panikā, bet, paejot divām nedēļām, šķiet, visi pierada pie situācijas,” stāsta Evija. ”Kad karantīnu tikko noteica, apspiedām tīri cilvēcisko vēlmi kopā ar draugiem aizbraukt līdz posteņiem un paskatīties, vai tiešām ceļi slēgti un nekur vairs nevar aizbraukt.” Daži karabinieri manīti arī pilsētiņās, bet “visaptverošas apokaliptiskas karantīnas sajūtas” nav.

Pirmo slēdza gandrīz trešdaļu Itālijas, bet dzīve pagaidām rit gandrīz pa vecam – veikalos ēdamais atkal ir. Pārtikas veikali, pasts, bankas un aptiekas gan ir vienīgie, kas ir vaļā, viss pārējais slēgts.

Restorānus ieteikts neatvērt, bāri strādā tikai darba dienās un līdz pulksten 18. Turklāt jānodrošina, lai apmeklētāji sēž vismaz metru viens no otra. Vēl īsi pirms karantīnas Evija iegriezās bārā Vičencas pilsētā, un tas bija stāvgrūdām pilns.

Pietrūkst kalnu

Trambakē, kur dzīvo Evija, ir aptuveni piecas mājas vienā upes pusē un apmēram 20 – otrā. Tuvākais atvērtais veikals atrodas septiņu minūšu brauciena attālumā. Uz Venēciju ar reģionālo vilcienu – stunda, uz Milānu – vairākas stundas. Līdz ar karantīnas ieviešanu šādas iespējas vairs nav.

Kaut arī no vīrusa Evija nebaidās un īpaši par to nedomā, brīvības ierobežojumi ir jūtami. Viņas vaļasprieks ir alpīnisms, bet treniņa iespēju nav, jo visas sporta zāles ir slēgtas, bet uz kalniem, kas atrodas pavisam tuvu, taču aiz komūnas robežām, vairs nevar tikt.

“Atliek tikai nopūsties, jo Dolomītu kalni, kas ir tieši Itālijas ziemeļos, nav sasniedzami. Šobrīd var tikai sapņot, lai kādreiz atkal kāptu Himalajos vai Tjanšanā,” bēdājas Evija. “Brīvajā laikā pēc darba tagad varu tikai lasīt grāmatas, izgulēties vai kārtot māju, kas arī nemaz tik slikti nav.”

Bez plāna bēgt

Kaut kur bēgt un evakuēties Evija nedomā, jo šīs nepatikšanas paies tāpat kā visas citas. Turklāt nav zināms, vai viņa jau nav izslimojusi vīrusu un, piemēram, kaut kur braucot, to neaizved tālāk un neinficē tos, kuriem slimība var izrādīties nāvējoša.

“Ja ir karantīna – tā mierīgi jāpārdzīvo, nav jāceļo apkārt, jālavās ārā no slēgtajam teritorijām un jāmūk uz tālākam vietām, kur nav saslimušo, apdraudot citus cilvēkus,” Evija ir sašutusi par tiem, kuri egoistisku mērķu vārdā vai neapdomības dēļ vēlas pārkāpt aizliegumus.

Karantīna nebiedē arī tādēļ, ka dzīve Itālijas laukos ir diezgan izolēta un vienkārša: darbs – mājas, vakara pasēdēšana bārā un iešana ciemos. Pārtiku iegādāties Evija arī pirms karantīnas devās divas vai trīs reizes mēnesī, tad arī sapirkts viss, ko var uzglabāt.

Vidēji vienam cilvēkam bez ekskluzīviem našķiem pārtikai šādā reizē iztērē 50 līdz 70 eiro. Dārzeņi un augļi tiek apēsti ātrāk, bet pārējā pietiek ilgākam laikam. Cilvēki rēķinās ar tādu dzīvi, šo to, piemēram, mājas vīnu vai pašu audzētus dārzeņus, var nopirkt no vietējiem zemniekiem.
Iesprostoti pagasta robežās

“Pilsētā, visticamāk, ir krietni nepatīkamāk un stresaināk,” Evija priecājas, ka neatrodas ne Milānā, ne Venēcijā. “Kas nekait laukos – svaigs gaiss, iemīļots darbs ar zirgiem, ciešs draugu loks. Tik vien tā nelaime, ka pagaidām nekur tālāk par komūnas robežām nevar aizbraukt.”

Latvijā tas būtu pagasta robežās, uz blakus komūnām var braukt tikai tad, ja ir ļoti nopietns iemesls. Piemēram, tā kā Evija strādā ar sporta zirgiem, nepieciešamība doties pie veterinārārsta pēc zālēm, kas nav pieejamas uz vietas, varētu būt šāds pamatojums. Taču uz sporta vai dārzkopības preču veikalu, kas ir blakus komūnā, tikt nav iespējams. Daudz ko var pasūtīt internetā, jo pasts strādā.

Ja bez atļaujas šķērso komūnas robežu – rēķinies ar trim mēnešiem cietumā, ja noķers, un naudassodu līdz 206 eiro. Tas ir stingri noteikts.

“Protams, tie, kuri pārzina lauku takas, pa pļavām, mežiem un kalniem mierīgi var izsprukt no karantīnas, jo sargā jau tikai ceļus,” Evija šaubās, vai karantīna iespējama bez godprātīgas attieksmes.

Evija tomēr nav dzirdējusi, ka vietējiem iedzīvotājiem būtu liela vēlme kaut kur šmaukt un bēgt, jo dzīve turpinās. Itāļi strādā, iet pēc pārtikas uz veikalu, ciemos cits pie cita. Maskas nēsā karabinieri un veikalu darbinieki, kuriem tās tiek nodrošinātas – pašiem nav jāpērk. Protams, ārstiem arī ir atbilstošs ekipējums.
Itāļi turpina apskauties

Dzīvojot Itālijas laukos, kur ciemati mijas ar kūrortiem, nav iespējams izvairīties no ciešas saskares savā starpā. Kur beidzas viens miestiņš, sākas nākamais. Reti kur ziemeļos attālums starp apdzīvotām vietām ir vairāk par kilometru.

Nevarētu teikt, ka ieradumi mainītos. Nav redzēts, ka itāļi izvairītos no apskāvieniem vai bučām, to gan Evija saka par tiem, kuri ir viņas tuvākajā lokā. Citādi varbūt esot ar gados vecākiem un paranojas māktajiem, tomēr itāļi maskās kā aziāti nestaigā un visu laiku mājās nesēž. Varbūt ielas ir mazliet tukšākas, bet noteikti nav kā Uhaņā Ķīnā, kur dzīvība apstājās pilnībā.

Te attieksme ir vienkāršāka, pašiem ir “jādraudzējas ar galvu” un jārūpējas par higiēnu, jo maskas tikpat nepasargā. Tās der, ja cilvēks ir slims, lai neinficētu citus. Roku mazgāšana ir svarīgāka, bet tā nav problēma, ja cilvēks ir pieradis to darīt regulāri. Vienīgi jāpdomā, lai nejauši nepieskartos sejai. Ja esi saslimis, pats pie ārsta neej – zvani, atsūtīs mediķus. Tas arī viss.

Zaudējumi būs

Visvairāk cietīs mazie uzņēmumi, kuri strādā apkalpošanā un tūrismā. Netālu no Evijas ciema atrodas termālo ūdeņu kūrorts Abano Terme. Īpašnieki ir izmisumā par ierobežojumiem, jo bez klientiem šo uzņēmumu, kur ir lieli ieguldījumi, piemēram, baseinu apkopē, uzturēt nevar. Viņi šaubās, vai spēs atsākt apkalpot klientus, kad karantīna būs atcelta, jo dīkstāve nozīmē zaudējumus.

Situācija ir bēdīga arī slēpošanas kūrortos un tiem, kuri sniedz jebkādus pakalpojumus, piemēram, zirgu izjādes vai ēstuves. Ekonomiskās problēmas būs nākamās, kas būs jārisina, kad sērga atkāpsies. Un, protams, tiks apraudāti mirušie.