Arī parādi paliek mantojumā un rada problēmas pēcnācējiem

Taču šādi ieradumi ir saistīti arī ar riskiem, un runa nav tikai par iespējām parādu atdot. Šoreiz saruna ar Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāju Jāni Skrastiņu – par to, ka arī parāds ir mantojams un kādas problēmas tas var atstāt pēcnācējiem.

Vai nu visu, vai neko

Jānis Skrastiņš gan pats pēc savas, gan citu kolēģu pieredzes var apliecināt, ka mantošana reizēm tiešām nozīmē ne tikai ieguvumus. Mēdz gadīties, ka pieņemt mantojumu var būt pat neizdevīgi. Tā var notikt, piemēram, ja aizgājušā parādi bijuši lielāki nekā mantojamā īpašuma vērtība.

“Aizņēmums bankā vai jebkādas citas parādsaistības mantiniekam jāpieņem kopā ar atstāto mantu. Turklāt nav iespējams mantojumu pieņemt daļēji. Reizēm cilvēki domā – labi, tad es atteikšos no tā dzīvokļa, kas iegādāts kredītā, bet pieņemšu automašīnu. Tas tā nav iespējams. Parādsaistības kopā ar mirušā atstāto mantu pilnā apmērā un vienā veselumā paliek uz pēcnācēju pleciem, ja viņi mantojumu pieņem. Turklāt, ja reiz mantojums pieņemts, to mainīt nevar, un arī no parāda izvairīties vairs nebūs iespējams,” uzsver notārs.

Mantojuma atraidīšanas iespējas

Kā rīkoties, ja par aizgājušā parādiem ir zināms un pēc viņa mantot nav nodoma? Mantojumu var atraidīt divējādi.

Mantojumu var atraidīt, izsludinātajā termiņā ierodoties pie notāra un izsakot gribu par mantojuma atraidīšanu. Šāda – aktīva rīcība – ir visieteicamākā, lai novērstu visas šaubas un strīdus nākotnē.

Arī klusējot mantojumu var atraidīt – ja lieta uzsākta pēc mantinieka iesnieguma un noteiktajā laikā mantinieki, tostarp tas, kurš mantojuma lietu uzsācis, savu gribu pieņemt mantojumu neizsaka, viņu klusēšana tiek uzskatīta par mantojuma atraidījumu. Ja mantojums tiek atraidīts un mantai nav neviena mantinieka, tā nonāk valsts īpašumā.

Taču svarīgi ir tas, ka mantojuma atklāšanās vienmēr tiek izsludināta publiski un notāra noteiktajā termiņā uz mantojumu jāpiesakās ne tikai visiem mantiniekiem, bet arī kreditoriem un citām personām, kurām ir tiesības uz to.

Turklāt mantojuma lieta var tikt uzsākta ne tikai pēc paša mantinieka gribas, bet arī pēc kreditora iesnieguma. Tāpēc atkarībā no tā, kurš lūdzis izsludināšanu, sekas var būt pavisam atšķirīgas, saka Jānis Skrastiņš. 

Nezināšana neatbrīvo no saistībām 

Ja lieta uzsākta pēc mantinieka iesnieguma un noteiktajā termiņā mantinieki, tostarp tas, kurš mantojuma lietu uzsācis, savu gribu pieņemt mantojumu nepiesaka, viņu klusēšana tiek uzskatīta par mantojuma atraidījumu. Klusējot mantojums tiek atraidīts. Tad manta nonāk valsts īpašumā, un kredīta piedziņu pret mantinieku vērst nav iespējams. Ja ir vēlme mantojumu pieņemt, jāpiesakās arī tam mantiniekam, kurš lūdzis izsludināšanu. 

Savukārt, uzsākot mantojuma lietu pēc kreditora iesnieguma, notiek pretējais – ja mantinieks nepiesakās, kaut gan viņam ir nosūtīts uzaicinājums, klusēšana apliecina mantojuma pieņemšanu, un pret personu var tikt vērsta kredīta piedziņa. Fakts, ka nosūtītais uzaicinājums nav sasniedzis adresātu, neatbrīvo no mantojuma pieņemšanas un līdz ar to – pienākuma atbildēt par atstājēja parādiem. 

“Teiciens par to, ka nezināšana neatbrīvo no atbildības, šeit ir īsti vietā. Diemžēl notāru praksē ir bijušas situācijas, ka, laikus rakstiski neatraidot mantojumu, atstātie parādi kļūst par mantinieka atbildību un, pašam nezinot, cilvēks ir parakstījis sev kredītsaistības varbūt pat uz visu mūžu. Tā var gadīties, piemēram, tad, ja deklarētā un faktiskā dzīvesvieta nav viena un tā pati; cilvēkam var nebūt ne jausmas, ka viņš ir kļuvis par mantinieku un arī par parādnieku. Līdz brīdim, kad tiek sākta parāda piedziņas procedūra,” stāsta Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs.

Ja uz mantojumu pretendē kreditors

Kaut gan likums paredz, ka pirms lēmuma pieņemšanas mantiniekam ir tiesības iepazīties ar mantojuma sastāvu, realitātē mēdz būt citādi. Var gadīties, ka mantinieks jau pieņēmis mantojumu, taču par kreditoru iesniegtajām pretenzijām uzzina tikai pēc tam.

“Pašlaik likums neparedz iespēju, ka mantiniekam dots vairāk laika nekā kreditoriem, tādējādi, ja kreditora pretenzijas vēl ir ceļā, kad mantinieks mantojumu pieņem, pastāv iespēja, ka cilvēks par to uzzina tikai pēc mantojuma pieņemšanas,” skaidro Jānis Skrastiņš. 

Ja cilvēks vēlas mantojumu pieņemt, tomēr par aizgājēja parādiem nekas nav zināms, notārs iesaka to darīt, izmantojot inventāra tiesību. Tādā gadījumā tā vietā, lai no savas kabatas atmaksātu mantojumā saņemtos parādus, mantinieks kreditoriem var atdod tikai mantoto mantu vai tādu tās daļu, ar kuru pietiek, lai parādu segtu. Pieņemot mantojumu ar inventāra tiesību, ar lūgumu sastādīt inventāra sarakstu pie notāra jāvēršas ne vēlāk kā divus mēnešus pēc mantojuma atklāšanās.

Dilemma: gan vēlme mantot, gan šaubas

Tomēr Jānis Skrastiņš iesaka ar lēmumu nepārsteigties – ne par mantojuma pieņemšanu, ne atraidīšanu. Ja vēlme mantot ir, bet ir arī pamatotas aizdomas, ka mantojumā var būt arī parādi, ir divas iespējas.

Mantinieks notāram var lūgt izsludināt mantojuma atklāšanos, bet nav obligāti tūlīt izteikt arī gribu mantojumu pieņemt. Notārs ievietos sludinājumu izdevumā Latvijas Vēstnesis un izsludinās termiņu, kurā jāiesniedz gan mantošanas iesniegumi, gan kreditoru pretenzijas.

Gribu pieņemt vai atraidīt mantojuma pieņemšanu ir iespējams izteikt arī termiņa pēdējā dienā. Tas gan pilnībā negarantē, ka mantojuma lietā jau būs ienākušas visas termiņā izsūtītās kreditoru pretenzijas, tomēr dod vairāk drošības.

Cita iespēja ir mantojumu pieņemt ar inventāra tiesību. Šādā gadījumā mantinieks par parādiem neatbild ar savu jau esošo mantu, bet tikai saņemtā mantojuma apmērā. Mantojumu apzina zvērināts tiesu izpildītājs, kas sastāda inventāra sarakstu. Jāatceras gan, ka šādā gadījumā nevar izmantot iepriekš doto ieteikumu gaidīt līdz termiņa beigām, jo, mantojums ar inventāra tiesību jāpieņem ne vēlāk kā divus mēnešus pēc mantojuma atklāšanās.

Manto arī galvojumu

Arī atbildība par parādu kā galviniekam pāriet uz galvot piekritušā cilvēka mantiniekiem, ja viņi pieņēmuši galvinieka mantojumu.

Līdz ar to mantojuma atstājēja kreditori var vērst savus prasījumus pret galvinieka mantiniekiem, ja pats parāda ņēmējs nespēj savas saistības pildīt. Tas tāpēc, ka galvojuma saistība izbeidzas tikai tad, kad samaksāts pamatparāds, līgumsods un nokavējuma procenti, ja tādi ir.