Jūlijs Krūmiņš naudas sodu partiju finansēšanas lietā neuztver nopietni
Pirmā līdz spriedumam nonākusī partiju nelikumīgas finansēšanas lieta, kurā iesaistīta partija “No sirds Latvijai” (NSL) un Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), beigusies ar naudas sodiem, kas ir mazāki nekā nelikumīgi izmaksātās summas. Uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš un par viņa finansistu dēvētais Jorens Raitums prokuratūras piespriestos naudas sodus jau samaksājuši. Prokurore Ilga Paegle Latvijas Televīzijas raidījumam “de facto” pauž viedokli, ka kriminālsods savu mērķi ir sasniedzis. Tomēr Krūmiņš publiski lielās, ka sodu neuztver nopietni, tāpēc ir gatavs nākotnē rīkoties tāpat.
“de facto” no prokuratūras saņēma abus lēmumus par kriminālprocesa pabeigšanu ar prokurora priekšrakstu par sodu: gan par Krūmiņu, gan par Raitumu. Tos ir pieņēmusi Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurore Paegle. Tomēr dokumenti nesniedz argumentētu atbildi uz jautājumu, kāpēc piemērotais naudassods ir tieši tāds, jo Jūlija Krūmiņa gadījumā tas nesasniedz pat partijām nelikumīgi izmaksātā finansējuma summu.
Par partiju nelikumīgu finansēšanu lielā apmērā personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās Krūmiņam piemērots 77,4 tūkstošus eiro liels naudas sods, bet Raitumam bija jāsamaksā 8600 eiro. Abi pagājušā gada nogalē atzina savu vainu apsūdzībās un piekrita lietas izbeigšanai.
“Mēs vienkārši... mani prokurore pierunāja, ka ir jāuztaisa mierizlīgums. Jo viņa teica tā: ja gadījumā to laidīs uz tiesu, tad ir vismaz vēl ne mazāk kā divi-trīs gadi, jā. Man ir ļoti svarīgi ieroči, jo tas ir mans hobijs, vai ne. Saka: ja mēs tagad uztaisīsim mierizlīgumu, tad jau šogad decembrī dabūšu ieročus atpakaļ,” to skaidro Krūmiņš.
Jūlijs Krūmiņš ierodas tiesas sēdē
Partijai NSL Krūmiņš ar Raituma palīdzību nelikumīgi nodrošināja nelikumīgu finansējumu vairāk nekā 60 tūkstošu eiro apmērā. Šai summā ietilpst gan piesaistīto starpnieku ziedojumi, gan samaksa par partijai un tieši tās priekšsēdētājai Ingunai Sudrabai sniegtajiem pakalpojumiem, piemēram, partijas biroja darbiniekiem, Sudrabas šoferim un 1000 eiro par kādu politiķes interviju žurnālā “Biznes Klass”.
“Katrā gadījumā es arī ne tad, ne tagad par to neesmu informēta. Gan tad, kad man iepriekš par to jautāja, tāpat tagad varu pateikt, jo es nekad neko neesmu saņēmusi no Jūlija Krūmiņa vai kaut kādu pakalpojumu,” “de facto” pauda Sudraba, no plašākiem komentāriem par lietu atturoties.
Tikmēr Krūmiņš Sudrabas vadītās NSL finansēšanu skaidro šādi: “Es vienkārši, teiksim, palūdzu cilvēkiem, ja, kad viņai... Nu, viņa pasaka, teiksim, tur nav samaksāts par televizoru kaut kādu reklāmu, ja, ka tūliņ sūdzēs tiesā, būs nepatikšanas. Nu, es pasaku draugiem, es saku: pārskaitiet! Es patiešām nedomāju, ka tas ir tāds noziegums.”
Savukārt par Zaļo un Zemnieku savienības nelikumīgu finansēšanu 27 ar pusi tūkstošu eiro apmērā bija apsūdzēts tikai Krūmiņš, pēc kura norādījumiem šādu summu saziedoja daži starpnieki. Apsūdzībā šie ziedojumi saistīti ar Krūmiņa interesēm Jūrmalām, proti, nekustamo īpašumu projektu “Turaids kvartāls”. Viņš bijis ieinteresēts, lai pēc 2017.gada pašvaldību vēlēšanām Jūrmalas domi turpinātu vadīt viņam personīgi pazīstamais ZZS pārstāvis Gatis Truksnis. Savās atzīšanās liecībās Krūmiņš gan uzsver, ka Truksnim personīgi nekad neesot maksājis.
Jūlijs Krūmiņš pēc aresta Biķernieku slimnīcā
2016. gada oktobrī pēc KNAB izolatorā pavadītājām divām dienām uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš ārstējās Biķernieku slimnīcā.
Sarunā ar “de facto” Krūmiņš par šiem ziedojumiem skaidro: “Zaļo un Zemnieku savienībai neskaitīju nevienu kapeiku. Es skaitīju Zaļajai [partijai] Jūrmalas nodaļai priekš Trukšņa, jo Truksnis ir viens no labākajiem mēriem, kāds ir bijis visu Latvijas laiku, visus 30 gadus.”
Kriminālprocesā ir apsūdzēts arī Truksnis, taču daļā par nelikumīga partijas finansējuma pieņemšanu tas pret viņu ir izbeigts noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ. Visticamāk, uz tiesu gan ies lieta, kurā Truksnis un viņa biroja vadītāja apsūdzēti par dokumentu viltošanu saistībā ar kādu komandējumu. Savukārt lietu par Trukšņa iespējamo dzīvošanu Turaidas kvartāla dzīvoklī, nemaksājot par to, turpina izmeklēt KNAB.
Jūrmalas mērs, sazvanīts ārzemēs, prokuratūras un KNAB lietvedībā esošos procesus negrib apspriest: “Es nevaru komentēt. Ne jau es viņu virzu, ne jau es kaut ko daru. Es vienkārši šeit esmu tikai statists, kurš vēro jau ceturto gadu, kā mani te muļļā pa visām šitām te lietām. Un tas ir pilnīgi skaidrs... Es nezinu, tā ir politika vai tas ir kas, to es nezinu, kas tas tāds ir. Bet katrā ziņā neko nelikumīgu darījis nekad neesmu, un šai ziņā es jūtos pilnīgi, kā saka, drošs un sirdsapziņa ir tīra. Bet nu citādi man tiešām jau sen apnicis komentēt visu.”
Jūlijam Krūmiņam nu ir notiesātā statuss, tomēr nešķiet, ka viņš to pārdzīvotu. Lūgts komentēt to, ka naudas sods sanāk līdzīgs summai, kura no viņa nonāca partijām, Krūmiņš attrauc: “Es nezinu, man tur ir juristi un grāmatveži... Saprotiet, es vienreiz teicu: man ir miljons vairāk vai mazāk – es nevaru savu naudu notērēt, kamēr esmu dzīvs.” Vaicāts, vai viņš to neuztver kā nopietnu sodu, uzņēmējs paziņo: “Absolūti nekādi! Redziet, es tagad domāju, nopirkšu jaunu mašīnu pa pārsimt tūkstošiem, nu...”
Par Krūmiņa atbildību mīkstinošu apstākli prokurore Ilga Paegle atzina viņa vaļsirdīgo atzīšanos un izdarītā nožēlošanu. Liecībās uzņēmējs atzina, ka ir kļūdījies un nu saprot, ka likums liedz tādu finansiālo atbalstu partijām, kādu viņš ir sniedzis. Taču tagad šāda sapratne Krūmiņa izteikumos gan nav saklausāma: “Tur vienkārši tāpēc, ka man patīk cilvēks, man patīk kā viņš strādā, un es atbalstu. Un es arī turpināšu! Galvenais, ka es nedarīšu neko [citādi]... Saprotiet, man ir vai nu melns, vai balts. Un, ja man cilvēks patīk, es palīdzu.” Vaicāts, vai viņš arī tagad tāpat piešķirtu sev tīkamo politiķu partijām naudu, arī zinot, ka par to var draudēt kriminālsods, Krūmiņš uzsver: “Es tieši tāpat darītu! Tieši tāpat darītu! (..) Bet par to taču nesēdina cietumā!”
Krimināllikums paredz, ka sodam jāsasniedz vairāki mērķi: aizsargāt sabiedrības drošību; atjaunot taisnīgumu; sodīt vainīgo personu; resocializēt sodīto personu; panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Vai Krūmiņa paustais neliek apšaubīt, ka šoreiz tas ir izdevies? Prokurore Paegle uzskata, ka viss ir kārtībā: “Man nav pamata uzskatīt, ka sods vainīgajām personām šajā kriminālprocesā nav sasniedzis mērķi. Un jebkuram ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokli, to nosaka arī Satversmes 100.pants. Bet attiecībā par konkrētās personas teikto – nu ko? (..) Grūti izsvērt, cik šajā teiktajā, ja viņš tā ir teicis, ir bravūrības un cik – patiesības. Nu, laiks rādīs, vai sods konkrētajai personai ir bijis adekvāts, lai atturētu viņu no cita noziedzīga nodarījuma izdarīšanas un ir sasniedzis savu mērķi.”
Tas, kā tieši izvēlēta naudas soda summa, prokurores lēmumos nav redzams. Krūmiņa gadījumā sods ir par 10 tūkstošiem eiro mazāks nekā partijām nelikumīgi izmaksātais finansējums, bet Raitumam piemērots septiņas reizes mazāks sods nekā “No sirds Latvijai” nelikumīgi piešķirtā summa. Ja lēmumā par Raituma skaidrots, ka viņš pildījis Krūmiņa uzdevumus, jo bijis no viņa materiāli atkarīgs, tad par pašu uzņēmēju paustas vispārīgas frāzes, ka tiek ņemts vērā viņa noziedzīgo nodarījumu raksturs un viņa mantiskais stāvoklis. “Prokurora priekšrakstā par sodu nav jābūt ietvertam piemērotā naudas soda matemātiskam aprēķinam, un nav tieša sakara šim naudas sodam ar pirmstiesas kriminālprocesā konstatēto partiju nelikumīgā finansējuma kopsummu,” šāda ir prokurores Paegles atbilde.
Ko par šādu partiju nelikumīgas finansēšanas lietas iznākumu domā to uzsākušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs? KNAB priekšnieks Jēkabs Straume mēģina būt diplomātisks: “Tie, kuriem ir šī cīņa jāveic, viņi, protams, būtu daudz priecīgāki, ja viņiem rastos lielāka pārliecība, ka šī nesodāmības sajūta tajos, kuri ir izdarījuši [šādus noziegumus] vai kuri varētu izdarīt nākotnē, mazinātos. Ka viņi saprastu, ka viņus var saukt pie atbildības, un šī atbildība būs pietiekoši nopietna, lai atturētu viņus no tādiem soļiem, kurus var uzskatīt par noziegumu. Bet to, kādus lēmumus vai priekšrakstus pieņem prokuratūra vai tiesa, nu nez vai KNAB ir tiesīgs izvērtēt.”
