Viļakas mežos dzīvo ārkārtīgi rets meža iemītnieks - balts alnis
Viļakas puses mednieki vietējos mežos nofilmējuši ļoti retu dzīvnieku – baltu alni-albīnu. Mednieki apsolījuši pret to nepavērst savas bises stobru un alni saudzēt, kaut gan savas neparastās krāsas dēļ albīnu izredzes nodzīvot līdz savai dabiskajai mūža nogalei ir visnotaļ niecīgas, jo viņi ir viegls medījums plēsējiem.
Vietējie mednieki gan neatklāj, kurā mežā brīnumainais zvērs dzīvo, lai viņu pasargātu no nevēlamu ziņkārīgo pūļiem, bet to jau manījuši vairākkārt. Unikālo zvēru skrienam meža biezoknī video iemūžinājis arī kāds mednieks. Alnis mežā dodas līdz kādai kailcirtei, lai tur vienatnē vai ar savu draugu – sugasbrāli mielotos gan ar zariem, gan pie sāls laizītavas, kas ierīkota, lai dzīvnieki netuvotos satiksmes ceļiem.
„Aļņi uzturas izcirtumu vietās, sevišķi tur, kur apses zari. Tā ir viņu pamatbarība. Pēc 3. decembra vairākkārt izcirtumā viņu manīju, ganījās tur. Bija redzēts viens pats, bet pārsvarā viņi divatā te ganījās. Pirmā aļņa reakcija, ieraugot cilvēku, nav bailīga. Lai gan bija salīdzinoši tuvu, nemuka, jo neuztvēra cilvēku kā potenciālu apdraudējumu," raidījumam „Bez Tabu” teica vietējā medību kolektīva vadītājs Jānis Šakins. Barotavai blakus izvietota arī kamera, kurā iemūžināts albīns.
Pēc dzīvnieka ragiem mednieks secina, ka albīns ir aptuveni divus gadus vecs. Alnis var nodzīvot līdz 15 gadu vecumam, bet konkrētais sugas pārstāvis sava uzkrītošā baltā kažoka dēļ ir mazāk pasargāts no plēsēju uzbrukumiem.
Valsts mežzinātnes institūta „Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš par albīnu teic: „Gēni, kas atbildīgi par pigmenta veidošanos, vienkārši iztrūkst. Tie nedarbojas. Līdz ar to dzīvnieks ir albīns. Tam ir sārtas acis, spīd cauri asinsvadi”. Viņš gan pauž šaubas, ka Viļakas pusē sastaptais alnis ir simtprocentīgi albīns, jo tā ķermenis vietām iekrāsots citā, bēšā krāsā.
Pirms pāris gadiem Latvijas Dabas muzeja taksidermijas laboratorijas vadītājs Valdis Rēders zināja stāstīt, ka pirms kādiem padsmit gadiem Latvijā bijuši divi aļņi albīni. Abi nomedīti Madonas rajonā. Aizliegt medīt albīnus nevar, bet Dabas muzejs aicina šos dzīvniekus saudzēt, teica Rēders.
Latvijā sastapti arī citi albīni - jenotsuņi, mežacūkas, eži, kurmji, lapsas, sikspārņi, zvirbuļi un stirnas. Ik pārgadu tiekot nomedītas arī baltas mežapīles - mercenes.
Albīnisms nav slimība, bet gan ģenētisks defekts. Albīnisma gēns neļauj organismam izstrādāt melanīnus – iekrāsojošos pigmentus. Faktiski albīnu baltā krāsa ir krāsas neesamība.
Viņiem balts ir viss: no knābja līdz nagiem, pat ragi. Acis viņiem izskatās ļoti sarkanas, jo asinsvadi spīd cauri varavīksnenei. Viņu purniņi, ķepu spilventiņi un acis izkrāsoti diezgan spilgti. Dabā šāda sakritība ir vienā no 20 000 gadījumiem. Starp pieradinātajiem dzīvniekiem gan albīnisms nav retums. Piemēram, baltās žurkas – parasto pelēko žurku albīni. Dabā sastopami arī daļēji albīni.
