Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ideāls testaments: kāds tas ir, un vai vispār tāds iespējams?
Latvijā pie zvērinātiem notāriem testamentu taisa ap 3000 klientu katru gadu. (Foto: Shutterstock)

Ideāls testaments: kāds tas ir, un vai vispār tāds iespējams?

Sabiedrība
14. februārī 04:26 2020. gada 14. februārī 04:26
  "Likums un Taisnība"
Ir temati, par kuriem, šķiet, var runāt nepārtraukti un atkal. Mantošanas lietas un testaments ir starp tām. "Likums un Taisnība" redakcija regulāri saņem lasītāju jautājumus par šo tēmu, īpaši – par labāko veidu, kā noformēt savu pēdējo gribu jeb testamentu.

Tāpēc žurnāla "Likums un Taisnība" jaunākajā numurā lasāma saruna ar Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāju Jāni Skrastiņu par to, kāds tad ir ideālais testaments. Vai tāds vispār iespējams, un kā cilvēkam rīkoties, lai viņa vēlmes attiecībā uz mantu un īpašumiem pēc viņa nāves tiktu pilnībā īstenotas.

Vai visiem un vienmēr nepieciešams?

Sarunu sākam ar jautājumu – vai testaments būtu nepieciešams visiem un vienmēr? “Protams, nē,” saka zvērināts notārs Jānis Skrastiņš. “Testaments ir nepieciešams, ja cilvēks vēlas, lai viņa manta un īpašums tiktu sadalīts citādā kārtībā, nekā to paredz Civillikums.”

Likums paredz mantošanas kārtību četrās mantinieku šķirās, un vispirms manto pēc pakāpes tuvākie cilvēki, tātad bērni. Viņi manto visu vienādās daļās kopā ar laulāto, ja tāds vai tāda ir. Vienīgi, ja bērni ir četri un vairāk, tad mantojuma sadale būs citāda.

“Taču, ja cilvēks vēlas, piemēram, atstāt lielāko daļu savas mantas vai pat visu kādam vienam no pirmās pakāpes radiniekiem vai varbūt vispār kādam ārpus pirmās pakāpes, viņš to var paust pēdējās gribas rīkojumā jeb testamentā,” skaidro Jānis Skrastiņš.

Ja cilvēkam ir viens bērns un nav laulātā, tad viņam noteikti nav vērts testamentā novēlēt bērnam savu mantu. Bērns jau pēc likuma ir viņa vienīgais mantinieks, un nevienam citam uz mantojumu bez viņa tiesību nebūs.

Vai testamentā teiktais akmenī cirsts?

Ar testamentu cilvēks pauž pēdējo gribu, un pēc viņa aiziešanas mūžībā šī griba palicējiem būtu jārespektē – tā norāda Jānis Skrastiņš. Taču notārs stāsta, ka diemžēl ne vienmēr tā ir: “Tāpēc mantojuma lietas nebūtu ieteicams apspriest ārpus ģimenes, izņemot ar savu notāru. Diemžēl dažās ģimenēs savstarpējās attiecības ir saspīlētas, un tāpēc vērts šo jautājumu neapspriest pat starp vistuvākajiem radiniekiem. Īpaši tad, ja cilvēks ir nolēmis testamentu sastādīt pašrocīgi un glabāt mājās, nevis pie notāra.”

Tādu testamentu sauc par privātu testamentu, un, kā uzsver Skrastiņš, privāts testaments var netikt izpildīts dažādu apsvērumu dēļ. Visbiežāk šādi testamenti glabājas tikai pie personas, kas to rakstījusi, un var gadīties, ka tas mantojuma lietā var nenonākt, ja mantinieks nezina par tā eksistenci un atrašanās vietu.

Tāpat to var atrast tikai pēc tam, kad mantojuma lieta jau nokārtota un manta sadalīta. Tomēr galvenie riski, kas jāņem vērā – pašrocīgi rakstītu testamentu ir ārkārtīgi viegli viltot, kā arī apzināti vai netīši iznīcināt.

“Iedomāsimies, ka tuviniekiem ir zināma testamenta atrašanās vieta un saturs un kādam no viņiem tas sagādā vilšanos. Cilvēks jūtas aizvainots, un, gadījumā ja viņš vēl arī nav visai godprātīgs, kārdinājums dokumentu it kā pazaudēt vai nejauši iznīcināt var ņemt virsroku pār cieņu pret mantojuma atstājēja pēdējo gribu,” turpina zvērināts notārs.

“Pēdējās gribas rīkojums ir ļoti personisks lēmums. Diemžēl notāri ļoti bieži ir liecinieki nopietnām nesaskaņām starp tuviniekiem, un to cēlonis ir tieši aizgājēja novēlējumu saturs.” Jānis Skrastiņš lēš, ka aptuveni 80% gadījumu aizgājēja tuvinieki nav apmierināti vai ir pārsteigti par testamenta saturu. Būtiski, ka privāta testamenta īstumu ir iespējams apšaubīt tiesā.

Tāpat, taisot testamentu, jāņem vērā, ka bērniem un laulātajam, bet, ja bērnu nav – vecākiem, ja viņi mantojuma atstājēja nāves brīdī ir vēl dzīvi, ir tiesības, mantojumam atklājoties, izprasīt neatņemamo daļu. Tā ir naudas izteiksmē puse no mantojuma daļas vērtības, uz kādu viņiem būtu tiesības pēc likuma, ja testamenta nebūtu.

Kā labāk – pašam vai pie notāra?

Pašlaik Latvijā likums pieļauj divus testamentu veidus – publisku testamentu un privātu testamentu. Publiski testamenti tiek taisīti pie notāra un glabājas pie notāra, savukārt privātu testamentu cilvēks ir pašrocīgi uzrakstījis un parakstījis, un glabā sev vien zināmā vietā.

“Nereti cilvēkus mulsina apzīmējums publisks testaments, bet tas nenozīmē, ka pie notāra taisītā testamentā iekļautais top pieejams visai pasaulei. Publisks testaments nozīmē to, ka fakts par testamentu, kas taisīts pie notāra, tiek iekļauts Testamentu reģistrā. Tas nozīmē, ka testatora griba atklāsies vienmēr un jebkurā gadījumā. Arī tad, ja pie notāra taisītā testamenta novēlējums kādam no mantiniekiem nebūtu pieņemams un viņš būtu gribējis to no citiem mantiniekiem noslēpt,” skaidro Jānis Skrastiņš.

Testamenta saturam ir precīzi jāpauž mantojuma atstājēja un tikai viņa patiesā griba. Testaments jāsagatavo bez spaidiem, maldības vai viltus. Vienīgi pie notāra taisīta testamenta gadījumā ir garantēts, ka tas tiešām tā arī ir noticis. Tāpēc tā īstums nevar tikt apšaubīts.

Ja tomēr cilvēks ir lēmis par privātu testamentu, tad jāatceras, ka tas pašam arī jāuzraksta – juridiski precīzi izsakot rīkojumus savam nāves gadījumam – un pašam jāparaksta. Nebūs spēkā tāds testaments, ko nebūs rakstījis pats testators ar savu roku, bet kura saturs būs uzrakstīts, piemēram, ar datoru. Tāpat pašam testatoram jāgādā, lai šāds privāts testaments tiktu rūpīgi glabāts un vajadzības gadījumā mantiniekam to nebūtu sarežģīti atrast.

Ja cilvēks par katru cenu savu pēdējo gribu vēlas paturēt slepenībā, arī no notāra, viņš var uzrakstīt testamentu pats un nodot notāram glabāšanā. Arī tad šā testamenta esamības fakts būs fiksēts Testamentu reģistrā, un tas mantojuma lietai garām nepaies.

Jebkurā gadījumā, arī taisot privātu testamentu, ieteicams pirms testamenta sastādīšanas konsultēties ar zvērinātu notāru, lai pārliecinātos, ka testamentā iekļautais novēlējums vēlāk juridiski būs izpildāms.

“Latvijas zvērinātu notāru praksē ir bijuši gadījumi, kad mantinieku iesniegto privāto testamentu nav iespējams izpildīt, jo, piemēram, nav identificējams norādītais mantinieks. Ar frāzi “mīļotajai krustmeitai” nav pietiekami, nenorādot pilnu vārdu, personas kodu un deklarēto adresi, kā arī citu mantinieka identificēšanai un atrašanai nepieciešamu informāciju. Pat ne tad, ja visi citi tuvinieki apliecinās, ka zina, par ko ir runa,” brīdina Jānis Skrastiņš, atgādinot, ka, taisot tādu testamentu, jāapzinās arī, ka tā oriģināls var iet zudībā, un tad to atjaunot varēs, vienīgi sastādot jaunu testamentu, ja tas vēl būs iespējams.

Vai ir alternatīvas?

Ja, piemēram, mājas īpašniekam ir pilnīgi skaidrs, kam viņš vēlas savu nekustamo īpašumu atstāt, testamentam alternatīva iespēja ir mantojuma līguma noslēgšana. Atšķirība ir fundamentāla – testamentu iespējams mainīt un atsaukt bez mantinieka ziņas kaut katru dienu, taču mantojuma līgums ir garantija, ka mantiniekam par labu taisītais pēdējās gribas rīkojums nav vienpusēji atsaucams. Tas ir prioritārs attiecībā pret testamentu, un arī vēlāk taisīts testaments mantojuma līgumu neatceļ.

Ieguvums šajā gadījumā ir tas, ka abām pusēm, kā arī citiem tuviniekiem ir skaidrība par aizgājēja pēdējo gribu attiecībā uz mantu, kas tiks saglabāta mantiniekam. Mantojuma līgums mantiniekam piešķir nogaidu tiesības uz nākamo mantojumu, un šis fakts ir saistošs arī trešajām personām, ja tiek ierakstīts zemesgrāmatā kopā ar atzīmi, ka mantojuma atstājējs viņam piederošos nekustamos īpašumus var atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt tikai ar līgumiskā mantinieka piekrišanu.

Ja slēdz mantojuma līgumu, atstumt neatņemamās daļas tiesīgo joprojām nevar. Taču var vienoties, ka likumiskais mantinieks piedalās pie mantojuma līguma slēgšanas un piekrīt, ka īpašums pāries pie mantojuma atstājēja izvēlētā cilvēka, atsakoties no tiesībām mantot un, piemēram, saņemot par to kompensāciju.

Par pensiju 2. līmenī uzkrātā kapitāla atstāšanu mantojumā

Kopš šā gada pensiju 2. līmeņa dalībniekiem ir tiesības novēlēt kādam citam savu pensiju 2. līmenī uzkrāto kapitālu. Kā tas notiek?

Svarīgi! Izvēle nodot mantojumā Civillikumā noteiktajā kārtībā un izvēle pievienot citas personas pensiju 2. līmeņa kapitālam ir divas pilnībā atšķirīgas izvēles. Izvēle pievienot citas personas pensiju 2. līmeņa kapitālam nav saistāma ar mantošanu Civillikuma kontekstā.

Ja ir zināma viena konkrēta persona, kurai vēlaties atstāt tikai savu pensijas uzkrājumu (bet ne visu pārējo savu mantu un īpašumus), tad ir jāizdara izvēle nevis par labu mantošanai, bet norādot VSAA reģistrā konkrēto cilvēku.

Ja izdarīta izvēle par uzkrātā kapitāla atstāšanu mantošanā, tad reģistrā konkrētas personas nav jānorāda. Tiem, kam uz mantojuma atstājēja nāves brīdi būs tiesības uz viņa mantojumu (uz visu mantu, arī šo konkrēto uzkrājumu), būs jāvēršas pie zvērināta notāra mantojuma lietas kārtošanai.

Ja cilvēks vēlas novēlēt savu mantojumu (ne tikai pensijas uzkrājumu) konkrētām personām, tad jāsastāda testaments vai mantojuma līgums. Lai mantojumu saņemtu, tiem, kas ir tuvākās šķiras likumiskie mantinieki (laulātais un bērni), tad nav jādara nekas, jo viņi mantos tāpat, tā kā pensiju 2. līmenī uzkrātais kapitāls tiks iekļauts kopējā mantojuma masā jeb mantošanai kopā ar visu mirušā mantu.

Citi šobrīd lasa

Vēstniecība par Rumpānes situāciju: tuviniekiem jāsaprot, ka viņa izdarījusi krimināli sodāmu pārkāpumu 37
Dziedātāja Samanta Tīna atkal brīva meitene
Igauņu viesnīcnieki sūkstās: Latvija nocēla 180 numuriņu rezervācijas
Pievienot komentāru

"Это уже слишком": поклонники раскритиковали "странноватое" видео Пугачевой

Хотела лишь продать яблоки: полицейские в Иманте довели пенсионерку до слез 1