Seniors pie stūres: cik tas ir droši?
Visai bieži pie spēkratam pie stūres var redzēt cilvēkus cienījamos gados, pat ap astoņdesmit. Viņi traucas pa lauku ceļiem, pilsētām, lielākām maģistrālēm – kāda nu kuram vajadzība. Bet vai vienmēr seniors ir drošs satiksmes dalībnieks, jo nenoliedzami vecums ietekmē domāšanas asumu, reakcijas ātrumu un fiziskos spēkus.
Vai sēdēšanai pie stūres būtu paredzams vecuma ierobežojums ne tikai – no, bet arī – līdz? "Likums un Taisnība" uzrunāja trīs astoņdesmitgadniekus – pāvilostniekus Haraldu Lukševicu un Alfrēdu Draugu un jūrmalnieci, Nacionālā teātra aktrisi Baibu Indriksoni. Negadījums uz ceļa, netīšām nobraucot zaķi, bijis vienīgi Alfrēdam Draugam, abi pārējie pieredzes bagātie šoferi braukuši bez avārijām un pārkāpumiem.
Braukšanas prakse 66 gadu garumā
Haralds Lukševics ir dzimis Sakā, bet visu mūžu nodzīvojis Pāvilostā, bijis kolhoza "Dzintarjūra" jūras kapteinis. Sirmajam vīram jau 87 gadi, decembrī aprit 88, un viņš aizvien sēžas pie stūres, šofera stāžs – 66 gadi.
“Braukt sāku 1953. gadā – krievu virsnieks piedāvāja nopirkt motociklu ar blakusvāģi. Vīri man darbnīcās to sataisīja, bet dokumentu nebija, un cik tad tā brauksi? 1956. gadā nopirku motociklu "IŽ", 1962. gadā – "M-72". Tad jau bija dēls Agnis piedzimis, un ģimenei vajadzēja, ar ko pārvietoties,” atmiņās dalās Haralds.
Septiņdesmito gadu sākumā Padomju Savienība sāka ražot žiguļus. Haralds 1970. gadā nokārtoja tiesības vadīt automašīnu un iestājās auto pircēju rindā, kurā bijis otrais starp pāvilostniekiem. 1972. gada 29. janvārī enerģiskais vīrs pie sava braucamā arī tika.
Ar žiguli ceļojumos
“Tagad man ir "Opel Vectra", 2003. gadā iegādājos par 3500 ASV dolāriem. Kad braucu ar savu pirmo mašīnu, vēl biju jauns, ar ģimeni apceļojām visas bijušās Padomju Savienības republikas – skaisti bija braucieni. Es pat rakstu dienasgramatu, kur esam bijuši, ko redzējuši, cik benzīna izlietojuši, cik dārga ekskursija sanākusi. Toreiz benzīns maksāja 12 kapeikas, par 60 rubļiem varēja izmalt tālas zemes. Tagad bez 500 eiro neiztikt!” rēķina Haralds.
Pirmoreiz ar ģimeni savā pirmajā žigulī izbraukuši ekskursijā 1972. gada 15. augustā. Visgarākais brauciens bijis uz Aizkarpatiem, līdzi telts, kur pārnakšņot, un ēdamais. Tas bija ģimenes vaļasprieks. Tā Haralds slīpējis savu braukšanas praksi, kas noder vēl šobaltdien.
Haralds uzsver, ka sieva Rita ir viņa labākais autoinspektors – sēž priekšā un komandē vīru, kur braukt, kā braukt. Pašlaik gan tikai braucot pie dakteriem tepat uz Liepāju, Ventspili, Rīgu. Pa pašu galvaspilsētu Haralds nebrauc, atstāj mašīnu piepilsētā.
Iznāk braukt arī uz Pāvilostai tuvējiem kapiem, kur visi mīļie dus. Haralds atzīst, ka tagad daudz nebraukā – apzinās savus gadus.
Prieks par opeli
“Katru gadu ar savu auto izeju tehnisko apskati, tad jānoregulē vispirms lukturi, bremzes. Regulāri mašīnu pārbaudu, un ir okey – klausa man. Meistars man teica, ka šis autiņš bijis viens no modernākajiem. Uzskatu, ka "Opel Vectra" man no visām mašīnām bijusi labākā – apsilde ir modernāka, spoguļi labi,” palepojas sirmais vīrs.
Haraldam Lukševicam autovadītāja tiesības ir piešķirtas līdz 2024. gadam – tad viņam būs 92 gadi. Haralds uzskata, ka jābrauc uzmanīgi, taču nav arī lēns.
“Esmu no Liepājas robežas līdz mājām Pāvilostā – tas ir 50 kilometru – nobraucis 28 minūtēs! (107 kilometri stundā tomēr ir satiksmes noteikumu pārkāpums – Red.) Nav grūti, man patīk. Ir tikai bailes, lai neizmetas priekšā kāds meža dzīvnieks; tas būtu traki. Braucu ar 90–95 kilometriem stundā. Nekāda vaina. Es tā braucu, bet daudzi vēl man padrāžas garām,” pasmej pieredzes bagātais autovadītājs.
Brauc uz veikaliem, kapiem, baznīcu
Astoņdesmit gadu vecajam Alfrēdam Draugam no Sakas tiesības ir 62 gadus. Kā pārnācis no dienesta armijā, tā pārdzinis no Maskavas zaporožecu par 2220 rubļiem, pēc desmit gadiem to nomainījis pret žiguli. Turpmāko gadu gaitā mašīnas daudz mainītas.
Alfrēds bija vietējā kolhoza sagādnieks, un darba darījumos iznācis tālu braukt, tā guvis rūdījumu. “Tālākais brauciens bija uz Saransku, 1000 kilometru aiz Maskavas, kad biju tā sauktais Breša zemnieks, man piešķīra automašīnu "GAZ-53". Arī Lietuva un Latvija ar auto ir izbraukāta ar ģimeni ekskursijās. Latvijas ceļi man zināmi kā sava kabata, bet esmu draugiem un paziņām dzinis mājās mašīnas no tālākām zemēm. Tagad pašam ir tikai Mercedes, pārējās mašīnas norakstītas. Esmu pieradis braukt, un aizvien man tas nav grūti,” stāsta Alfrēds.
No pārlieku spilgtām ugunīm lukturos gan esot bail, tomēr jau 80, labāk miršot gultā nekā cietumā. Tagad viņš brauc tepat tuvumā, uz veikalu, kapiem, baznīcu, arī uz Aizputi.
Satiksme kopš jaunības ļoti mainījusies, kādreiz, braucot uz Liepāju, trīs mašīnas ceļā gadījās, tagad – kā Rīgā pa Brīvības ielu. Alfrēds ļoti uzmanās un labprātāk braukā pa meža ceļiem, kur klusāks.
“Katrai dziesmai ir sākums un beigas, un katrai dzīvei tāpat. Gan jau nāksies likt auto malā. Savu mīļo mersi iegādājos 2001. gadā, 18 gadus jau vizinos. Tas ražots 1995. gadā. Pa vidu bijušas daudz un dažādas mašīnas – esmu, kā saka, piešāvis roku. Mersis ir labāks par citiem auto, un esmu drošs, ka uz ceļa nepalikšu. Varu paļauties uz savu mašīnu, bet citiem senioriem autovadītājiem vēlu možu garu, un tad jau viss būs labi,” saka Alfrēds Draugs.
Moskviču laimēja loterijā
Nacionālā teātra aktrisei jūrmalniecei Baibai Indriksonei šogad 1. jūlijā nosvinēta jubileja – 50 gadu, kopš viņa brauc pie auto stūres. Aktrise stāsta, ka no tehnikas gan maz sajēdzot – arī datoru nepārvaldot, viņai vienkāršākais esot telefons. Tomēr, kad auto kāda vaina, viņa to uzreiz jūtot.
“Pirmais moskvičs bija loterijā vinnēts. Kad manam vīram Aleksandram Leimanim to pateica, viņš atbildēja: “Šīs nelaimes mums tikai trūka!” Bija lielas problēmas – neviens nemācēja braukt. Vīrs tolaik filmēja Vella kalpus, bet es mācījos jāt ar zirgu. Vajadzēja šoferi, kurš brauca ar mani kopā uz Maskavu pēc vinnesta,” stāsta Indriksone.
Tomēr viņa iemācījās vadīt auto, pēc tam arī dēls Aivars, vedekla Gunta, un, kad mazmeita Elza paaugās, arī viņa gāja autovadītāju kursos. “Mans brālis arī ir šoferis. Vārdu sakot – pie stūres sēž visa ģimene,” padižojas Baiba, kurai patīk braukt ar auto, kas turklāt tagad ir ļoti nepieciešams.
Viņa pati esot bijusi gan izvadātāja, gan pārtikas sagādātāja un vēl daudz kas cits. “Dzīvojot Jūrmalā, es bez mašīnas vispār nevarētu iztikt – uz poliklīniku, pastu, veikalu, Rīgu. Man ir apgrūtināta staigāšana. Nenosaukšu gan mašīnas marku, bet tā man kalpo jau piecus gadus – pamatīgas riepas, ļoti stabila. Dzīves laikā man ir nomainījušās vairākas mašīnas, vienu auto pat nozaga, kad apkopu mammas kapu,” piebilst Indriksone.
Jāvērtē pēc spējām
Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka vietnieks Uģis Petkus atzīst, ka nevar visus seniorus vienā maisā bāzt, jo, neraugoties uz lielajiem gadiem, ir daudzi ļoti adekvāti braucēji.
“Tomēr bijuši gadījumi, kad esam rakstījuši, lai seniors iziet pirmstermiņa atkārtotu veselības pārbaudi. Mediķi tad izvērtē, vai cilvēks drīkst vai nedrīkst turpmāk vadīt mašīnu. Vai arī tiesībām iestājas liegums.
Kurzemē šogad līdz 6. oktobrim reģistrēti 3216 ceļu satiksmes negadījumi, no kuriem 18 ir izraisījuši vadītāji vecumā no 80 gadiem. “Vērtējot kopumā, ne jau viņi ir visbīstamākie. Vairāk nelaimes gadījumu izraisa jaunieši,” saka Petkus.
Viņš piekrīt, ka seniori vēlas būt sociāli aktīvi, grib parūpēties paši par sevi, tomēr ģimenes locekļiem, bērniem vajadzētu izvērtēt, cik labi viņi spēj vadīt auto vai braukt ar velosipēdu. Jāiziet arī pirmstermiņa veselības pārbaude, kad ārsts sniedz savu slēdzienu. Ja tas netiek darīts, tiesībām ir liegums.
“Ja aizliedz braukt, viņi ļoti to pārdzīvo, bet vēlreiz uzsveru, ka ārstiem būtu jāpavērtē vairāk. Mēs arī varam sūtīt uz atkārtotu veselības pārbaudi, ja mums šķiet, ka tā vajadzīga. Bet, ja ārsts atbalsta, tad seniors turpina vadīt auto.”
Diskusija par ziemas riepām
Senioru grupā gadoties arī pa neizietai auto tehniskajai apskatei, reizēm laikus nav samaksāta obligātā civiltiesiskā apdrošināšana, jo cilvēks vienkārši aizmirsis par datumu. Tas gan ikvienam var gadīties.
“Ir, protams, fiksēti arī tādi ceļu satiksmes negadījumi, kuros iesaistītie cienījamā vecuma ļaudis nav adekvāti braukuši. Bet ir arī citu vecuma grupu autovadītāji, kuri daudz vairāk negadījumu izraisa savas neuzmanības dēļ, nepārliecinās par drošību uz ceļa. Pensionāri kopumā ir uzmanīgi braucēji un seko līdzi savas mašīnas tehniskajam stāvoklim. Dažkārt gan nākas ar viņiem diskutēt par ziemas riepām, kad viņi uzskata, ka tās aizvien ir pietiekami labas, tomēr protektoru dziļums to neapstiprina,” turpina Petkus.
Trakāk brauc jaunieši
Ceļu satiksmes drošības direkcijas Liepājas klientu apkalpošanas centra vadītāja vietnieks Arnis Jekste informē, ka uz 1. oktobri Latvijā bija 862 000 aktīvo autovadītāju apliecību, vecumā virs 60 gadiem uz 1. janvāri – 267 000 apliecību.
“Vērtējot ceļu satiksmes negadījumus, nav tā, ka seniori izceltos negatīvā ziņā. Vairumā gadījumu vaininieki ir tieši jaunieši no 18 līdz 20 gadiem, tie, kuriem ir mazāka auto vadīšanas prakse. Tie, kam pāri 45 gadiem un vēl vairāk (katras vecuma grupas intervāls ir pieci gadi), gadā izraisa vidēji skaits 380–400 negadījumu, savukārt grupā no 18 līdz 20 gadiem – apmēram 1000 negadījumu,” salīdzina Jekste.
Lai seniori CSDD apmainītu vadītāja apliecību, viņiem vispirms jāsaņem atzinums no ģimenes ārsta un speciālās ārstu komisijas. “Ārstam ir pirmais, kam jāizvērtē, vai senioram var atļaut vadīt auto,” uzsver Jekste.
Uz autokursiem nāk arī vecumdienās
B kategorijas vadītāja apliecību izsniedz uz desmit gadiem. Sasniedzot 60 un vairāk gadu, medicīniskās pārbaudes termiņš samazinās līdz trim gadiem, vēlāk tas var samazināties pat uz vienu gadu. Ja kādā brīdī mediķi konstatē, ka cilvēks vairs nevar vadīt auto, šī apliecība kļūst nederīga.
Arī tuviniekiem un citiem apkārtējiem jāpavērtē, cik garus braucienus veic seniors un vai ir spējīgs to darīt. “Ja brauc 100 kilometrus svešā vietā, var būt mašīnas vadīšanas apgrūtinājumi salīdzinājumā ar labi pazīstamu apkārtni,” skaidro Jekste. Svarīgs ir arī seniora pašnovērtējums – pašam savu spēju apzināšanās.
Arī seniori nāk uz autoskolu, mācās un iegūst vadītāja apliecību.
“Viens laulātais aizgājis mūžībā, bet palicis transportlīdzeklis. Otrs spiests iegūt autovadītāja apliecību, lai varētu brīvi pārvietoties. Protams, atkal jāizvērtē, vai tu to spēj, arī ārsts vērtē šo cilvēku. Prakse arī pierāda, ka visbiežāk eksāmeni tiek nokārtoti,” apliecina CSDD pārstāvis.
