Pārdod Latvijas spoku galvaspilsētu Vilces pagastā - muižu, kurā Francijas karalis Luijs XVIII slēpās no Napoleona

Senā Blankenfeldes muiža ir apvīta seniem nostāstiem un teikām. Latvijas neparasto parādību pētnieks Jānis Arvīds Plaudis to dēvē par „Latvijas spoku galvaspilsētu”. Tur spokojas visdažādākie gari – gan vardarbji, kuri ar izkaptīm cilvēkiem cērt nost galvas, gan Francijas karaļa iemīļotais punduris, gan vecā baronese, kura iet apraudzīt savas meitiņas kapu, gan kādreizējā šeit ierīkotā vājprātīgo nama pacienti. Muiža ievērojama arī ar to, ka te 1804. un 1805. gadā trimdā no Napoleona slēpās Francijas karalis Luijs XVIII.

Pēdējo desmit gadu laikā muižu praktiski no drupām pacēlis Valdis Jākobsons, kurš šeit izveidojis gan bioloģisko saimniecību un viesu namu, gan Zvanu muzeju ar Baltijā apjomīgāko zvanu kolekciju. Muiža kļuvusi par iecienītu tūrisma objektu Lietuvas pierobežā, ko sevišķi iemīļojuši lietuvieši.

Blankenfeldes vēsture

Pirmo reizi Blankenfeldes muiža pieminēta Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā, kad no 1689. līdz 1701. gadam muižas īpašnieks bija Ernsts fon Mēdems. Par nākamajiem īpašniekiem kļuva fon Kēnigfelsu dzimta. Muižā 1804. un 1805. gadā uzturējies arī nākamais Francijas karalis Luijs XVIII. 1891. gadā muiža nokļuva fon Hānu dzimtas īpašumā.

1921. gadā pēc muižas atsavināšanas tā tika piešķirta Jelgavas apriņķa valdei. 1925. gadā tajā ierīkoja garīgi slimu cilvēku patversmi "Saulītes", bet pēc Otrā pasaules kara līdz 1976. gadam tur bija invalīdu nams. Pēc tam ilgu laiku ēkas bijušas pamestas.

Jākobsons muižai atgriezis otro dzīvību, ne tikai to atjaunojot, bet arī izveidojot par ievērojamu tūrisma objektu, tajā izvietojot savu Baltijā lielāko zvanu kolekciju, kā arī izvēršot bioloģisko saimniekošanu, izkopjot vecās un iestādot jaunas plūškoku audzes, un izveidojot sulu, sīrupu un vīnu ražotni.

Muižas centra apbūve ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

„Spoku muižu” pārdod par 250 000 eiro

Blankenfeldes muižas tagadējais īpašnieks Jākobsons sīkāk savas parādsaistības nekomentē un nestāsta, kā tās radušās. Vienīgi nojaušams, ka tas saistīts ar to, ka nav veicies ne tūrisma, ne bioloģiskās saimniecības bizness.

Muiža publicējusi sludinājumu: „Blankenfeldes muiža desmit gadu laikā kļuvusi par atpazīstamu tūrisma objektu ar atjaunotām ēkām un parku, klusu viesnīcu, Zvanu muzeju, augļu un ogu dārzu, plūškoka produkciju un iespēju rīkot dažādus pasākumus gan iekštelpās, gan plašajā muižas teritorijā. Muižā darbojas labiekārtota viesnīca, muižas teritorijā augošās ogas un augļi ir pārstrādāti sulās, sīrupā un vīnā ar savu tirdzniecības zīmi. Šobrīd muiža gaida jaunu saimnieku, kurš gribētu to uzturēt un pilnveidot tālāk. Muižas komplekss ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kura pašreizējā apbūve veidojusies 18. gadsimtā. Muižas apbūvē ir Latvijā reti sastopamā arhitektūras mazo formu bagātība - iebraucamie vārti, mazie paviljoni, vītņu kāpnes. Muižā ir liels ābeļdārzs, aug plūškoki un citas ogas un augļi, kurus var izmantot gatavojot produkciju muižas ražotnē. Muižas teritorija - vairāk nekā 32 ha, tajā atrodas deviņas dažādas ēkas (tajā skaitā - Kungu māja, vārtu māja, stallis/vāgūzis, trīs mazi paviljoni). Cena - 250 000 eiro”.

Vēl pagaidām esošie muižas īpašnieki Jauns.lv skaidroja: „Attiecībā uz muižas statusu kā kultūras pieminekli nekas nemainās atkarībā no īpašnieka. Par to, kā lietas attīstīties, šobrīd ir pāragri runāt. Varēsim informēt, kad būs pieņemti kādi konkrēti lēmumi. Būtiskākais ir tas, ka muižas attīstībā ir ieguldīts ļoti liels darbs, daudzas lietas ir atjaunotas (īpaši kalpu māja un stallis/vāgūzis), daudzas izveidotas no jauna (Zvanu muzejs, plūškoka ražotne, ābeļu dārzs). Blankenfeldes muiža ir ieņēmusi daudz redzamāku vietu Latvijas un arī Baltijas tūrisma kartē. Ceram, ka tā tas paliks un attīstīsies tālāk!”

Konfidenciāla informācija

Muižas izsolei, ko rīko zvērināta tiesu izpildītāja Rudīte Slivjuka var pieteikties līdz 29. janvārim un tā noslēgsies 10. februārī. Sākumcena – 246 627 eiro, izsoles solis – 3000 eiro. Slivjuka Jauns.lv par to pastāstīja:

„Izsolē tiek pārdots tikai nekustamais īpašums ar nekustamā īpašuma piederumiem. Izsole neattiecas uz kustamo mantu, kas atrodas nekustamajā īpašumā. Attiecībā uz ierobežojumiem, nekustamā īpašuma ieguvējam ir saistoši visi normatīvie akti, kas skar kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu, ja tāds statuss nekustamajam īpašumam ir noteikts. Vai un cik pretendenti ir pieteikušies izsolei, ir konfidenciāla informācija, kas nevar tikt izpausta”.

Bankas „Citadele” Korporatīvās komunikācijas vadītāja Kristīne Mennika Jauns.lv neatklāja, cik Blankenfeldes muižas īpašnieki ir palikuši parādā bankai: „Mūsu bankas prakse un korporatīvās ētikas principi neparedz publisku attiecību ar klientiem apspriešanu”.

Jānodrošina pieminekļa saglabāšana un sabiedrības piekļuve

Gan Jelgavas novada pašvaldība, gan Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes pārstāvji Jauns.lv apliecināja, ka sekos līdzi Blankenfeldes muižas ūtrupei un tam, lai tā tiktu ne tikai saglabāta, bet arī nodrošināta sabiedrības piekļuve šim vēstures mantojumam.

Dace Kaņepone, Jelgavas novada domes Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja:

„Jelgavas novada pašvaldība seko līdz gan izsolēm, gan pārdošanas procesiem, gan darījumiem ar vērtīgiem objektiem vai būvēm novada teritorijā. Blankenfeldes muiža ir tikai viena no kultūrvēstures objektiem, kas līdz ar pakāpenisku atdzimšanu un atjaunošanu kļuva par vienu no tūrisma objektiem un sadarbības partneriem Jelgavas novada pašvaldībai. Katra no privātīpašumā nonākušajām muižām līdz ar saimnieku redzējumu to apsaimniekošanā vai biznesa idejas realizācijā kļūst par atšķirīgu pērli un interesantu piedāvājumu gan tūristiem, gan viesiem. Blankenfeldes muižas specifika bija jau tur no seniem laikiem audzētie plūškoki, attiecīgi arī mājražošana ar veselīgiem plūškoka augļu, sulas produktiem kļuva par muižas papildu piedāvājumu ekskursijām un viesmīlībai, instruments reklāmai un dalībai tirdziņos. Jaunie īpašnieki, iegādājoties muižu, var tikai respektēt šīs iestrādes, arī tehnoloģiskās ierīces plūškoka vīna, stiprvīna gatavošanai. Savukārt ēka kā kultūrvēstures piemineklis uzliks pienākumu atjaunošanas un apsaimniekošanas procesā savu rīcību saskaņot ar Nemateriālo kultūras mantojumu pārvaldi.

Lai arī žēl, ka Jākobsona kunga gadiem rūpīgi veidotais sirdsdarbs tagad jānodod jaunu saimnieku rokās, pašvaldība ar gandarījumu un cerībām uzlūko ikvienu labu saimnieku, kas kļūst par īpašnieku vērienīgiem un skaistiem kultūrvēstures objektiem. Pēdējo četru gadu laikā - arī ar spēcīgu pašvaldības līdzdarbošanos un iesaisti sadarbībā un partnerībā vairākas Jelgavas novada muižas, kas nonākušas privātīpašumā, ir veidojušas un spēcinājušas novada tūrisma kolorītu. Pirms pieciem gadiem neviens nezināja, kas ir Abgunstes muiža, taču tagad tajā norit starptautiski plenēri, elegantas kāzas un rezervēto pasākumu skaits ir apbrīnojams. Berķenes muiža Vilcē ir iemantojusi elegantas un pieklusinātas atpūtas vietas statusu, kas sadarbojas ar vietējiem ražotājiem un pakalpojuma sniedzējiem. Pašvaldība gaida, kad atspersies un aktīvi savu saimniecisko darbību aizsāks pērn iegādātās Svētes muižas saimnieki. Ja vien muižas saimnieki ir nodomājuši, piemēram, piesaistīt Eiropas Savienības projektu finansējumu muižas atjaunošanas procesam vai kādām aktivitātēm tajās, pašvaldība kā partneris iesaistās un palīdz gan ar līdzfinansējuma daļu, gan palīdzot un atbalstot projektu administrēšanas sākuma stadijā”. 

Alma Kaurāte, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras mantojuma politikas daļas speciāliste: „Kultūras pieminekļa atsavināšanas kārtību nosaka likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" un "Noteikumi par valsts nozīmes kultūras pieminekļu pirmpirkuma tiesību izmantošanas kārtību un termiņiem". Valsts regulē šī objekta nekustamo vērtību, kas ierakstītas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, saglabāšanu.

Iegādājoties kultūras pieminekli, jārēķinās, ka kultūras piemineklis ir vērtība, kuras saglabāšana ir īpašnieka atbildība. Kultūras piemineklis prasa iedziļināšanos, saudzīgu attieksmi, regulāru kopšanu un mīlestību. Lai izvērtētu, vai kultūras piemineklis ir īstā izvēle, potenciālajam īpašniekam iesakām iepazīties ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes izsniegtajiem norādījumiem par konkrētā objekta saglabāšanu, apmeklēt objektu, kā arī, ja plānoti pārveidojumi, pirms iegādes lūgt uzziņu, vai tie ir atbilstoši kultūras pieminekļu aizsardzības prasībām un būs īstenojami. Blankenfeldes gadījumā jāņem vērā, ka 2019. gadā objekts saņēmis valsts budžeta finansējumu tā konservācijai un restaurācijai, kas atbilstoši likuma prasībām prasa nodrošināt objekta publisko pieejamību nākamos divdesmit piecus gadus”.

Blankenfeldes muižas spoku stāsti

Blankenfelde lepojas ar visbriesmīgākajiem spoku stāstiem Latvijā. Pirms Ernsts fon Mēdems 17. gadsimtā uzcēla mūra kungu māju, Livonijas ordeņa laikos te atradusies koka muiža. Tajā mitis kāds tiešām ļauns spoks, kas, kā stāstījuši ļaudis, pat galvas mēdzis nošņāpt. Kāda Blankenfeldes kunga pavesta kalpone, sastapusi šo būtni, kļuvusi vājprātīga, un tāds pats liktenis piemeklējis arī viņas izmantotāju. Taču vēlāk Blankenfeldē ieradušies arī daudz miermīlīgāki gari. Viens no viņiem ir Francijas karaļa Luija XVIII draugs marķīzs de Vislē. Francijas karalis, kurš savas trimdas laikā 1804. un 1805.gadā uzturējās Jelgavas pilī, mīlēja braukt atpūsties uz Blankenfeldes muižu. Reiz viņš kopā ar marķīzu bija atbraucis medībās, un laikam marķīzs nebija pietiekami silti apģērbies, jo 50 centimetru garais de Vislē, sēdēdams karalim uz pleca, apaukstējās un 246 gadu vecumā nomira, un pēc tam viņa gars sācis klejot pa muižu. 

Muižas pēdējo īpašnieku Hānu dzimtas pēctece Adina fon Bernevica marķīzu uzskata par Hānu dzimtas spoku. Savukārt pa muižu arī klīstot Bernevicas kundzes vecmāmiņa, kura, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, aizbraucot uz Vāciju, vietējā kapsētā atstājusi savas bērnībā mirušās meitiņas pīšļus. Nu viņa itin bieži dodoties apraudzīt savu meitiņu.

Ir arī pavisam nesens stāsts: kad muižā viesojies toreizējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, viņam, sēžot pie galda, kāds kafijas tasē iemetis ābolu.