Vācietis Jorans Šteinhauers, kura suns ir letiņš
“Mans suns ir letiņš – viņš latvietis, kā tu!” dzied vācietis Jorans Šteinhauers (33), kurš latviešiem pazīstams kā vairāku lipīgu, tautā mīlētu dziesmu izpildītājs un autors.
Jorans ir no Bočumas Vācijas rietumos, uzaudzis luterāņu mācītāja ģimenē, taču sevi par īpaši reliģiozu neuzskata, kaut garīgums viņam nav svešs. Bērnībā puisi interesējis futbols, kas Vācijā arī ir teju reliģijas statusā. Joranam tas padevies, taču karjeru kājbumbas spēlē skolas laikā nav saskatījis. Tās vietā viņš kļuvis par mūziķi.
Draugs no patversmes
Jaunākais Jorana garadarbs ir veltījums viņa mazajam suņukam, kuru pirms aptuveni pusotra gada paņēmis no Ozolnieku patversmes Ķepu ķepā. “Šī dziesma oriģināli bija uzrakstīta vācu valodā. Kad sapratu, ka koncertos tā ir ļoti iecienīta, nolēmu, ka jāiedzied arī latviski. Tabo rada manī miera sajūtu, esmu empātisks, jūtīgs, un suns man šādi palīdz. Dziesmas vārdos aprakstu viņa nozīmi manā dzīvē,” atklāj Jorans.
Dziesmā sunītis saukts par draugu, par īstu latvieti un cīnītāju, kurš var apēst šašliku. Šobrīd Facebook Jorana paša veidotais mūzikas video noskatīts jau vairāk nekā 167 000 reižu, ar to dalījušies vairāk nekā 3600 reižu.
Eiropas kopā sanākšana
Par Latviju Jorans izdzirdēja, kad Prāta vētra piedalījās Eirovīzijā 2000. gadā, un vēl viens atgādinājums bija 2004. gada Latvijas futbola izlases spēle pret Vāciju Eiropas čempionātā. Prātnieki dziesmu konkursā palika trešie, spēle pret Vāciju beidzās bez gūtiem vārtiem, dodot Latvijai vienu punktu.
Paša Šteinhauera vārds Latvijā pirmo reizi plašāk izskanēja 2013. gadā, kad internetā atsaucību guva dziesma Paldies latiņam!, kuru viņš iedziedāja kopā ar britu Niku Maseju. Tobrīd kļuva skaidrs, ka Latvija tiešām atteiksies no lata un pievienosies eirozonai.
2014. gadā pats Jorans grupas Aarzemnieki ietvaros kopā ar Katrīnu Dimantu, Raiti Viļumovu un Gunti Veilandu izcīnīja iespēju pārstāvēt Latviju Eirovīzijā ar dziesmu Cake To Bake. Togad Dānijā notiekošajā konkursā grupa startēja pusfinālā, iegūstot 13. vietu, tomēr neguva iespēju uzstāties finālā.
“Neteikšu, ka esmu Eirovīzijas fans, taču man tas konkurss patīk tādēļ, ka tā ir tāda Eiropas kopā sanākšana. Uzvarēt man nebija būtiski, gribējās būt daļai no tā. Katrs atbrauc ar savu dziesmu, izmanto iespēju atrādīt savu valsti, forši!” uzskata Jorans.
Tostarp bakalaura grāda iegūšana Eiropas studijās Vācijā bija prasījusi astoņus gadus, toties bija paveikts daudz kas cits. Tā brīža popularitāte ļāvusi nostabilizēties Latvijā un regulāri pelnīt ar koncertēšanu.
Lidostā sagaidīja Jāņi no Talsiem
Jorana saikne ar Latviju gan sniedzas vēl tālākā pagātnē. Pirmo reizi viņš šeit ieradās 2005. gadā, apmaiņas programmas ietvaros uz neilgu laiku nokļūstot Talsu 2. vidusskolā.
“Lidostā mani sagaidīja divi čaļi, abi Jāņi. Es tobrīd domāju, kādā zemē esmu nonācis. Braucām uz Talsiem pa Ventspils šoseju, mašīnā bija piekarināts Wunder-Baum aromatizētājs, skanēja Radio Skonto. Tā viss sākās,” ar smaidu atceras Jorans.
Toreiz viņš pirmo reizi ar rokām krāsoja Lieldienu olas, ar latviešu draugiem krustām šķērsām izbraukāta ar auto Latvija, spēlēts futbols, biljards un nogaršotas karstmaizītes ar sieru un kečupu – kā garša Joranu no tiesas pārsteigusi: “Šo laiku atceros kā kaut ko wow! Braucām vizināties ar sniega dēli, tolaik man iemācīja pirmos teikumus latviski, piemēram, “man ir mēnešreizes”, lai viņi par mani pēc tam var smiet.”
Vācijā Jorans galvenokārt dzīvojies savā nodabā un domās ar sevi. Burziņus nav apmeklējis, alkoholu pirmo reizi pamēģinājis tikai ap 20 gadu vecumu (ar to arī tagad neaizraujas).
Tieši Latvijā, kur, kā puisis apgalvo, izdevies sajusties brīvāk, viņš atradis savu pirmo meiteni. Vēlāk gan, kad Jorans atkal ieradās šeit, abi izšķīrušies.
Pilsoņa pienākums par 35 latiem mēnesī
Interesants ir Latvijā atgriešanās iemesls – to Jorans darījis, lai izpildītu savu Vācijas pilsoņa pienākumu. “Vācijā savulaik bija noteikums, ka ikvienam pēc vidusskolas beigšanas ir vismaz vienreiz jāvelta laiks, lai kalpotu savai valstij. Cits to dara militārajā dienestā, cits – veicot kādu sociāli nozīmīgu darbu, ar nosacījumu, ka tas ir vācu organizācijā,” skaidro Jorans.
Armijā sevi viņš nekad nav spējis iztēloties, tādēļ izvēlējies Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centru, kas ar vācu luterāņu atbalstu nodarbojas ar labdarību. Jorans trīs līdz četras reizes nedēļā devies uz bērnu centru Maskavas forštatē, lai strādātu ar grūtībās nonākušiem bērniem, bijis vietējās vācu draudzes mācītāja labā roka.
Tas bija 2006. gads, finansiāli lēmums doties uz Latviju bijis neizdevīgs – šādu kalpošanu ārpus robežām valsts apmaksājusi minimāli, par iztiku lielākoties bijis jādomā pašam. Tā arī Jorans tobrīd dzīvojis – minimāli, ar 35 latiem mēnesī, taču savu izvēli pamato ar jau pieminēto brīvības un patstāvības izjūtu, kuru gluži nejauši atradis Latvijā.
Valodu mācījās no mūzikas kanāla
“Tas bija labākais, ko esmu izdarījis,” atceroties šo Latvijā pavadīto gadu, saka Jorans. “Esot šeit, man mainījās skats uz dzīvi. Vācijā biju noslēgts sevī, daudz domāju. Izbrīvēt laiku tikai sev man joprojām ir ļoti svarīgi, taču Latvijā ieguvu jaunus draugus, man bija vieglāk iekļauties cilvēku, tostarp arī ārzemnieku, vidū. Joprojām nelietoju alkoholu, taču man bija ģitāra, un līdz tam biju iemācījies nospēlēt ļoti daudz dziesmu.”
Tolaik viņš dzīvoja deviņstāvu namā Ķengaragā, Lokomotīves ielā: “To arī varēja lieliski izjust, kad lokomotīves brauca garām. Bija neliela virtuve, maziņš televizors, dīvāns. Es skatījos Latvijas Mūzikas kanālu, mācījos valodu ar TOP20 raidījuma palīdzību. Uz veikalu gāju pirkt to desu, kurai iekšā ir siers. Vispār šausmīgi pretīga lietiņa, taču tādi man toreiz bija tie mazie prieki. Šeit biju laimīgs.”
Bērnības varoņi šokē
Pēc gada Jorans mēģinājis atkārtoti studēt, padzīvojis Vācijā, pastrādājis fermā Dānijā, kādu laiku arī Brēmenes futbola kluba Werder televīzijā, kur iemācījies montēt videomateriālu.
“Toreiz man bija iespēja satikt daudzus savus spēlētājus – varoņus. Viņi, maigi sakot, ātri sabojāja iespaidu par sevi. Teiciens “nekad nesatiec savus varoņus” šoreiz būtu tieši vietā. Man bija šoks, ka cilvēks, par kuru esmu fanojis visu bērnību, piedāvā tusiņa laikā braukt uz sarkano lukturu rajonu, kamēr viņam mājās ir sieva,” atklāj Jorans.
Latvijā viņš atgriezās 2013. gadā, jo noilgojās pēc brīvības. Joranu motivēja arī jau pieminētais britu mūziķis Niks Masejs, kurš ierosinājis abiem doties uz Latviju, lai darbotos mūziku. Drīz arī tapa ardievas latiņam, un Jorans pirmo reizi nokļuva prožektoru gaismā.
Koncertējot apceļos visas 76 pilsētas
Šobrīd Jorans mīt gan Rīgā, gan Vācijā, kādu laikus padzīvojis arī Liepājā. Šeit puisis regulāri vada pasākumus un piedalās dažādos projektos, sadarbojoties ar Vācijas Ārlietu ministriju un Gētes institūtu Rīgā.
Par pilsonības iegūšanu Jorans, kurš jau gana sen tekoši runā latviski, pašlaik nedomā, jo Eiropas Savienība dod iespēju šeit lieliski dzīvot arī ar Vācijas pilsonību.
Tuvākajā nākotnē puisis plāno apceļot Latviju ar savdabīgu koncertturneju: “Izdomāju, ka jāapceļo visas jūsu 76 pilsētas. Centīšos ierasties pilsētā laikus un koncerta dienā vispirms veikšu kādu sociāli svarīgu darbu, lai nav tā, ka esmu ieradies tikai nospēlēt un pēcāk pazūdu. Gribu iejusties. Šobrīd katru dienu strādājam pie plānošanas, līdzi būs viens pavadošais mūziķis.”
Ja arī Tu zini kādu iedvesmojošu integrācijas piemēru, dod mums ziņu! Raksti mums uz e-pasta adresi musejie@rigasvilni.lv
