Vilciens garām nav braucis jau 10 gadus, bet pensionāre Milda joprojām dzīvo Auces dzelzceļa stacijā
88 gadus vecā Auces iedzīvotāja Milda Romanova lielāko savu mūža daļu nostrādājusi Auces dzelzceļa stacijā un tajā joprojām arī dzīvo, kaut gan jau gandrīz desmit gadus vilciens tai garām vairs nebrauc un stacijas ēka jau sen kā slēgta. Britu raidsabiedrība BBC izveidojusi televīzijas sižetu par sirmo aucēnieti, kura vārda tiešā nozīmē gadu desmitiem Auces iedzīvotājus pavadījusi gan tālos, gan tuvos ceļos.
Mildas kundze dzelzceļa nozerē sāka strādāt kā jauna meitene, palīdzot tēvam, kurš Auces stacijā bija pārmijnieks. Bet vēlāk jau pati kļuva par pārmijnieci, šai amatā nostrādājot piecus gadus. Pēc tam viņa ilgus gadus bija Auces stacijas dežurante. Stacijā viņa nostrādāja no 1963. līdz 1995. gadam, visu laiku arī dzīvojot otrā stāva dzīvoklī.
Viņa stacijas ēkā palika arī pēc 1997. gada, kad „Latvijas dzelzceļš” to slēdza un nodeva pašvaldībai, kura to atvēlēja dzīvokļiem un nodeva privatizācijai. Bijusī dzelzceļniece savu dzīvokli privatizēja, un tagad sevi atkal nosacīti var dēvēt par stacijas dežuranti, kaut gan pasažieru vilcieni Rīgas-Reņģes posmā nekursē jau kopš 2010. gada, bet kravas sastāvi vēl senāk, kad 2008. gadā Lietuva slēdza un pēc tam demontēja dzelzceļa līnijas posmu no Latvijas robežas uz Mažeiķiem. Pirms diviem gadiem Eiropas Komisija sodīja Lietuvas dzelzceļa uzņēmumu “Lietuvos geležinkeliai” ar 27,873 miljoniem eiro par konkurences ierobežojumiem dzelzceļa kravu pārvadājumu jomā un pērn “Lietuvos geležinkeliai” simboliski sāka izjauktā posma no Mažeiķiem līdz Latvijas valsts robežai atjaunošanu. Tas nozīmē, ka nākotnē atkal varētu tikt atjaunota vilcienu kustība šajā posmā.
Tikmēr Mildas kundze dzīvo pamestajā stacijas ēkā, kuras pirmais stāvs palicis nepārbūvēts – tur joprojām ir gan uzgaidāmā zāle, gan kases telpa. Toties otrajā stāvā nu iekārtoti dzīvokļi. Auces dzelzceļa stacija būvēta no koka 1873. gadā, bet pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tā apmūrēta ar ķieģeļiem.
Mildas kundzes dēls gan gribējis māti pārvest dzīvot pie sevis, bet viņa to nav vēlējusies. Labāk dzīvot ierastā vietā, ar kuru saistās dzīves skaistākās atmiņas, kaut arī bez ērtībām – ar malkas apkuri.
Viņa joprojām saglabājusi savu dzelzceļnieces formu un ar lepnumu to uzvelk, kad kavējas atmiņās par senajiem laikiem, kad garām Auces stacijai traucās vilcieni vairākus desmitus reižu dienā.
