"Kāds kaut kur kliedz un raud..." Kā klājas no Lubānas pansionāta aizvestajiem garīgi slimajiem cilvēkiem

Portāls Jauns.lv jau rakstīja, ka oktobrī slēdza Valsts sociālās aprūpes centra „Latgale” filiāli „Lubāna” un tās 32 klientus ar garīgās attīstības traucējumiem aizveda uz citiem sociālās aprūpes centriem – Daugavpili, Liteni, Rīgu. Formālais iemesls filiāles slēgšanai bija tas, ka tajā ir krāsns apkure un tādēļ tā nav piemērota slimu cilvēku izmitināšanai. Garīgi slimie cilvēki, no kuriem daudzi Lubānā bija dzīvojuši gadu desmitiem, tika pārvesti ar „viltu” – viņiem teica, ka dodas ekskursijā un pēc kāda laika viņi atkal atgriezīsies Lubānā, jo pretējā gadījumā viņiem būtu milzīgs satricinājums un histērija. Tagad viņi ir izmitināti citos centros un joprojām ir milzīga pārdzīvojuma varā.

„Sēž un šūpojas”

27 gadus vecās ar autismu sirgstošās Montas vecmāmiņa Māra Bērziņa portālam Jauns.lv pastāstīja, kā tagad jūtas mazmeita un viņas likteņbiedri: „Atmosfēra ir nomācoša. Mana mazmeita atbilstoši savam – ceturtajam, zemākajam – līmenim ielikta Rīgas pansionāta „Ezerkrasti” grupiņā, kurā ir kādas 28-29 meitenes. Viņas tur sēž un šūpojas, dažas staigā uz priekšu un atpakaļ pa „Ezerkrastu” gaiteni. Kad ieeju „Ezerkrastos” un uzkāpju trešajā stāvā, man liekas, ka tur visām sienām cauri skan – kāds kaut kur kliedz vai raud. Liela māja, plaši gaiteņi... Biju svētdienā, kad tur bija tikai viena aprūpētāja. Tā tur Monta sēdēja un šūpojās. Bija jau viņai sava nodarbe – sēdēja un zīmēja, švīkāja kaut ko, bet viņa nav spējīga ne lasīt, ne rakstīt, bija žurnāli, radio. Bija lielākas meitenes, kas palīdzēja galdus klāt, kaut ko darīja, spēlējās. Bet gan jau mana mazmeitiņa ar laiku pieradīs, gan jau arī šeit būs kādas nodarbes – teātris, adīšana, dziedāšana.

Lubānā, salīdzinot ar „Ezerkrastiem”, bija paradīze, sanatorija. Monta tur spēlēja teātri, strādāja siltumnīcā un dārzā laistīja puķes. Piemēram, Monta „Zaķīšu pirtiņā” spēlēja zaķenīti. Nezinu, kā būs te? Runāju vēl ar vienu sievieti, kas atvesta uz „Ezerkrastiem” kopā ar Montu. Viņa teica - man šeit nepatīk.

Bet šādi cilvēki ar laiku jau visu aizmirst. Tagad, ja viņiem uzdod jautājumu, kā klājas jaunajā vietā, viņi atbild: „Jā, patīk”, jo viņi ir garīgi slimi cilvēki. Visbriesmīgākais ir tas, ka viņiem nav tādas organizācijas, kas aizstāvētu viņu tiesības. Arī dažiem tā saucamajiem aizbildņiem ir vienalga, kur aizsūta to cilvēciņu. Bet lubāniešiem nebija vienalga, kaut arī viņi parakstīja, ka piekrīt savu tuvinieku aizvešanai uz Liteni vai Daugavpili. Lielākoties centrā „Lubāna” uzturējās tuvējā novada cilvēki, kurus tuvinieki varēja apciemot ik pārdienas, bet tagad to vairs nevarēs – ne jau visiem ir nauda un laiks izbraukāt tādus gaisa gabalus uz Liteni vai Daugavpili. Tos papīrus par pārvietošanu jau parakstīja tādēļ, ka cilvēki vienkārši bija nonākuši bezizejā.

Es piekritu, lai meitu ved uz Rīgu, negribēju uz Liteni. Litenē, piemēram, ēdināšana ir divās maiņās, un mana mazmeitai nesapratīs, ja viņai kaut kur jāstāv rindā un jāgaida, viņa nervozēs.

Cilvēkiem, kurus pārveda no Lubānas, speciāli teica, ka viņi brauks ekskursijā. Viņi nesaprastu, ja viņus sūtītu prom uz citurieni uz visu laiku – raudātu, brēktu, kliegtu. Kāda no Lubānas pārvestā sieviete man teica, ka viņa gaida brīdi, kad visus atkal vedīs atpakaļ uz Lubānu.

Bet šāda cilvēku pārvietošana un sadalīšana „pa pakāpēm” nenāk par labu viņu attīstībai. Piemēram. Lubānā viņi paši audzēja dārzeņus, strādāja siltumnīcā, bija kartupeļu pagrabi. Kopgalds Lubānā bija tik dižs kā nekur citur. Bet tagad bērni, kuri ir Litenē, prasa, lai viņiem sūta kartupeļus, kurus viņi paši cep. Kādi astoņi desmit lubānieši katru dienu devās uz Dzelzavas speciālo skolu mācīties par pavāra vai galdnieka palīgiem. Tagad viņus no Litenes uz skolu ved tikai vienreiz nedēļā.

Labklājības ministrija saka, ka filiāli „Lubāna” slēdza tādēļ, ka tā nav droša ne klientiem, ne darbiniekiem – tur ir krāsns, nevis centrālapkure. Bet tā nav! Viss ir droši, visur ir dūmu detektori un tā tālāk. Nu, kāda tur ugunsbīstamība!? Tādā gadījumā lai ministrija skaidri un gaiši pasaka – slēdzam tādēļ, ka mums nav naudas, lai uzturētu šo filiāli! Bet nezinu, kāda šeit varētu būt ekonomija.

Kāda no Lubānas aizvestā sieviete man teica, ka viņa tagad jūtas ļoti slikti, un jaunā pansionāta darbiniece viņai teica, ka jābrauc uz psihiatrisko slimnīcu, bet viņa attiecās. Kāds tagad viņas liktenis, nezinu. Daži pārvestie jaunajās mājvietās vairs nevar atrast savus telefonus, mantas, nezina, kur ir ledusskapis. Bet varbūt tas tikai šajās pirmajās dienās?”

„Pat pret dzīvniekiem tā neizturas”

Pirms nedēļas par sociālās aprūpes centra filiāles slēgšanu sprieda arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā. Tās noslēgumā nolemts sagatavot Labklājības ministrijai un Ministru kabinetam vēstuli ar jautājumiem, kurā lūgs skaidrot savu lēmumu par filiāles slēgšanu, un, iespējams, jautājumu skatīs atkārtoti un vēl pastāv maza iespēja, ka no „Lubānas” pārvestie tik tiešām būs devušies „ekskursijā” uz citiem pansionātiem.

Sēdē Lubānas novada domes priekšsēdētājs Tālis Salenieks teica: „Ļoti labi skan teksts, ka (deinstitucionalizācijas projektā) mēs gatavojam cilvēkus iziešanai sabiedrībā, bet mums šie 30 cilvēki („Lubānas” filiāles iemītnieki) jau ir sabiedrībā. Un tagad, slēdzot filiāli, faktiski tiek iets pretēji deinstitucionalizācijai”.

Arī Latvijas Kustības par neatkarīgu dzīvi pārstāve Dita Rituma klāstīja, ka iemītnieku pārcelšanas no kompaktām istabām, kur viņi dzīvo kā mājās, uz lielākiem sociālās aprūpes centriem nozīmē institucionālās vides stiprināšanu: „Neviens cilvēks netika pārcelts uz sabiedrībā balstītu pakalpojumu, viņi vienkārši mehāniski tikai pārvietoti uz citām ilgstošās aprūpes iestādēm. Šī te pārvietošana tādā veidā, kā viņa notiek, ar tekstu, ko mēs tikko dzirdējām - izvešana, turēšana, nu, pat pret dzīvniekiem tā neizturas”.

“Pansionāts, kas ir bijis jau iekārtots mājīgi un kur ir bijušas nodrošinātas arī klientiem dažādas nodarbes, aktivitātes, faktiski ir ticis tā brutāli aizslēgts,” atzina Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride.