Igauņu dzejnieks un panks Contra, kurš uzrakstījis grāmatas "Mana Latvija" un "Tik grūti būt latvietim"

Contra ir pieradis, ka no viņa gaida jokus, un, tiekoties ar auditoriju, šķiet, vienmēr ir sevi uzskaņojis uz šīs nots. Viņš īpaši sevi necenzē un ir licis novīst daža laba skolotāja ausīm, bet bērni viņu mīl, raksta vēstules, kurās stāsta, ka nav zinājuši, ka dzeja var būt arī tāda –  humorīga. Savos darbos viņš piemin Paulu, Kauperu, Lāčplēsi, lībiešus un sasveicinās ar saucienu: “Verpakovskis!” Contra neslēpj savas saspīlētās attiecības ar latviešu gramatiku, uzrakstot dzejoli Priedēkļi ir pretekļi un šķendējoties par nejēdzīgi daudzajiem komatiem. Contru izdodas sastapt Rīgā, jo bez viņa Dzejas dienām trūktu kādas garšvielas. Apkrāvies mugursomām, viņš ierodas tieši no autobusa, un kā no matrjoškas no lielās tūristu somas izņem mazāku bērnu. Jūtas kā mājās, pirms fotografēšanās dodas uzvilkt svaigu kreklu un tad ir gatavs sākt.

Saikne, ko līdz galam nesaprast

– Kas ir pamatā tavai saiknei ar Latviju un kā šīs attiecības, ja tā var teikt, sākās?

– Pamats bija jau bērnībā. Ziemeļigaunijā bija redzama Somijas televīzija, bet es dzīvoju dienvidos un skatījos Latvijas televīziju. Tas, protams, nebija tik īpaši kā somu, gandrīz tie paši raidījumi, kas centraļnoje televidenije, tomēr es jau mazliet ieinteresējos par Latviju, latviešu valodu. Ļoti daudz skatījos sportu, var teikt, ka no basketbola raidījumiem iemācījos latviešu ciparus. Manuprāt, vēl nezināju, kā ir 100, bet līdz 99 droši zināju visus, tikai varbūt mazliet gramatiski nepareizi. Visādā ziņā sapratu, ja teica basketbola rezultātu. Man bija maza vārdnīca, Karla Ābena latviešu–igauņu, zināju 50–60 vārdu. Tā nopietni ar to sāku darboties un mācīties apmēram pirms gadiem desmit.

– Esi domājis, ka varbūt arī ezoterisku iemeslu dēļ tev šī interese radās – tas saistīts ar iepriekšējām dzīvēm vai genofondu?

– Īsti nezinu, bet interesanti, ka manas vecmāmiņas meitas uzvārds ir latvisks – Osula. Netālu no manām mājām ir vieta Osula, un vecmāmiņa Adele Osula ir dzimusi tieši tur. Bet par ezoterisko – tas varētu ietekmēt, ir tāda maza doma, interesanta, jocīga.

– Kā te jūties – mentāli saproti latviešus? Vai tomēr šajā sabiedrībā ierodies paskatīties kā uz svešiem putniem?

– Īstenībā ir daudz lietu, kas ļoti atšķiras. Vispirms, protams, valoda. Esmu tāds jokdaris, un varbūt arī latviešu valodā ieraudzīju humoru, kas mani ļoti piesaistīja.

– Tu valodā pamanīji kādu humora iespēju?

– Nu, tā ir. Un tā es arī darbojos. Kad jau vairāk zinu latviešu valodu, es spēlējos ar vārdiem, un rodas humors, joki. Bet gramatika atšķiras, un man tā izskatās jocīga. Varbūt valodniekiem, kuri izstrādāja latviešu valodu, arī bija daudz smieklu. Reizēm jūsu gramatika ir neiedomājama – šķiet, tā nevar būt. Ļoti grūti izskaidrot. Visjocīgākā latviešu valodā no igauņu skatpunkta ir vajadzības izteiksme.

– Igauņiem tādas nav?

– Nu, principā it kā nav.

– Mums liekas jocīgi, ka jums nav. Kā tad jūs izsakāt vajadzību?

– Nu, vajag (smejas). Var teikt tā.

– Jums ir dzimtes – vīriešu un sieviešu?

– Nav, nav.

– Un tev šķiet jocīgi, ka mums ir?

– Nu, nav tik jocīgi kā vajadzības izteiksme. Jo dzimtes ir arī krievu valodā, angļu mazāk, tas nav tik latviski.

– Kā igaunis saprot, kas atnāca – viņš vai viņa?

– Bieži vien tas nav svarīgi vai ir jau zināms.

Grūtais ceļš uz Latviju

– Mani bērnībā veda uz Igauniju pirkt končas, kurām iekšā marmelāde, apkārt šokolāde. Tevi veda kaut ko pirkt uz Latviju?

– Atceros tikai vienu reizi. Man bija gadu trīspadsmit vai mazāk, un mums bija brauciens uz Latviju, Valmieru un Valku, bet tas nebija nekas īpašs. Atceros tikai to, ka man ļoti patika ēdnīcu ēdieni.

– Varbūt Igaunijā tevi neveda uz ēdnīcām?

– Domāju, tiešām tā bija, mēs vairāk ēdām mājās. Kad braucām uz Latviju, tas man bija kas īpašs.

– Tava dzimtā vieta Urvaste ir ciems vai pilsētiņa?

– Ciems, tur dzīvo apmēram 100 cilvēku.

– Pavisam mazs.

– Jā, ir gan. Varbūt agrāk bija 200 vai pat 300… Padomju laikā cilvēku tur bija vairāk.

– Igaunijā nebija ievesti cittautieši?

– Zinu, ka Urvastē tajā laikā bija tikai viena krieviete un it kā arī viens vīrietis, krievs. Bet vispār mums bija tikai igauņi.

– Kad pieaudzis izlēmi pārkāpt Latvijas robežu, kā tas notika?

– Tā tiešām arī notika… Jau brīvības laikā, pirms gadiem divdesmit, es pirmoreiz biju Rīgā. Vēl nebijām Šengenas zonā, un pāriet robežu nebija vienkārši. Atceros, ka Igaunijas robežsargs it kā negribēja laist mani pāri. Varbūt tiešām izskatījos pēc spiega (smejas).

– Gāji kājām vai brauci?

– Savā ziņā kājām. Stopējot.

– Atstopēji uz Rīgu?

– Jā.

– Kas tevi te sauca?

– Es jau biju mazliet dzejnieks, jaunie Latvijas rakstnieki aicināja, varbūt bija kāds festivāls vai dzejas vakars. Pasākumam budžeta nebija, arī ceļa izdevumus neatmaksāja.

– Tāpēc tu stopēji.

– Droši vien. Jā, jā (smejas). Es nopietni vēl nemācījos latviešu valodu, bet ir foto, ka tajā reizē man bija līdzi tā vārdnīca, kas izdota 1959. gadā. Septiņus gadus vēlāk bija pirmais dzejas brauciens, kurā piedalījās dzejnieki no Igaunijas, Somijas un Latvijas. Tas bija jau oficiālāks pasākums, kad nakšņoju kādā lielākā viesnīcā un viss notika, kā pienākas. Bet pirms tam bija Dzejas dienas, kad es pie Raiņa lasīju Natural born Lacplesis.

– Kādā valodā?

– Igauniski droši vien, bet Guntars mani atdzejoja. (Guntars Godiņš, dzejnieks un atdzejotājs, ilgus gadus strādājis Latvijas vēstniecībā Igaunijā. – S.L.)

– Tu jau pazini Guntaru?

– Jā, bet tiešām neatceros pirmo reizi, kad mēs kopā kaut ko darījām. Droši vien bija tā, ka viņš uzzināja, ka es rakstu par Latviju un Lāčplēsi, un viņam likās interesanti to atdzejot. Pēc tam, divtūkstošo gadu sākumā, Natural born Lacplesis publicēja arī laikrakstā Literatūra un Māksla. 2006. gadā dzejas braucienā izmantoju Guntara atdzejojumus un atkal kaut ko iemācījos:

Skolotājs liels liels skolotājs

Teica man, ko darīt

Pohuj ko

Ideālā ideja

Domāju es jau zinu ko

– Tas ir tavs dzejolis?

– Jā, Guntara atdzejojums. Manuprāt, izteikt skolotājs pareizi ir vēl grūtāk nekā "šaursliežu dzelzceļš".

– Ahā, tu abus māki – tā ir latiņa.

– Nu jā, jā (smejas).

Ko būtu darījis Veidenbaums

– Latviešu valodu mācījies Tartu Universitātes kursos?

– Jā. Vispirms es atradu Veidenbauma dzeju.

– Latviski?

– Jā. Vēl īsti nezināju, par ko tajos dzejoļos ir runa, bet man jau patika to ritms un ļoti, ļoti gribējās zināt, kas tur ir un kā tie varētu izklausīties igauniski. Vispirms pats mēģināju Veidenbaumam parindeni taisīt, bet sanāca ļoti smieklīgi, kā "Google Translator". Januss Johansons bija mans mentors, skolotājs.

– Jo viņš, Valmieras teātra aktieris, māk abas valodas?

– Tieši tā. Viņš ir bijis un joprojām ir Veidenbauma fans. Viņš man iedeva tos dzejoļus. Šķiet, pirmie divi bija "Es zinu, pasaulē nav prātīgs it nekas" un "Reiz zaļoja jaunība". Diezgan smieklīgi bija mani pirmie atdzejojumi, es tos daudzas reizes pārtaisīju. Bet vienalga diezgan forši.

– Vai Veidenbaums atbilda tavam pasaules uzskatam?

– Kaut kādā ziņā, jā. Es gan nezinu tik daudz valodu kā Veidenbaums. Viņš varēja rakstīt arī igauniski.

– Arī viņš mācījās Tartu.

– Jā, ir saglabājies viņa konspekts par Bībeli igauņu valodā, no kuras viņš mācījās.

– Bet uzskats, ka te nekas nav vērts un “zemē grauž tevi tārps”; “daži santīmi vēl ķešā, tie priekš nāves jānodzer”?

– Es to drīzāk uztveru kā ironiju – ka viss ir tik slikti. Daudzi uzskata, ka Veidenbaums slavina dzeršanu un alu, bet tā nav.

– Lai gan viņš Tērbatas krodziņos sēdēja.

– Sēdēja gan, bet drīzāk viņam nepatika, ka alkohols reizēm viņu pārņēma tā, ka viņš to nevarēja kontrolēt. Arī studentu dzīres viņam nepatika.

– Viņš bija vientuļnieks.

– Jā, viņam patika doties uz pilsētas nomali, kur bija tādi mazi krodziņi, vienkārši ļautiņi, ar tiem gan viņš droši vien iedzēra alu ar prieku. Bet, kad studentu lielā dzīve notika, viņš pret to bija ļoti ironisks.

– Veidenbaums nebija arī proletariāta un zemnieku aizstāvis, kā viņu centās mālēt padomju laikā. Viņa vecāki bija saimnieki, kuriem piederēja lielas mājas un zeme, un viņš, jurisprudences students būdams, rakstīja līgumus kalpiem.

– Būtu interesanti paskatīties – ja, teiksim, 1905. gada revolūcijas laikā Veidenbaums vēl būtu dzīvs…

– Vai viņš dedzinātu muižas?

– Nu jā (smejas). Savā ziņā šķiru cīņa viņa dzejā ir, bet nevar teikt, ka viņš bija revolucionārs. Pret kaut ko pasaules kārtībā viņš protestēja. Man patīk, ka viņš savā laikā bija panks, tāpat kā Juhans Līvs, kurš jau pirms simt gadiem ir atdzejots latviski. Līvs piedzima trīs gadus pirms Veidenbauma, un abi bija dumpinieki – ar uzskatu, ka dzeja nav tikai mīlestība un puķes, skaistā, daiļā Tēvzeme. Abi bija ļoti, ļoti panki.

Šņabis un dvēseles sāpes

– Tu arī esi mazliet panks?

– Domāju, ka jā (skaļi smejas).

– Kas ir tava lielākā dumpinieciskā izpausme?

– Protams, dzeja visvairāk. Man šķiet, daudzi literatūras darbinieki joprojām neuzskata mani par dzejnieku.

– Esi Igaunijas Rakstnieku savienībā?

– Jā, jā, jau sen.

– Un viņi tik un tā skatās uz tevi rezervēti?

– Jā, bet arvien mazāk ir tādu cilvēku, lai gan tomēr pa kādam atrodas.

– Starp dižgariem?

– Tieši tā. Es savā ziņā esmu kā tāds popkultūras vai zemnieku pārstāvis, tiešām.

– Būtībā tava dzeja veic arī sociālu misiju un bieži ir publicistiska – kā reperu runa.

– Noteikti. Kaut kādā ziņā repa ritmā mana dzeja ir bijusi vienmēr.

– Tā tu arī to skaiti?

– Sevišķi daudz es nerepoju, bet reizēm ir tādi teksti. Man bija maza sadarbība ar igauņu repa grupu "Viskijs", viņi man pasūtīja dažas rindas par alkoholu latviešu valodā. Es rakstīju par to, ka igauņi to izķer.

– Latvijas pierobežā?

– Jā, un latviešiem nepaliek nekas. Latviski, protams, es pats tajā dziesmā repoju. No tā iznāca grāmatas nosaukums "Tik grūti ir būt latvietim".

Ak cik grūti būt latvietim

Tāpēc ka igauņu rīklēs pazūd mūsu šņabis

Mums nabadziņiem paliks tikai slāpes

Sausas lūpas un dvēseles sāpes

Vēl mums degvīna ir vesels ezers

Bet trīsi igauņi drīz visu to izdzers

Viņi izķers visu mūsu alkoholu

Kas mums paliks tad dzert tikai olu

– Kāpēc vēl ir grūti būt latvietim?

– Nu… Tā kā esmu arī futbola fans, varu teikt, ka diezgan grūti ir tādam būt Latvijā. Kaut gan igauņiem tagad gandrīz tikpat švaki iet. Tāpēc es šito uzvilku…

– Tas ir futbola krekliņš?

– Nē, Igaunijas krekliņš. Man gan Igaunijas izlases krekla nav. Bija tāds maratons "Kontorimaraton", tas notika tieši Igaunijas simtgades dienā, 24. Februārī. Tiešām traks, nenormāls skrējiens pa kantora ēkas četriem pieciem stāviem, pa kāpnēm augšup un lejup 42 kilometrus. Interesanti, ka es tos noskrēju gandrīz kantora darba dienas laikā – septiņās ar pusi stundās.

– Dzirdēju, esi pārstājis lietot alkoholu…

– Nu, gandrīz. Esmu diezgan daudz lietojis, un varbūt mērs ir pilns.

– Tas ezers ir izdzerts?

– Varbūt tā ir. Pirms Veidenbauma jubilejas pauze bija tieši divus gadus. Pēc tam mazliet kaut ko pagaršoju, bet ne daudz, nebiju tā kārtīgi piedzēries. Nu atkal ir nulles tolerance, ka ne piliena.

– Kāds no latviešu dzejniekiem tevi nemēģina izprovocēt?

– Izprovocēt dzert? Nu, daudzi jau provocē! (Skaļi smejas.) Es māku labi pretoties. Bet tas nekas – varu krodziņā ar citiem ļaudīm sēdēt…

– Tevi netraucē, ka viņi dzer alu, bet tu kvasu?

– Kvasu, sulu vai tēju, reizēm bezalkoholisko alu, bet reti. Esmu pamanījis, ka sāk traucēt apmēram vienos naktī. Pusnaktī vēl ne, bet vienos ir tāda sajūta, ka gribas mājās (smejas).

Brīvmākslinieks

– Kā tu tagad dzīvo – savās bērnības mājās Urvastē?

– Apmēram piecu kilometru attālumā no savām bērnības mājām. Pavisam jauna vieta, ko ar savu ģimeni nopirkām.

– Tev ir sava māja? Ciematā vai viensēta?

– Principā var teikt, ka viensēta. Pāris hektāru zemes.

– Ko dari ikdienā? Vai tikai raksti dzeju?

– Man tā nav. Visas dienas tik ļoti atšķiras – kāda vēl ikdiena?

– Tu varētu strādāt par igauņu valodas skolotāju, vietējā bibliotēkā vai darīt ko citu…

– Nē, nē, tajā ziņā esmu brīvmākslinieks. Es nevarētu nekādā bibliotēkā, nekādā skolā strādāt. Es gan biju pastnieks, bet tad es vēl nebiju tik slavens dzejnieks. Tad man vēl bija laiks strādāt par pastnieku. Lai gan īsti nebija. Man jau tad bija dažādas uzstāšanās. Bija tāda sistēma, ka vecāki man mazliet palīdzēja. Kad biju pastnieks, tad ne mātei, ne tēvam nebija ikdienas darbu un viņi mani aizstāja.

– Izvadāja pastu tavā vietā?

– Tieši tā. Pēdējos divus gadus man bija arī kantora darbs pastā, to darīja māte, un tētis izvadāja pastu.

– Vecāki tev atļāva būt brīvmāksliniekam, atbalstīja?

– Bet galu galā to braucienu man jau saradās par daudz, un, kas bija vēl trakāk, mana māte dabūja savu darbu. Tad es vairs tā nevarēju. Kopš tā laika man nav bijis tāda pamatdarba.

– Cik uzstāšanos tev sanāk nedēļā?

– Nezinu. Ir nedēļas, kad nekas nenotiek.

– Ko tad dari – raksti dzejoļus?

– Mmm… Zini, ja gadās, tad rakstu. Ir arī pasūtījuma dzejoļi, tas ir ļoti interesanti.

– Reklāmas aģentūras pasūta?

– Arī…

– Tie, kas tev uz krekliņa – "playtech" un "moomoo"?

– "Playtech" kantorī notika tas maratons, bet viņiem es dzejoļus neesmu rakstījis. Visbiežāk pasūta kādām svinībām, jubilejām. Cilvēki Igaunijā zina, ka es to varu tādā foršā veidā izdarīt.

– Kādreiz esi kaut ko šķērsām uzrakstījis?

– Protams, bet tad jau var pārtaisīt. Labi, ka neesmu tā liktenīgi kļūdījies. Vēl esmu dzīvs (smejas).

– Noprecēji igauņu meiteni?

– Tas bija jau sen.

– Ar ko nodarbojas tava sieva?

– Mmm… Es ļoti precīzi nezinu (smejas). Manuprāt, viņš ir sargs kādā militārā objektā. Visu jau es nevaru zināt.

– Jums ir bērni?

– Ir gan, lieli. Jaunākajam būs sešpadsmit.

– Tad tev ar viņiem ir daudz laika būt kopā, jo esi pa mājām?

– Zini, es esmu visur, kā mēdz teikt, tādā čigānu dzīvē. Mugursomas visur līdzi, tur kādas drēbes, tā braukāju. Ir iespējas piedalīties rakstnieku rezidencēs. Lielākoties to dēļ esmu dzīvojis Latvijā, pa mēnesim Ventspils Rakstnieku mājā, jau trīs reizes.

– Šīs viesošanās ir bijušas auglīgas, tur top dzeja?

– Jā, jā. Tā tapa bērnu dzejas grāmata. Mēs, četri džeki, kas ikdienā neraksta bērniem, to uzrakstījām, veicās ļoti labi, nosaukums "Par tēva zeķēm". Ventspilī sarakstīju dzejoli, ka tēva zeķe ir kā jūrnieks, visu laiku ceļā, kaut kur pazūd, un neviens nezina, kur. Daudz rakstīju arī par jūru, jo ikdienā man tās nav. Smieklīgi ir baltkrievam stāstīt, ka dzīvoju ļoti tālu no jūras, 200 kilometru. Bet Igaunijā tas ir vērā ņemams attālums..

– Latvijā arī. Bet neesi īrējis dzīvoklīti, izmēģinot, kā ir te, uz vietas?

– Pa nedēļai esmu īrējis istabu Valmierā, teātra kopmītnēs. Tā bija pirmā pieredze mazliet dzīvot Latvijā, kad vēl ar Veidenbaumu darbojos. Tad Januss Johansons man bija pa rokai, varēja labāk konsultēt. E-pastā arī viss notika, bet pie galda sēdēt un pārspriest šo to tomēr ir labāk. Jā, Valmiera un Ventspils ir diezgan mājīgas vietas, kur esmu dzīvojis.

– Nekad neesi domājis, ka varētu ilgāk dzīvot Latvijā?

– Mazlietiņ krūti (pārlabo) – grūti (smejas). Jā, esmu domājis, bet es visdrīzāk nevarētu tik tālu kā Ventspilī. Un arī Rīgā negribas, man tādas lielas pilsētas…

– Esi lauku puisis?

– Jā, jā (skaļi smejas). Man arī maratonu drīzāk patīk skriet kaut kur lauku pusē.

Sliktā laikā Dievs ir latvietis

– Guntars Godiņš ir teicis, ka esi netipisks igaunis. Igauņi parasti vēloties būt angļi, zviedri vai somi, bet tikai ne latvieši.

– Ā, tajā ziņā gan! Nu jau es noteikti daudz labāk runāju latviski nekā angliski. Lai gan agrā jaunībā vienu mēnesi biju angļu valodas skolotājs, ļoti baigi vajadzēja pirms mācību gada beigām. Man bija liels pārsteigums – Igaunijā man neviens nesaka, ka es labi runāju angliski, bet Anglijā gan. Igaunijā ir norma – var teikt, visi diezgan labi runā angliski, bet tas, ka kāds prot latviski, ir tiešām brīnums.

– Kā tev šķiet, kādi ir latvieši?

– Īsti nesaprotu uzskatu, ka kāda nācija ir tāda un tāda, un cita ir citādāka. Manuprāt, tā nav. Man diezgan veiksmīga likās kampaņa "Introverts". Ļoti smieklīgi, ka visas latviešu anekdotes par igauņiem ir par to, ka…

– …viņi ir lēni?

– Jā. Tādā pašā veidā latvieši varētu jokot arī par sevi. It kā igaunis ir vēl lēnāks, vēl introvertāks. Nevar jau zināt… Ziemeļvalstīs tiešām cilvēki nav tik atklāti kā dienvidos. Tur ir karstākas asinis, tāpēc viņi ir atklātāki. Lasīju Ilmāra Šlāpina "Vidējo latvieti", tiešām ļoti forša un smieklīga grāmata. To mierīgi var iztulkot igauniski, tikai par politiķiem nebūtu īsti saprotams, bet tas, kas vispārīgi, vidējam igaunim ļoti atbilstu. Arī somi ir tādi paši introverti.

– Esi anekdotes par latviešiem dzejā rakstījis. Ko apsmaidīji?

– Es gan vairāk esmu rakstījis latviešu anekdotes par igauņiem. Ir tāds dzejolis:

Ja igauņu dzejniekam iedvesma nenāk

Tad ir skaidrs mūza ir latviete

Tā ir atsauce uz igauņu teicienu – kad ir ļoti slikts laiks, lietus, saules nav, tad Dievs ir latvietis. Tāda parafrāze par to.

– Dzejnieki parasti lūkojas sevī un apraksta sajūtas – skumjas, ciešanas… Vai tev ir bail ielūkoties sevī, jo tev nav tādas dzejas?

– Manuprāt, nevar teikt, ka man nav tādas dzejas, ar ielūkošanos sevī, bet tā savā ziņā ir vieglākā formā. Tomēr caur jokiem. Negribu un varbūt arī nemāku ļoti daudz tur paslēpt starp rindām. Bet es jau pats nezinu, vai esmu tur kādā apcirknī ielicis ko apslēptu. Un tomēr, tomēr… Kad rakstu, es parasti nedomāju, vai tas ir pietiekami dziļi, vai ir viegli saprotami vai grūti.

– Tu būtībā raksti savējiem?

– Es gan domāju, ka drīzāk rakstu pats sev. Gribu, lai man patīk, lai man liekas būtisks tas, ko esmu rakstījis, un tikai tad varbūt tas vēl kādam, vienam un otram, varētu būt svarīgs.

Par vārdiem zem pī

– Tavu interviju pusnakts šovā ar Skuteli "YouTube" nevar noskatīties, jo visu laiku ir pī, pī.

– Tiešām?!

– Jā, tu tiec cenzēts!

– Arī igauņu vārdi?

– Nē, laikam tikai latviešu.

– Bija ļoti interesanti. Skutelis man lika tulkot latviešu lamuvārdus. Tu, piemēram, vari pateikt, kā angliski būtu jedritvaikociņ?

– Fak.

– Nu, redzi! (Aizrautīgi smejas.) Bet latviski tas skan… Es domāju – jed kaut kā tā, rit kaut kā rit, un tāds kociņš...

– Šķiet, tu par daudz piepūlējies, pārāk nopietni ņēmi šo uzdevumu.

– Un tas  viss izrādījās ļoti rupji. Igauņu puiši no grupas "Ewert and The Two Dragons" ļoti smējās, ka var tik rupji kādā atklātā vietā runāt. Tiešām domāju – kāds kociņš, ko iebāzt kaut kur tā… dirsā (skaļi smejas). Apmēram tā es tulkoju. Vēl smieklīgāk bija ar "ej dillēs!" Es tulkoju tieši: "mine tilli!" Bet igauniski till nozīmē ne tikai garšaugu, bet bērnu valodā arī vīrieša locekli, apmēram kā latviski krāniņš. Un jau atkal igauņi smējās, tik rupji tas izklausās.

– Zinot tavu nešpetno dabu dzejā – kā tiki apsveikt Igaunijas prezidentu, kad Ilvess precēja latvieti Ievu? Skaitīji viņiem dzejoli "Meitene es gribu ar tevi sadarboties…"

– Tā gan vairāk ir leģenda. Iespējams, ka tas bija kāds festivāls, kurā satikāmies. Ir tāda vieta Paide, tā tiek saukta par Igaunijas sirdi, jo atrodas valsts vidū. Varbūt es tiešām tur lasīju Ilvesiem šo dzejoli.

– Ko teica nacionālpatrioti par tavu jauno valsts himnu pidžamai – nemēģināja tevi sist?

– Paretam tiešām tā ir gadījies. Austrumviru, kur ir Narva un dzīvo daudz krievu, es kādā uzstāšanās reizē dziedāju to "Pidžamas himnu", un visvairāk igauņi bija sašutuši par to, ka tur bija krievi, kas par to smējās.

– Viņi ir īpaši jūtīgi pret tādiem jokiem?

– Droši vien, jā.

– Bet pārējā tautas daļa tevi neizsvītroja?

– Nē, tas ir tāds maigs un draudzīgs (nevis draudīgs) variants.

– Kā iesmiet arī par augstākajām valsts vērtībām?

– Nujā. Es to rakstīju tāpēc, ka Igaunijā daudz tika runāts, ka varētu nomainīt himnu.

– Modernākus vārdus?

– Varbūt. Igauņi nav īpaši ticīgi, ir diezgan lieli ateisti, un tiešām daudziem nepatīk, ka pēdējais pantiņš himnā ir par Dievu. Bet latviešiem vēl vairāk…

– Dievs ir pirmais vārds mūsu himnā.

– Jā, jā (smejas). Pavisam neuzskatu, ka pēc katriem desmit gadiem vajadzētu mainīt himnu, jo tā neatbilst laika prasībām. Tas ir simbols, un vienalga, par ko tas runā.

– Tu patiesībā ar savu ironiju aizstāvēji himnu.

– Jā. Un domāju, ka daudzi to arī saprata.

– Tava grāmata "Mana Latvija" ir nopietns izdevums – par vietām, ko te apskatīt?

– Tur ir tikai par vietām, ar kurām es esmu bijis saistīts, grāmata nāca klajā, šķiet, 2016. gadā, bet kopš tā laika mana Latvijas ģeogrāfija ir krietni vien paplašinājusies.

Vienmēr pret un vienmēr par

– Igaunijā ir Dzejas dienas?

– Varbūt nav tādā formā kā Latvijā, bet kaut kas līdzīgs notiek nedēļā, kad 14. martā atzīmē Dzimtās valodas dienu. Tad skolās ir ļoti daudz uzstāšanos, un interesentu ir tik daudz, ka aiz durvīm stāv rindas. Tajā nedēļā man jābūt vismaz piecās skolās, ja ir laba veiksme, tad pat astoņās deviņās. Es mazliet arī bērniem rakstu, esmu visādi populārs starp jauniešiem, un tad nu mani aicina.

– Kur tev paredzēts būt Latvijas Dzejas dienās?

– Ne tikai skolās, visvairāk bibliotēkās – Ādažos un Valmierā, Jūrmalā būs tikšanās Aspazijas mājā, par Ikšķili īsti nesaprotu, kaut kas vēlu vakarā pie ugunskura.

– Pavisam brīvā atmosfērā.

– Jā, kopā ar Andri Akmentiņu. Starp citu, kad pirmoreiz biju Ventspilī 2014. gadā, es sniedzu savu pirmo interviju latviski, un intervētājs bija Akmentiņš. Tas bija forši. Es tolaik daudz sliktāk runāju latviski, tomēr gribēju tā, nevis angliski vai krieviski. Bija grūti, tiešām. Kad pēc intervijas slaucīju sviedrus, Akmentiņš ļoti trāpīgi pateica – nu, bija grūti? Nekas, montāžā būs vēl grūtāk (skaļi smejas).

– Nepajautāju – kāpēc esi Contra?

– Ā, tas kaut kā iznāca no mana īstā vārda Konnula. Tas pakāpeniski mainījās, no sākuma bija Konors, kā tenisists ASV, bet to nevar labi izrunāt, un tautas mutē tas sāka mainīties uz Kontrasts, līdz iznāca Contra. Man tas iepatikās, tāpēc sāku rakstīt zem saviem dzejoļiem.

– Tā ir arī kā pretdarbība?

– Jā! Domāju, tā ir.

– Tu visu laiku esi mazliet opozīcijā?

– Nu… kaut kādā ziņā, domāju, ka jā. Man ļoti patīk skaidrot tā – es esmu pret visu, arī pret pretbūšanu, tāpat kā par visu.

Ja arī Tu zini kādu iedvesmojošu integrācijas piemēru, dod mums ziņu! Raksti mums uz e-pasta adresi musejie@rigasvilni.lv