"Uzdrošināšanos man Andrejs ir devis" - draugu Žagaru atceras Kristīne Pasternaka

Starptautiskas atzinības Kristīnei Pasternakai netrūkst, viņa ir veidojusi kostīmus izrādēm Francijā, Vācijā, Ungārijā, Igaunijā, Krievijā, Izraēlā, Austrijā Horvātijā un Islandē. Prestižā žurnāla Opernwelt organizētajā starptautiskajā kritiķu aptaujā nominēta kā labākā kostīmu māksliniece. Lai cik krāšņi, emocionāli un spilgti būtu viņas veidoties kostīmi, Kristīne pati parasti paliek aizskatuvē un aizkadrā – atšķirībā no māsas un mammas – aktrisēm Katrīnes Pasternakas un leģendārās Lidijas Freimanes…

Brīvība rīkoties

Operas sezona ir sākusies ar lielu, skaistu uzvedumu, bet jums kā vienmēr – pirmizrādēs lielais darbs jau aiz muguras. 

Tā tas ir – pirmizrādē pirmoreiz tā īsti atspriegots vari uz to skatīties. 

Ne saspringums, bet svētku sajūta? 

Ir saspringums, bet patīkams. Tāpēc man patīk pirmizrādes, ka tas nervs ir uzvilkts, bet ir mazliet pacēluma sajūta. Liekas, ka maksimāli viss, ko varēji izdarīt, ir paveikts. Un tad pēc kāda laika nāk atskārsme – varēja tā vai tā, bet principā – pirmizrādes man patīk tieši tā saspringtā pacēluma dēļ. 

Cik garš bija process? 

Skices un maketu nodevām šā gada 10. janvārī, pirms tam visi strādāja kopā, pēc tam katrs atsevišķi, tad atkal visu lika kopā. Šūšana notika augustā. Darbnīcā bija ļoti saspringts darba grafiks. Tie ir profesionāli cilvēki un, kā jau teātra šuvēji un butafori, spēj strādāt ļoti jaudīgi un daudzveidīgi. 

Jūs pati nešujat – nevienu podziņu, lentīti? 

Ir gadījies, ka palīdzu piešūt podziņu, saspraust lentīti, bet principā – nē. 

Jums patīk process, kad viss top? 

Tā dēļ ir vērts strādāt! Bet man gribas arī rezultātu. Vārdu sakot – process un rezultāts ir tas, kas dzen uz priekšu. 

Režisors ir vizionārs, kurš uzliek kompasu, uz kurieni iet, kādā virzienā domāt, jūs vadāties pēc viņa idejām? 

Tā kā izrāde ir kopdarbs, tad, protams. Režisors uzliek savu lielo rāmi, mēs diskutējam, varu nākt ar saviem piedāvājumiem, tos var pieņemt, nepieņemt, tas tiešām ir radošs kopdarbs. Bet tēlu nozīmē – man ir uzstādīta lielā ideja, bet tālāk jau ir ļauta brīvība rīkoties. Jo būtu gauži neinteresanti man un arī režisoram, ja no manas puses nekādas idejas, nekādi piedāvājumi nenāktu. 

Bet jums ir jāpiekrīt galvenajām režisora līnijām? 

Ja esmu piekritusi strādāt pie konkrētas izrādes, galvenajām līnijām man, protams, ir jāpiekrīt. 

Velni tautiskā romantiska istabā

Atceraties sarunu ar Lauru Grozu-Ķiberi, kad viņa stāstīja, kā redz Spēlēju, dancoju? 

Sarunas ir bijušas vairākas, pirmā bija par piekrišanu sadarboties. Ar Lauru esam strādājušas arī teātrī. 

Tenesija Viljamsa Kaķis uz nokaitēta skārda jumta – ļoti krāšņa un spriega izrāde. 

Spriega – jā, un Juris tur bija izcils. 

Liekas, viņš pat bija nometis svaru tai lomai. 

Var jau būt (nosmejas). 

Tas likās meistarīgi – ka viņš savu mačo tēlu spēj nodeldēt. 

Jā. Atceros – mēģinājumā, kad izrādei bija caurlaide, Juris uznāk uz skatuves – uh!, ar savu pamatīgo enerģiju. Tas bija tiešām ļoti prātā paliekoši… Ar Lauru kopā taisījām arī Iemūrētos, arī Jeruzaleme, man ļoti mīļa izrāde. 

Varējāt izpausties – hipiju laiks.

Ar lielu prieku. Mazliet eklektiski, kā saka, robežpublikas kostīmi. 

Kādas domas jūsos raisīja tas, ka Spēlēju, dancoju Laura velnu riju bija ielikusi Rīgas pilī, zālē ar Anša Cīruļa tautiskā romantisma zīmējumiem? 

Kad tikāmies un Laura izstāstīja ideju par Rīgas pils ugunsgrēku kā zināmā mērā atbildības rādītāju pašiem pret savām vērtībām, tajā brīdī viss sastājās savās vietās. 

Laurai ir diezgan asi izteikumi par to, ka viņai nepatīkot nacionālpatriotisms… 

Es varētu piekrist, kaut kas ir aizgājis šķērsām. Pārspīlēts nacionālpatriotisms… tas pirmām kārtām ir draņķīgs (smejas) un nedara labu patiesam lepnumam par savu tautu. Sākotnēji tas ir bijis pozitīvs, bet pēc tam izaudzis par pretmetu pats sev. Man liekas, ka pārspīlēts nacionālpatriotisms, godīgi sakot, liecina par baigo mazvērtības kompleksu. Tāda milzīga buķete – necieņa pret citiem, un principā – arī pašiem pret sevi. Man īpašs paraugs ir Holande, kas vienmēr ir bijusi multikulturāla zeme, īpaši lielās pilsētas, Amsterdama. Tur visas krāsas un formas redzi, bet vienlaikus arī jūti, ka holandieši ir tauta ar milzīgu pašcieņu. 

Tieši tāpēc. 

Tieši tāpēc. Domāju, tas varētu būt etalons. Nezinu, kā pēdējos gados – neesmu bijusi, gan jau ir bijuši visādi saviļņojumi bēgļu krīzes dēļ, bet tas ir apbrīnojami, kā viena tauta ir spējīga pieņemt citus, absolūti nezaudējot pašcieņu un padarot citus lepnus par to, ka viņi tur dzīvo. 

Neliekot justies zemākiem. 

Kā jūsos rezonēja teikums, ka jūsu stilizētie tautastērpi uz skatuves esot trakāki par īstajiem?

Jā, ir gan trakāki! (smejas) 

Tas pieļauj, ka arī īstie ir mazliet traki. Pirms gada svinējām simtgadi, bijām ļoti pacilāti – katram savu tautastērpu! Pieļauju, Laura tā domāja arī pirms gada. 

Domāju, tā nav vēršanās pret tradīciju vai tautastērpiem, kas ir kultūras mantojums, katras tautas pamatvērtība. 

Tāpat kā tautasdziesmas. 

Jā, ar to katra tauta var lepoties. Bet te jau atkal – kurā brīdī tā lepošanās pārvēršas mazliet pārspīlētā… Par to arī Aiks bija izteicies. 

Ļoti neērts bija Aika Karapetjana izteikums par sajūtu Dziesmu svētku noslēguma koncertā, diemžēl mazliet jāpiekrīt. 

Jā, tā ir gluži tā pati līnija par nacionālo pašlepnumu un kā tas transformējas. 

Ne tik daudz varēja just brīvu, vijīgu svētku sajūtu kā maršēšanu, un tas mazliet nomāca. 

Arī mani nomāca. Pēdējie Dziesmu svētki savā pārspīlētajā pompozitātē mazliet atgādināja padomju laikus (smejas). Lai gan repertuārs bija pavisam cits. 

Teiksim, 85. gada Dziesmu svētkos cauri padomju dziesmām bija dumpības gars, un tas radīja lielu pacilātību. 

Tieši tā. Visi gaidīja Gaismas pili – būs vai nebūs. 

Pagājušogad nebija īstā gara. 

Nebija gara! Domāju – vai tiešām tas, kas ir bijis tik motivējošs cilvēkiem, visdažādākajās vietās, laukos, pilsētās, ar dažādām materiālajām iespējām, viņi ir gatavojušies gadiem, gājuši uz mēģinājumiem – un tas ir skaisti… nesaprotu, kurā brīdī tas ir nolūzis un pārvērties pompozitātē. 

Atceraties savas emocijas, kad uzzinājāt, ka deg Rīgas pils? 

Biju ārzemēs, kopā ar Andreju strādājām pie Trubadūra iestudējuma Horvātijā. Māsa piezvanīja, stāstīja – tās bija šausmas, kad saproti, ka nekas nenotiek, neviens neko nevar izdarīt, ūdeni nevar pievest, deg un deg. Bezspēcīgas dusmas tobrīd bija visstiprākās emocijas – tad, kad esi prom, tas ir pavisam jocīgi.

Šķiet, diriģents Mārtiņš Ozoliņš teica, ka, atgūstot neatkarību, esam zaudējuši daļu savas identitātes… 

(Domā.) Es īsti tam nevaru piekrist. Identitāte, domāju, kāda nu ir, tāda ir. Nezinu, kādā kontekstā viņš to teica, ja par izšķīšanu Eiropā… mēs vienmēr tur esam bijuši. 

Drīzāk – pirms tam mums bija konkrēts ienaidnieks, tagad to sajūtu esam zaudējuši. 

Jā, bet tas nenozīmē zaudēt identitāti. 

Ir uzskats, ka ienaidnieks vieno.

Un tajā ir daļa taisnības (nosmejas). Tomēr man liekas, ka tas nevar ne pielikt, ne atņemt identitāti… Labi, arī brīvība uzliek pienākumus pašiem pret sevi. Nē… domāju, esam ieguvuši daudz lielākas iespējas savu identitāti izpaust. 

Tā ir lieka nostalģija pēc gadiem, kad varējām pagrīdē vienoties? 

Nedomāju, ka Mārtiņam varētu būt tāda nostalģija, bet – jā, daudziem cilvēkiem tā ir. Tie, kas esam šos laikus izdzīvojuši, varam būt ārkārtīgi priecīgi, jo katrai paaudzei tas nav dots… Citas paaudzes ir piedzīvojušas briesmīgākas lietas, bet to lielo, vēsturisko griežu spektru esam izbaudījuši mēs. 

Leldes trauslums un spēks

Kurš no tēliem Spēlēju, dancoju jums šķita visinteresantākais? Pie kura aizdomājāties visilgāk? 

Šoreiz ilgi neaizdomājos, ļoti ātri zīmējums aizgāja. Kad sēdi un zīmē, tu nesaproti, kurā brīdī tev ir roka, kurā doma. 

Ar ko sākāt? Ar Leldi? 

Nē. Ar elli, velniem. Aizdomājos arī par to, ka Rainis uz tādas labas ironijas robežas ir kāzu ainu uzrakstījis. 

Aizkustinošs ir Leldes tēls baltajā kāzu kleitā un plīvurā, ar tādu mierīgi varētu iet pie altāra. Tas pat nav kostīms, varētu teikt… Protams, ir. 

Varētu teikt, ka nav. Lai gan līgavas kleita jau pati par sevi ir mazliet kostīms. 

Tā bija tik lakoniska… 

Es tā ļoti gribēju. Ceru, ka nolasījās, cik ironiski ir attēlotas abas radu grupas. Man likās, ka Lelde ir ārpus tā visa, pietiekami tieša gan pret spēlmanīti, gan visā savā būtībā. Viņa ir ārkārtīgi skaidra, tīra, bez liekām cakām. Vienīgi - plīvurs. 

Jūs esat modelējusi kāzu kleitas? 

Jā. 

Tuviem cilvēkiem?

Dažādi. 

Tas ir īpašs brīdis?

Man patīk. Liekas, tam nāk līdzi cilvēka satraukums, nu, daudz kas… Man ir laimējies, ka tie cilvēki patiesi ir gribējuši tās laulības.

Savukārt Tots izskatās kā puisis vasarā uz ielas. Viņam varētu būt planšete, ne kokle rokā. 

Varētu būt (nosmejas). Tāds tiešām bija uzstādījums. Jo ko gan mēs zinām – kurā no mums ir Tots? Ja rādām mūsdienas, 2013. gadu, apģērbu ziņā radikālu izmaiņu nav. 

Vardes. Grāmatas. Bērnība

Vai vecāki ar jums runāja par vēsturi? Kā augāt? 

Faktiski – ļoti laimīgi. Vecāki viens otru mīlēja. 

Jūs to jutāt…

Jā. Tiešām. Viņi abi bija arī lieli kultūras cilvēki. Dzīvojām Pārdaugavā, īrētā dzīvoklī. 

Ar dārzu?

Lielu. Tas izrādījās kādreizējā Rīgas mērnieka dārzs. Ar ļoti daudzām vecām ābelēm, kurās varēja ierīkot mājas – brīnišķīgi, baseinā nebija ūdens, bet peļķītē kurkstēja vardes. Atceros sestdienu un svētdienu rītus, kad skanēja Minhenes radio. Vecāki pārvaldīja vācu valodu, kā jau tās paaudzes cilvēki. 

Viņi klausījās nevis Luksemburgu vai Amerikas balsi… 

Jā, pa tiešo. Luksemburga – tā jau bija manējā (smejas). Ziniet, pēc gadiem varu secināt, ka manī ir vecāku ielikta gan vietas, gan dzimtenes mīlestība. Bet tas nenotika uzmācīgi. Mājās bija daudz grāmatu, varbūt ne tādu, kas bibliotēku slēgtajos fondos, tās parādījās vēlāk, cits caur citu nodeva. Mums mājās bija pasaules un latviešu klasika – Brigadere, Skalbe… Staburaga bērnus agrā vecumā lasīju, šo laiku bērni nevar ar tiem izcīnīties, nabadziņi. 

Valmieras teātra lakoniskajā scenogrāfijā izrāde bija brīnišķīga. 

Būs jānoskatās… Faktiski – ne pašai, bet māsas… mazdēlam jāparāda. 

Jūs bijāt mammas meita? Šķiet, esat līdzīgāka nekā Katrīne. 

Visi saka, ka tieši Katrīne ir mammas meita, viņai ir tās brūnās acis. Droši vien, ka mēs abas kaut ko esam dabūjušas mantojumā. 

Mammai bija skarbās lomas kā Ezera sonātē, un komiskā puse kā Tās dullās Paulīnas dēļ – kādu jūs viņu mājās vairāk redzējāt? 

Pavisam citādu. Ne vienu, ne otru. Mammai bija diezgan traka dzīve, faktiski par to varētu filmu uzņemt, ar visiem kara laikiem, pārdzīvojumiem bagāta… Bet viņai bija arī skaista aktrises karjera. Mamma, protams, dabūja izspēlēties arī visus muļķīgos Staļina laika pozitīvos tēlus, tur neviens neko nevarēja darīt. 

Par to viņai iedeva “nopelniem bagāto”? 

Nē, par to viņa dabūja Staļina prēmiju. 

Tas jūsu ģimenes budžetam noteikti nāca par labu. 

Nezinu, tas bija tik sen, es vispār ģimenes budžetu nezināju. Starp citu – tā ir vēl viena lieta, ko mūsu vecāki… 

Nerunāja par naudu? 

Nē. 

Un jūs nejutāt, ka trūkst? 

Nē… tikai tagad atceroties, saprotu, kā mamma ir rēķinājusies, kā skaitījusi naudiņu. Bet mēs to nejutām. 

Viņa jūs sargāja… 

Vecāki bija tā paaudze, kurai skaitījās nepieklājīgi runāt par naudu. Tas ir spēcīgi mainījies (nosmejas). Bet tolaik neviens nezināja, cik otrs pelna. 

Pat ģimenē? 

Domāju, vecāki viens par otru zināja, bet bērni nē, līdz stipri pieaugušam vecumam. Varbūt pēc 30 sākām par to runāt. 

Vecāki jūs virzīja uz mākslas pusi?

Absolūti nē. 

Mākslas gaisotne, kas mājās, vienkārši pielīp vai caur gēniem tiek nodota? 

Skroderdienās?

Jā. Gaidīju – vai mammai beidzot neiedos Antonijas lomu, lai nav tā jāraud un jābēdājas. Tas man likās šausmīgi. 

Viņa izrādē bija…

... Elīna. Teicu – vai nevari palūgt vienu izrādi…?... Jo māte raud! Tur trakam jāpaliek. Nevarēja mani nomierināt. Reiz viņa atnāca un teica – šodien es biju Antonija, man, šķiet, bija gadi septiņi. Teātrī bija rotaslietu kastīte, man ļāva rakāties. 

Tur varēja būt visādi dārgumi... varbūt tad ar to kostīmu lietu saslimāt?

Godīgi sakot, tā bija nejaušība.

Mākslas akadēmijā aizgājāt uz tekstilniekiem. 

Jo tur bija brīvāk, glezniecībā tomēr bija stājkompozīcijas. 

Vajadzēja nodevas režīmam? 

Diplomdarbos. Jaunībā cilvēks meklē arī formālus risinājumus, grib atsperties, teiksim, kubistos vai citos ismos, bet nevar oficiāli to darīt, jo programma ir tāda, ka jābūt reālistam. 

Sociālistiskais reālisms? 

Tieši tā. Tekstilnodaļa, pateicoties tās vadītājam Rūdolfam Heimrātam, skaitījās ārkārtīgi liberāla. Viņš bija ļoti cienījams pedagogs, mākslinieks. 

Nelika aust panno kolhozu kultūras namiem? 

Ja kāds dabūja tādu pasūtījumu, droši vien ar prieku to darīja. 

Varēja nopirkt žiguli, kā tēlnieki, kas uzkala kādu Stučku vai Ļeņinu. 

Jā… Bet atšķirībā no tēlniekiem, kuriem vajadzēja dauzīt stulbos bareljefus, tekstilniekiem nekā tāda nebija.

Jūs valdzināja abstraktums? 

Jā. Un mani valdzināja tas, ka es vairāk vai mazāk varu darīt, kā gribu. Mums jau tāpat bija zīmēšana, gleznošana – obligātās disciplīnas, kā mūziķiem klavieres, pamats tika ielikts. Gleznošanā mans pedagogs bija Boriss Bērziņš, arī Rita Valnere. 

Borisa Bērziņa darbi ir mazliet gobelēniski, silti, liekas, var sataustīt. 

Jā, tie ir tādi ārkārtīgi…

Vieliski? 

Taktili… jā – vieliski. Sensuāli, teiksim tā. Brīnišķīgi. Jā, es nekad neesmu iedomājusies par Bērziņa darbu gobelēnismu… 

Uzdrošināties

Kā nokļuvāt draudzībā ar Andreju? 

(Ilgi klusē.) Viņš bija manas māsas kursabiedrs Kinoaktieru studijā un pēc tam arī Teātra fakultātē. 

Caur tādu jauniešu pazīšanos, draudzību? 

Jā… 

Kas jūs vienoja, kas bija tās vērtības? 

(Domā.) Mēs esam ļoti dažādi. Bet savā ziņā mums ir arī daudz kopīga – pasaules, mākslas, estētikas uztvere… Ļoti bieži sapratāmies no pusvārdiem. 

Tas ir ļoti svarīgi, strādājot pie kopīga projekta. 

Tāpat jau neiztika bez strīdiem, bet tie kaut kā ļoti nāca lietai par labu. 

Kuri ir jūsu kopīgie darbi, varat atgādināt…

Daudz esam kopā strādājuši, ar dažiem izņēmumiem pie visām Andreja izrādēm. Klīstošais holandietis bija Andreja pirmā izrāde, ļoti skaista. 

Dalhallā vai Operā? 

Tā faktiski bija viena un tā pati. Pa manu līniju. Dekorāciju ziņā mainījās, jo Dalhallai kā brīvdabas skatuvei ir vieni nosacījumi, Operai – citi. Klīstošais holandietis ir viena no manām mīļajām izrādēm, arī Lucia di Lammermoor, Salome, Trubadūrs… man grūti nodalīt...  Pīķa dāma noteikti ir īpaša, varbūt vismīļākā... šajā izrādē bija īpašs, piesātināts izjūtu apvienojums, ko Andrejs panāca, gandrīz taustāma ticamība – reālisms, ironija un nenovēršami liktenīgais – ļoti plašs spektrs… Zeme un debesis, ja tā var teikt. Mistiskā, kas ir šajā mūzikā, apvienojums ar sadzīviski reālistisko.  Andrejam uz skatuves bija nepieciešami “dzīvi cilvēki”, viņam bija jānotic tēlu emocijām, un to viņš ar savu talantu un prasīgumu pret dziedātājiem arī izcili mācēja panākt.... 

Vai jūs ar Andreju vienoja arī mīlestība uz skaisto? Viņam patika labi ģērbties, kvalitatīvas lietas – jums arī? 

Jā. Kā gan man tas varētu nepatikt! (Smejas.) 

Dažiem tas nav tik svarīgi… 

Protams, ka man patīk skaistas, labas lietas, palaikam – arī dullas lietas, tas arī ir tiesa. 

Kādā ziņā? Sev nopirkt ko tādu… 

Jā, bet ikdienā, man liekas, vislabāk ir būt neitrālam. 

Esat savā ziņā gardēde vai izaudzināta par tādu? Ne tikai ar ēdienu, bet mākslu, pasaules kultūras notikumiem? Jums tas ir svarīgi vai drīzāk ļaujaties, ka jūs paķer līdzi vai pierunā? 

(Domā.) Nu, man vienmēr tas ir bijis svarīgi. Varbūt arī tas  bija viens no momentiem, kas mūs vienoja. Bet uzdrošināšanos gan man Andrejs ir devis. 

Profesionāli vai vispār dzīvē? 

Var teikt, ka vispār. 

Nostāties uz slēpēm? 

Jā, jā… arī tas. 

Teātris ir inde

Jūsu pirmais darbs bija izrādei Lauva ziemā tolaik Drāmas teātrī – arī jūsu mamma tajā spēlēja… 

Jā, viņas ar Elzu Radziņu dublējās. Reizēm mainījās partneri – Harijs Liepiņš un Ints Burāns. 

Tad sanāk, ka jūs tērpu šuvāt arī mammai… 

Es noaudu – pončo gobelēna tehnikā. Kostīmi bija samērā vienkārši, kā jau, pieturoties pie vēstures, romānikas agrīnajam periodam piederas. 

Vai atceraties, kā bija strādāt ar lugu, domāt par sižetu? Jūs jau zinājāt teātri, tā virtuvi, bet kā ir kā māksliniekam tajā ieiet, būt daļai no uzveduma? 

Biju strādājusi jau drusku ātrāk. Gunāram Zemgalam vajadzēja asistenti uzvedumā Jūlijs Cēzars, un viņš manai mammai jautāja, vai es gribu asistēt, jo gribēja izmēģināt jaunus audumus. Tā kā biju tekstilniekus beigusi, viņam likās, ka varēšu līdzēt. 

Viņš bija izrādes scenogrāfs? 

Un kostīmu mākslinieks. Braucu uz 8. martu, eksperimentālo cehu. 

Jūs laida iekšā vai piedāvājāt biļetes…?

Par to rūpējās sagādnieks, protams, tāpat vien nevarēja… Toreiz caurlaidēs sēdēja izbijuši armijnieki (smejas). Cehā man izrādei noauda speciālu audumu – tas bija liels panākums. 

Pēc Lauvas ziemā jums pavērās ceļš uz teātra pasauli? 

Tā kaut kā arī notika. Man, jāsaka, iepatikās (iesmejas). Teātris ir inde. Vienkārši inde. 

Saprotat, kas ir tas, kas saindē – cilvēku likteņi, stāsti, kas tiek izdzīvoti? Idejas? 

Domāju – gaisotne. Pat teātra dežurants ir aktieris… 

Kad aizver smagās durvis, aiz tām ir sava pasaule? 

Tas – jā. Katrā darba vietā jau ir sava pasaule, bet teātrī…arī zināms sirreālums. Sirreāls trauslums. Un faktiski – tā ir arī ļoti nežēlīga pasaule. Tik daudz no citiem atkarīgu profesiju… Nu, pilnīgi atkarīgu! Tā nav nevienā citā vietā. 

Sevišķi aktieriem. 

Tieši tā. 

Kostīmu mākslinieks ir mazliet privileģētāks? 

Nedaudz. 

Nav tik lielas konkurences? 

Varbūt arī tas, lai gan, paldies dievam, konkurence kļūst arvien lielāka. Nāk jauni cilvēki mākslā, un tas ir ļoti apsveicami. Bet, domāju, ir tā – vai nu tev saskan ar režisoru un scenogrāfu, vai nesaskan. Un ja ne… tad vari taisīt lelles mājās viens pats (smejas). Tā ka – zināmā mērā arī tā ir atkarīga profesija. Bet, protams, nav salīdzināma ar aktiera, kuriem, piedodiet, gan ar savu garu, gan miesu jāiet uz laukuma.

Jums ir daudz draugu starp aktieriem?

Viņi nāk pie jums pasūdzēties, paklačoties? 

Jā, kādreiz… Bet, man liekas, arī tas ir gājis mazumā. Varbūt savā starpā aktieri visu apspriež, īpaši radošā procesa laikā, tad, protams, visi par visu diskutē, pēc mēģinājuma stāsta – ah, tas bija tā vai šitā…. 

Nesabradāt impulsu

Laura Groza-Ķibere ir jauns cilvēks – tad zināmā mērā tā ir veiksme, ka jums saskan, viņa jūs ir izvēlējusies Spēlēju, dancoju un citiem darbiem?

Jā. Man tas tiešām sagādā prieku. Tāpat man ļoti patīk strādāt ar Aiku Karapetjanu. Andrejs mani Aikam ieteica Seviljas bārddzinim...  Kad pirmoreiz kopā strādājām, viņš bija vēl pavisam jauns. 

Vai domājat, kā sevī jaunu domāšanu, sajūtu saglabāt, lai ilgāk būtu interesanta? 

Par to gan neesmu domājusi. Man liekas, ka, mērķtiecīgi pie tā strādājot…

… nevar panākt? 

Ne-e. Ir jāinteresējas par visu ko, bet, tiklīdz mērķtiecīgi centies būt jauns… 

… tas ir komiski? 

Un var gadīties – nožēlojami. Tas ir brīdis, kad tas jaunums pazūd (smejas). 

Bet sajust, ar ko viņi elpo, kaut savi ģimenes jaunieši, runāt…? 

Jā, tas ir automātiski! Diezgan ilgu laiku biju lektore Mākslas akadēmijas scenogrāfiem, tas sagādāja lielu prieku, nekad nejutu baigo distanci. Tagad jaunieši vispār ļoti jauki komunicē un nedistancējas. Man liekas, tas ir ļoti forši. 

Esat izaudzinājusi savus skolniekus, sekotājus? 

Visticamāk, nē. Atceros diezgan dskarbos savas skološanās laikus… Lai gan pedagogiem neko nevar pārmest, vienkārši bija tādas prasības. Bet man vienmēr ir licies – ja man nes kādas skices, uzmetumus,  studenti atrāda savus darbus, tad galvenais ir “nesabradāt” viņu radošos impulsus, mēģināt viņus virzīt pašu iecerētajā virzienā. Norādīt uz veiksmēm, neveiksmēm. 

Būt palīgam paša izvēlētajā ceļā? 

Tieši tā. Nu, ir jau gadījumi, ka atnes trīs strīpas un šausmīgi gudri runā, tad gan ir dusmas, un saki, lai iet uzzīmē vēl kaut ko. Bet tas ir kas cits. Protams, tajā brīdī atceries pats savus studiju laikus. Nav tā, ka visi baigi centīgi zīmēja no rīta līdz vakaram (smejas). Studenti ir studenti, visos laikos un vienmēr. 

Domājot par kostīmiem, arī Spēlēju, dancoju, ir daudz paralēļu ar laikmetīgo mākslu – nosacītība, idejiskums, varbūt mazliet plakātiskums. 

Nu, jā, mums bija tāda doma, par ko vienojās visa komanda – futūrisma elementi elles skatā… arī Miķelim Fišeram scenogrāfijā ir noteikti futūristiski elementi. Līdz ar to arī kostīmos ir ienācis tāds virsuzdevums, futūristiskais piegājiens. Es ar prieku to izmantoju. 

Katrs kostīms ir kā tēla čauliņa, pēc kura to nolasām, zināms simbolisms. 

Nepiederu pie tiem, kas baigi analizē. Profesors Heimrāts teica – grūti ir tiem, kas emocionāli strādā, tad grūti ko mainīt. Mani var pie tiem pieskaitīt. Protams – pat tad, kad tu vēl nezīmē, iekšēja analīze tevī notiek, arī tad, kad zīmē, neapzināti…. Bet tā, ka es piesēstos un tagad zīmēšu simbolu – ne-e. Man tas drīzāk ir impulsīvi. Domāšanas, pārdomu process varbūt ir atstājis iespaidu uz roku, kas aiziet tajā virzienā. Bet nekad ļoti apzināti… 

Esat uz sevi skatījusies no malas un domājusi – kādu iespaidu atstāj mans tēls, vai – kādu mesidžu es nododu cilvēkiem? 

Kā jebkura sieviete ir labprāt labi izskatos, bet nezinu, vai man tas vienmēr izdodas (nosmejas). Es nedomāju, nē… Varbūt vajadzētu vairāk, noteikti ir tādas situācijas dzīvē. Jā. 

Filmas un zivs

Jums ir svarīga sava mājas dzīve? Vai jūs tur aizejat tikai pārnakšņot? 

Drīzāk tā. Mana dzīve ir teātrī. Tā reizēm saka, ka darbs ir otrās mājas. Lielai daļai mākslinieku tā ir. 

Un jūs ne mazākajā mērā nejūtaties ar to apdalīta? 

Nē, jo es pat tā īpaši nenodalu. Mājas ir jebkurā gadījumā. Kad izrāde nāk, pie tās riktīgi sāk strādāt… 

Vai jums ir svarīgi domāt par interjeru, aicināt viesus? 

Man patīk gatavot ēst. 

Arī sev vienai pašai? 

Vienai pašai – tas jau nav vērts! (Sirsnīgi smejas.) Nē, reizēm uznāk, bet vispār man patīk uzņemt viesus. Patīk, ka cilvēkiem garšo tas, ko esmu sagatavojusi. Un pārsvarā tā ir (nosmejas). Tas ir mans lepnums. 

Kas ir jūsu firmas ēdiens?

Krāsnī cepta zivs – lasis vai baltā. Ar visādiem salātiem. Vēl ļoti labi gatavoju omletes, visu ko izmēģinu, sametu kopā. Man patīk improvizēt. 

Kas vēl ir jūsu baudas, kā priecājaties par dzīvi? 

Ceļojumi… 

Ar draugiem vai viena? 

Šogad – viena, bet pārsvarā esmu braukusi ar Andreju – gan darbā, gan atpūtā. 

To viņš nav slēpis. 

Jā, un tas ir prieks. Mums patika īrēt dzīvokļus, lai nav viesnīca, bet vairāk esam katras valsts sadzīvē. 

Iet uz vietējo tirdziņu… 

O, tā gan ir bauda! Patika arī filmas skatīties. Pārsvarā Splendid Palace. 

Ahā, jums vajag lielo ekrānu… 

Gadās, ka skatos arī datorā, bet vispār – jā, man patīk kinoteātri. 

Esat filmām veidojusi kostīmus? 

Vienu reizi. 

Tapierim? 

Jā, pateicoties Večellai Varslavānei. 

Uztvērāt, ka tā ir filma par Raimondu Paulu? 

Es to vienkārši zināju. 

Skatījāties vecas bildes? 

Jūsu atmiņā bija jaunā Paula tēls?

Jā, bet man liekas, ka Kalniņa kungs (filmas režisors Rolands Kalniņš – aut.)… jā un nē. Tas simtprocentīgi nebija par Paulu. 

Kā akmenī cirsts – nē. Domāju – arī pats Pauls ne simtprocentīgi akceptē, ka filma ir par viņu. Vai esat dzirdējusi ko citu? 

Neesmu dzirdējusi. Godīgi sakot, mēs par to filmu neesam runājuši. 

Viņš, šķiet, mazliet distancējas. 

Un es viņu saprotu. 

Protams, tur ir ļoti privātas lietas. 

Jā, un viena man ļoti riebās. Tas bija pat pārsteidzoši.

Tika pārkāptas robežas? 

Jā. Tas manī pat  radīja zināmas bailes. Domāju, tā nedrīkst. 

Ja vari rotaļāties

Kādā intervijā esat stāstījusi, kā ar māsu lasījāt ogas, kad viņas bērni bija mazi – reti kurš tā rūpējas. 

Tas vienkārši ir ģimenē… Un tas bija traks laiks. Astoņdesmito sākumā bija drausmīgi - ne produktu, ne zīmuļu, ne papīra.

Cilvēkam vajadzēja būt apveltītam ar lielu izdomu, lai bērnus izaudzinātu. Mammas sēdēja pie šujmašīnām, lai meitām būtu daudzmaz smukas kleitas. 

Tieši tā. 

Jums mājās bija šujmašīna? 

Jā, bet tā nemitīgi lūza. Tika – skaitījās smalka, somu. 

Saviem māsas bērniem esat ko uzšuvusi? 

Jā. Tas bija smieklīgi. Atceros – man bija strīpaina palagdrēbe – balts fons un pasteļu varavīkšņainas zilas, zaļas un violetas strīpiņas – nu, tiešām glīta. Uzšuvu vasaras kombinezona bikses puikam. Viņš smējās, ka tās viņam esot naktsdžinsas. Maziņš, trīs gadi. 

Jau savs viedoklis. 

Ja pareizi bērnus audzina, tad viedokļi viņiem ir. 

Jums vēl tagad ir svarīga ģimenes sajūta? 

Domāju, tas mums no vecākiem ielikts. Par māsu un māsas bērniem ģimenes sajūta ir noteikti. 

Kas jūs spēj iedvesmot? 

Mūzika ļoti iedvesmo, negaidītas krāsu spēles dabā, grāmatas, sarunas. 

Jums tagad ir sarunu biedru loks vai mazliet pašķīdis? 

(Domā.) Nu, jā, varbūt otrais variants. Bet kaut kas jau ir palicis. 

Reizēm jūtaties vientuļa? Vai esat pašpietiekams cilvēks? 

(Domā.) Man liekas, ka esmu… nezinu. Katrs jau kādu brīdi jūtas vientuļš. Bet man nav prasības, ka absolūti visu laiku jābūt cilvēkos, jāburzās... Bet nevaru teikt, ka esmu vientuļais vilks (nosmejas). 

Ir sākušies darbi pie jaunām izrādēm? 

Jā, Brāļi Karamazovi Krievu teātrī. Pīķa dāma Operā. 

Kas būs režisors?

(Klusē.) Andrejs Žagars.

Ā, nevarat teikt? 

Laikam vēl īsti nevar, lai tā kā nobriest…. Nē, cita režisora nebūs. Tas būs atjaunojums. 

Andreja iestudējumam? 

Jā. 

Mēģināsiet reanimēt tādu, kāds bija? 

Jā. Citādi jau nav jēgas… 

Ar vecajiem kostīmiem? 

(Domā.) Jā, lai gan nāksies šūt arī jaunus – jo ir mainījušies dziedātāji. Estētikai un idejai jāpaliek tādai, kādu to iecerēja Andrejs. Mēs ar viņu uz Pēterburgu braucām skatīties, kā dzīve noris…  Vēl ir projekts Krievu teātrī Brāļi Karamazovi. 

Pamatīgs darbs... vēsturiskā stilistikā? 

Vēl neesmu tikusies ar režisoru, bet, zinot viņu, pieļauju, ka uz to pusi varētu būt. Tā faktiski ir manas profesijas labā lieta  – ka nākas strādāt gan vēsturiski, gan mūsdienīgi. Citādāk apniktu. Ir jauki, ka vari ar to visu… rotaļāties.