MVT Vasaras mājas izstāžu cikls “LMA100” noslēdzas ar izstādi “Samaltie”

Jaunie mākslinieki kopā ar slaveno tēlnieku Aigaru Bikši savā kopdarbā, izstādē “Samaltie”, izceļ tēlnieka Emīla Meldera mūža un viņa daiļrades vienu no centrālajiem tematiem  – cilvēku dzīvi lauku mājās. Mākslinieki šādā veidā vēlas rosināt domas par to, cik tālu kā mūsdienu sabiedrība esam attālinājušies no mūsu saknēm, kurp dodamies un, ko vēl iespējams saglābt. Emīls Melderis dzimis un audzis smagi strādājošu zemnieku ģimenē, kas atspoguļojas viņa daiļradē – tēlnieks lauku darba godu iemūžinājis savās skulptūrās, taču mākslinieks pazina arī mūsdienām raksturīgo dzīves dinamiku un darba nepārtraukto ritējumu, taču cilvēku dzīvesstils un rīcības sekas šodien ir diezgan mainījušās. Izstādē “Samaltie” mākslinieki aktualizēs jautājumu par to, kas gan notiks ar sabiedrību, kas tik ļoti ir attālinājusies no dabas, kā arī uzdos jautājumu – cik iespējami tuvu ir mums pazīstamo vērtību un tradīciju zudums? Vai saglabāsies “latviešu lauki” pēc tam, kad mūžībā aizies tie, kas vēl tur uzturas un pieturās pie tradīcijām? Vai jaunā paaudze atradīs laiku nodoties lauku dzīvei, kā arī – vai vispār izdosies saglabāt tradīcijas? Mākslinieki atzīst, ka šobrīd mēs vēl tur neesam, bet ļoti iespējams, ka drīzumā lauku plašumus un mīļās lauku mājas būsim iemainījuši pret  jauniem auto un pilsētas dzīvokļiem, un tad pēkšņi atjēgsimies, ka nav vairs tādas vietas, kur pašu bērniem parādīt, kā dzīvot harmonijā ar dabu. Emīls Melderis, pat esot Latvijas Mākslas akadēmijas profesoram, ik brīvo brīdi centās pavadīt laukos,  nododoties lauku darbiem un rūpējoties par savām dzimtas mājām, taču tas viņu neatturēja no tā, ka bija produktīvs mākslinieks un iemīļots pasniedzējs akadēmijā. Šī izstāde aicinās apzināties to, ko vēl varam darīt lietas labā, lai saglabātu mūsu kultūrai tik nozīmīgo lauku un zemnieku dzīvi. Tajā mākslinieki būs radījuši vidi, kurā aizdomāties par saviem senčiem, par lauku mājām un to burvību, kuru salīdzinoši maz izdodas baudīt; par kopā būšanu un to, ka pat arī mūsdienu cilvēkam vajag savu cilti.

Aigars Bikše šajā izstādē strādā kopā ar trīs ambicioziem un daudzsološiem māksliniekiem, kas nupat tikai beiguši LMA Tēlniecības katedras bakalaura programmas pirmo kursu, taču sevi jau pierādījuši kā izcilu komandu un jaunieši solījuši, ka latviešu tēlniecība atdzims spožā gaismā. Jaunais tēlnieks Oto Holgers Ozoliņš strādājot ar materiālu, cenšas izprast pasaulē notiekošās problēmas, kā arī aktualizē dabas nozīmi ikdienas procesos. Jaunais mākslinieks nebaidās eksperimentēt ar jauniem materiāliem un tehnikām. Oto uzskata, ka mākslas darba galvenajai idejai ir jābūt nolasāmai bez iedziļināšanās garā un konceptuālā paskaidrojumā. Māksliniece Ance Vilnīte sevi plašākai publikai piesaka kā slaveno tēlnieci Anci Vilnīti, sakot: “Kā kuģi nosauksi – tā tas arī peldēs”. Ance uzskata, ka māksla ir visspēcīgākais ierocis, lai runātu par grūto, toties ļoti svarīgo. Jaunā tēlniece savā daiļradē par augstāko vērtību izvirzījusi tiekšanos pēc patiesības, kas arī raksturo viņas darbus, sakot, ka: “Svarīgākais ir vēstījums un tas, ko vēlies ar savu darbu paveikt, jo skaistu bezjēdzīgu objektu pasaulē jau ir gana. Taču, ja kaut kas nav gana, tad tās ir jaunas skulptūras un pieminekļi Rīgas pilsētvidē, un šo situāciju es savā mūžā vēlo manīt nevis kā kuģis, bet gan kā tanks!”

Roberts Bāliņš savā daiļradē fokusējas uz eksperimentiem ar materiāliem, to faktūrām un īpašībām. Jaunais mākslinieks savos darbos izceļ materiāla materialitāti, neiejaucoties tā dabiskajā faktūrā. Šobrīd mākslinieks aizrāvies ar dažādu metālu izmantošanu tēlniecībā. Roberts uzskata, ka tēlniecībā var radīt jaunu kultūras mantojumu, pat ja savā mākslinieciskajā izteiksmē tiek izmantoti tradicionālās tēlniecības paņēmieni. Piedalījies arī vairākās starptautiskās izstādēs un simpozijos.