Ar kafiju un kūciņām par labāku pasauli: pirmā kafejnīca Baltijā, kur strādā cilvēki ar invaliditāti

Ja neskaita remontdarbus tuvējā krustojumā, ir mierīga, nedaudz mākoņaina pēcpusdiena. Uz terases Bruņinieku ielā 63 pie kafijas krūzes pļāpā divas jaunkundzes, un, ieejot pašā kafejnīcā, nāsis pārņem svaigi ceptu bulciņu smarža un acis satiekas ar smaidīgiem darbiniekiem.

Nāciet provēt!

12. jūlijā apritēja mēnesis, kopš RBCafe jeb Rūpju bērna kafejnīca vērusi durvis. Idejas autors Māris Grāvis ar smaidu to sauc par pirmo, mazo dzimšanas dienu. Viņš uzver, ka mērķis nebija izveidot ļoti ienesīgu biznesu vai kādu konditorejas brīnumu, bet gan radīt stāstu, ar kuru uzrunāt sabiedrību.
“Manuprāt, mēs notrāpījām pareizajā laikā ar pareizu vēstījumu.

Sabiedrība vairs negrib dzirdēt, ka kāds žēlojas vai lūdz ziedot, ka kādam grūti klājas. Sabiedrība ir gatava stipriem un drosmīgiem soļiem, kur redzams risinājums. Šis visiem patīk, jo mēs nevis lūdzam vai sakām, ka esam tādi nabadziņi, redz, cik mums grūti, bet gan – šeit mēs esam un darām. Nāciet provēt!”

Kaut peļņa nav bijusi galvenais motīvs, arī finansiālajā ziņā sūdzēties nevarot. Turklāt plāns ir apkalpot seminārus un konferences, kas pārsvarā notiek rudenī, tātad aizņemtākās darba dienas vēl tikai priekšā.

“Varbūt pat ir ļoti labi, ka mēs pirmo mēnesi varējām ieskrieties. Ir gandrīz tā, kā plānojām, kas ir ļoti forši. Un ir jūtams ļoti liels potenciāls. Daudzi cilvēki zvana un interesējas,” stāsta Māris.
Miers bez pārcentības

Garlaicīgi arī nav, apliecina Grāvis. Unikālā kafejnīcas rakstura dēļ rodas neparastas situācijas un problēmas, kuru parastā ēdināšanas iestādē nemaz nebūtu. Katra diena pārsteidz ar ko jaunu. “Mēs ļoti daudz priecājamies, smejamies un baudām to, ko darām,” saka Māris.

RBCafe veidota ar mieru un draudzību prātā, kā pretstats ikdienas nopietnībai un steigai. Tas ir jūtams – justies nevietā siltajā, ar kūciņu smaržu piesātinātajā kafejnīcā ir grūti.
“Bieži vien mūsu sabiedrībā valda pārcenšanās. Tu aizej uz kafejnīcu apēst pīrādziņu un izdzert kafiju, bet tevi apkalpo cimdiņos, smalki, tā un šitā, beigās pats arī tāds paliec un nemaz nezini, kā krūzīti turēt. Cilvēki šo mieru novērtē un paši arī daudz ērtāk jūtas pie mums,” stāsta Māris.

Katru dienu ne tāda Pavlova kūka

Mēneša laikā ir radušies regulārie apmeklētāji, kuri katru dienu ienes savu smieklu un kuriozu devu. “Mums ir viena dāma, kura regulāri nāk ēst Pavlova kūku un katru dienu sūdzas, ka tā nav tāda, kā viņa atceras bērnībā, un iesaka, ko mums vajadzētu pielāgot. Katru dienu sakām, ka mums ir recepte un kūka būs salda. Mēs nevaram dabūt astoņdesmit otrā gada garšu, bet viņa vienalga uzstāj, lai pamēģinām. Un tā katru dienu,” smej Māris.

Pielāgoties gan nāksies dažam apmeklētājam, kurš radis norēķināties tikai skaidrā naudā, jo RBCafe var maksāt tikai ar bankas karti – lai pasargātu savus darbiniekus.

“Daži no mums nemāk skaitīt, viņam iedodot desmit eiro banknoti un pasakot, ka tie ir piecdesmit, viņš no kases arī visu atdos. Lai šādu iespēju izslēgtu, mēs pieņemam tikai kartes,” atklāti izskaidro Māris.

Par šo bijušas arī nesaprašanās, un ne visas sarunas bijušas tās draudzīgākās, bet tāda jau ir ikdiena, apkalpojot klientus. Grāvis mierīgi pasmaida: “Cilvēki ir ļoti dažādi un ļoti interesanti.”

Ar 25 gadu pieredzi

Pirmsākumi šai idejai meklējami biedrībā Rīgas pilsētas Rūpju bērns, kuru Māris pārstāv jau 25 gadus. Biedrība kopš 1994. gada galvaspilsētā piedāvā dažādus pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti, viens no tiem ir mācību virtuve. Tomēr iegūtās zināšanas izmantot praktiski bija ierobežotas iespējas, vajadzēja ko vairāk.

Par piemēru ņemtas kafejnīcas un restorāni Eiropā, kuri darbojas pēc līdzīgiem principiem un bauda vērā ņemamu popularitāti. “Būtībā neko jaunu jau mēs neizdomājām, vienkārši darām to, kas, mūsuprāt, mainīs sabiedrības attieksmi,” teic Māris.
RBCafe īpašnieks ir biedrība Rīgas pilsētas Rūpju bērns, peļņu izmantos jaunu darbinieku piesaistei vai pakalpojumu izveidei cilvēkiem ar invaliditāti.

Tagad kafejnīcā strādā desmit cilvēki, plānots, ka tuvākajā laikā nāks klāt vēl viens. No pašreizējiem darbiniekiem septiņi ir ar invaliditāti, turklāt konditorejā – visi.

“Līdz ar to katrs pīrādziņš ir apčubināts līdz mielēm. Arī profesionālās konditores ir dāmas ar veselības traucējumiem, kuru dēļ noteikta invaliditāte, bet viņām ir vairāk nekā 40 gadu pieredze konditorejā,” stāsta Māris.

Vēl komandā ir mentors, kurš, pēc Māra vārdiem, novada zibeņus un ir atbildīgs, lai darbiniekiem viss būtu kārtībā. Protams, arī kafejnīcas vadītāja, kas veic pasūtījumus un ir atbildīga, lai viss darbotos, kā arī pats ieceres autors Māris, kurš sevi raksturo kā ideju pienesēju un darbības virzītāju.

Divi jauni pieteikumi dienā

Potenciālos kandidātus savai iecerei Grāvis atlasīja pēc savas pieredzes Rūpju bērnā, gadu laikā iepazīti tieši tie cilvēki, kas, viņaprāt, dotu vajadzīgo pienesumu.

“Piemēram, pie kases mums strādā Diāniņa, šobrīd ir atvaļinājumā, bet viņa ir fantastiska meitene, kura tieši iznes to ziņu pasaulē, ka cilvēki ar invaliditāti var. Viņa ir abnormāli darbīga, izpalīdzīga, man ir grūti iedomāties labāku darbinieku par Diānu,” lepojas Māris.

RBCafe saucienu ir sadzirdējuši daudzi. Kopš atvēršanās kafejnīca saņēmusi neskaitāmus jautājumus no citiem invalīdiem, vai nebūtu vieta arī viņiem pastrādāt dienā kaut stundu vai divas.

“Mēs esam viens no retajiem darba devējiem Latvijā, kuram nav neviena sludinājuma, nevienam nesakām, ka meklējam darbiniekus, bet mums katru dienu vismaz divi piesakās,” smej Māris.

Padomāt, kā pielāgoties

Grāvis cer iedrošināt darba devējus vairāk nolīgt cilvēkus ar invaliditāti, un RBCafe būs kā starpposms šai jaunajai tradīcijai:

“Nu, 10–15 gadu laikā vairs nevajadzētu būt speciālai vietai, kura ņem darbā cilvēkus ar invaliditāti, jebkurā normālā darbavietā viņiem vajadzētu būt iespējai strādāt. Es ļoti gribētu, lai mēs no rīta braucam uz darbu un redzam, ka arī cilvēki ar invaliditāti brauc uz darbu. Ka tā ir vienkārši pašsaprotama lieta.”

Tam gan vajadzīga ļoti individuāla pieeja katram no darbiniekiem. Kā piemēru Māris min situāciju, kad cilvēks nesaprot ciparus, bet viņam kaut kas jāsaliek piecos plauktos. Kaut ko ielikt pirmajā vai trešajā plauktā var arī nesanākt, bet viņš saprot krāsas, un, numurus nomainot pret krāsām, visu var izdarīt kā nākas.

“Tā mēs ļoti bieži atmetam darbiniekus, jo viņi nevar izdarīt tā, kā esam iedomājušies. Bet vajadzētu padomāt, kā varam pielāgoties, lai šis cilvēks varētu izdarīt to, ko mums vajag. Un šie pielāgojumi ļoti bieži ir vienkārši,” uzsver Grāvis.

Viena no šīs kafejnīcas konditorēm bija spiesta pamest iepriekšējo darbavietu, jo darba galdi bija viņai par augstu, bet tos nomainīt vadība nevarēja vai negribēja. Rezultātā konditore zaudē darbu, konditoreja – spējīgu darbinieci.

Māris uzskata, ka šāds elastības trūkums ir novecojušas domāšanas paliekas, kas jāmaina: “Tā ir tāda padomju domāšana – ir sistēma, un mēs visi esam vienādi, ja tu nespēj iekļauties šajā sistēmā, tad tu nekam nederi.” Viņš šo sistēmu pamazām drupina.

Strādā ceturtā daļa invalīdu

Pēc Labklājības ministrijas datiem, jūnijā Latvijā bija 193 827 personas ar invaliditāti. No tiem 50 477 bija nodarbināti: 1170 ar pirmo invaliditātes pakāpi, 17 620 – ar otro, 32 198 – ar trešo.

Valsts nodarbinātības aģentūra organizē pasākumus, lai invalīdi varētu strādāt subsidētās vai valsts līdzfinansētajās darba vietās, atbalstu sniedz 24 mēnešus. Ir iespēja saņemt ergoterapeita, surdotulka un atbalsta personas pakalpojumus.

Darba devēji, nodarbinot invalīdus, var saņemt dotācijas algai 50–75% apmērā, vienreizēju dotāciju darbinieka veselības pārbaužu izmaksām, atbalstu, lai iegādātos tehniskos palīglīdzekļus un aprīkojumu, kas ļauj atbilstoši pielāgot darba vietu. Dotācija iekļauj arī piegādi un uzstādīšanu, nepārsniedzot 711 eiro vienai darba vietai.