Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Juris Dimitris uzrakstījis aizraujojšu dzīvesstāstu par sadarbību ar čeku un arī Rietumu izlūkdienestu. Stāstu turpinājumos sāk publicēt "Kas Jauns Avīze". (Foto: Rojs Maizītis)

Specdienestu krustugunīs: latvietis Juris atklāj, kā sadarbojies ar abām pusēm 9

Sabiedrība
11. jūlijā 05:41 2019. gada 11. jūlijā 05:41
Edvīns
Rakickis
| Kas Jauns Avīze
Padomju laikos vairākumam latviešu nokļūšana Valsts drošības komitejas (VDK) redzeslokā nepārprotami nozīmēja nepatikšanas, taču ir arī citādi stāsti. Juris Dimitris, čekas uzrunāts, izlēma izmantot sadarbību ar VDK kā līdzekli Latvijas interešu labā, pat sākot biedroties ar Rietumvācijas un ASV specdienestiem.

Pieredzēto Dimitris atklājis grāmatā Izlūkošanas laboratorija, kuru pirmie no 11. jūlija var iepazīt "Kas Jauns Avīzes" lasītāji.

No vidusslāņa ģimenes

Juris Dimitris ir dzimis 1937. gadā, bērnību pavadījis Vecpiebalgā. Vecāki – Oskars un Alma Dimitri. Tēvs strādājis par meliorācijas inženieri lielos projektos, māte bijusi grāmatvede pirmās brīvvalsts Iekšlietu ministrijā un citviet valsts aparātā. Kā atceras dēls – ģimene bijusi pieskaitāma vidusslānim un par trūkumu nesūdzējās. Karš un okupācija traumēja, represēja un izmētāja Dimitru ģimeni un radiniekus pa pasauli tāpat kā daudzus citus Latvijas iedzīvotājus. Likteņi izvērtās dažādi – kam labāk, kam sliktāk. Ģeopolitiskās izmaiņas pēckara gados ietekmēja arī paša Dimitra dzīvi, kas aukstā kara draudīgākajos gados sāka veidoties kā īsts spiegu romāns. Jaunais puisis Juris ar šķietami nepiepildāmu sapni par kuģošanu pasaules ūdeņos iesaistījās pretizlūkošanas darbā savstarpēji naidīgos dienestos.

Staļina nāve kā pagrieziens

“Man jau bija no mazotnes ieskaidrots – nesēdi malā, bet dari!” saka Juris Dimitris. (Foto: Rojs Maizītis)

Runājot par PSRS represijām, no Dimitra nav dzirdamaspārdomas par netaisnību, ciešanām un milzīgo ļaunumu, ko varaskārā lielvara tolaik nodarīja latviešiem. No upura noskaņojuma viņa domāšanā nav ne miņas. Tā vietā Dimitra stāstu un attieksmi pret savas dzimtenes un tautiešu likteni varētu rezumēt ar teikumu: “Ir, kā ir. Domāsim, ko varam darīt, lai mūsu valstij un mums būtu pēc iespējas labāk.” Padomju gadus viņš strikti nodala divos periodos – Staļina laiks, kad valdīja psiholoģisks un fizisks terors, un vēlākie gadi, kad “vismaz kaut ko varēja darīt, lai dzīvi kopumā uzlabotu”. Tīri simboliski vēlākie gadi sākās 1953. gada 5. martā, kad nomira pats tirāns.  “Tobrīd mācījos Rīgas būvniecības tehnikuma 2. kursā. Mēs bijām 30 cilvēki, kas iekšēji atviegloti nopūtās. Uz ielas bija sievas, kas raudāja un plēsa matus, nezinot, ko nu darīt, mašīnas kauca un gaudoja, riņķī lidinājās lidmašīnas – nepārprotami bija masu psihoze. Bet daudziem bija arī cerība, ka kaut kas mainīsies. Un tiešām – lai arī sākumā, kad rosījās Lavrentijs Berija, vēl gluži nekas nemainījās, bet vēlāk, kad viss daudzmaz nostabilizējās, Latvijā pienāca tā saucamie Berklava laiki, un tie deva spārnus...” atceras Dimitris. 

“Mājās atgriezās izsūtītie, vismaz tie, kuri izdzīvoja, tajā skaitā no Dimitru dzimtas. Man stāstīja, ka Eduards Berklavs (LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, vērsās pret rusifikāciju, līdz 1959. gadā krita Maskavas nežēlastībā – Red.) visās ministrijās ieviesa lietvedību latviešu valodā. Leģendārs bija kolhoza Lāčplēsis priekšsēdētājs Edgars Kauliņš, kurš 1949. gadā lika dūri uz galda un panāca, ka neizved nevienu Lielvārdes zemnieku. Tādi cilvēki bija arī citur. Mūsu paaudzei šādi cilvēki bija paraugi, kas iedvesmoja un pārliecināja, ka nu vismaz kaut ko var darīt! Un tas jau bija no mazotnes ieskaidrots – nesēdi malā, bet dari!” Tieši šādi Dimitris saskata savas aktivitātes VDK un vēlāk arī citu dienestu vārdā – kā pozīciju un līdzekli, kas dotu vairāk rīcības un ietekmes iespēju.

Čekas redzeslokā vācu valodas dēļ

Jura Dimitra darbība attiecās uz VDK 2. un 4. daļu, kuras nodarbojās ar pretizlūkošanu transporta nozarē. Viņa darbība nav saistāma ar VDK 5. daļu, kas darbojās ideoloģiskā laukā, vai pieskaitāma stučītājiem. Te Juris redzams Francijas ostas pilsētā Havrā, 1969. gads. (Foto: no privātā arhīva)

Pirmie sakari ar VDK Dimitrim radās 1959. gada beigās, strādājot labi atalgotu darbu kuģu remontu rūpnīcā par brigadieri. Viņa pakļautībā no kadru daļas bija atsūtīts Aleksandrs Tomsons – vīrs, kurš, kā vēlāk Juris VDK pārstāvjiem skaidros Stūra mājā, godam dara savu darbu, taču vienlaikus arī bijušais leģionārs, kurš no Vācijas Federatīvās Republikas drošajos gados, pēc Staļina nāves, labprātīgi atgriezies Latvijā pie ģimenes. Par Tomsonu čeka, protams, zināja, taču Juris viņiem kļuva interesants, jo kāds, visticamāk rūpnīcas darbinieks, bija pasūdzējies, ka abi regulāri savstarpēji sarunājas vācu valodā. 

“Kādā brīdī mani uz pārrunām uzaicināja Latvijas PSR VDK kapteinis Arnolds Stirkšs – visīstākais latvietis, kara dalībnieks, kas to pārdzīvoja no pirmās līdz pēdējai kara dienai. Uz aicinājumu pastāstīt, kādi ir Tomsona politiskie uzskati, un citiem jautājumiem atbildēju asi – prasiet taču viņam pašam, ne man. Mani piespieda runāt, pasakot, ka viņiem ir jāzina, vai Tomsonam ir kādi citi uzdevumi Latvijā un ka viņa motīvu noskaidrošana varētu nākt par labu vai sliktu viņam pašam un viņa ģimenei. Izstāstīju, ka ar Tomsonu viss ir kārtībā, aiz muguras viņam nekā nav un bažīties par viņa atrašanos Latvijā nevajag – atbraucis uz Latviju pie ģimenes, kuru nebija redzējis kopš kara beigām,” turpina Dimitris.

Represēto radam visas durvis vaļā

Kaut arī kolēģis Tomsons, kā vismaz sākotnēji šķita, bija pastumts malā no čekas redzesloka, sakari ar VDK kapteini Jurim nepazuda. Visticamāk tieši ar viņa un VDK taustekļu palīdzību Juris bija pamudināts sekot savam bērnības sapnim par tālām jūrām un jurisprudences studijām. Izredzes iestāties universitātē viņam kā represēto ģimenes loceklim bija niecīgas, taču jaunais puisis mēģināja, un, pateicoties kontaktiem ar VDK, studēt gribošo rindas kārtība neizskaidrojami, taču raiti grozījās viņam par labu. “Tas viss tobrīd sakrita ar bērnībā ieaudzināto – nesēdēt uz vietas, bet gan darīt, kāpt uz augšu. Kļuvu bezkaunīgs un, nezaudējot ideālus, izdomāju, ka šis moments ir jāizmanto. Zvanīju Stirkšam, teicu paldies, apliecināju, ka neesmu muļķis un saprotu, ka ir bijusi ietekme, lai man studenta vietu nodrošinātu. Vienojāmies, ka jānosvin. Satikāmies pie konjaka pudeles,” atminas Juris.

Sarunā ar Stirkšu viņš ieminējies, ka sapņo strādāt uz kuģiem un braukt jūrā. Acīmredzot VDK pārstāvis to ņēma vērā. Nonākšana vēlamajā vietā Dimitrim prasīja vairāk nekā gadu. Šajā laikā notikumus uz priekšu virzīja reti kontakti ar viņa izaugsmei šķietami neizskaidrojami pretimnākošo VDK kapteini. Sākumā Juris brauca kā mehāniķis uz refrižeratora kuģa "Kuba", vēlāk uz Vācijā būvēta transporta refrižeratora kuģa "Burja". Šie kuģi bija pieņemti flotē Vācijā, un te lieti noderēja Jura vācu valodas prasme. Tieši tobrīd, kā pats domā, arī sākusies īstā vervēšana. Atskatoties viņš spriež, ka tieši viņa attieksme un sarunas maniere Tomsona lietā rosināja VDK ik pa laikam pieskatīt Juri, bīdīt viņu vēlamā virzienā ar tālredzīgu domu – nākotnē vajadzības gadījumā lūgt noskaidrot kādu interesējošu jautājumu.

Uz Vāciju ar pirmo lūgumu no VDK

Skats uz Monreālu Kanādā no PSRS kruīza kuģa "Aleksandrs Puškins" klāja, uz kura Juris strādāja. 1969. gada vasara. (Foto: no privātā arhīva)

Kā kuģa komandas loceklis Juris devās uz Vāciju pieņemt jauno kuģi "Burja". Šo situāciju izmantoja VDK, izsakot lūgumu (nevis uzdevumu, jo nekādas pavēles neizskanēja un neko neparakstīja) Hamburgā satikt kādu Ivaru Širmanu. Iemesls – tas pats Aleksandrs Tomsons, kuru VDK vēl aizvien nevēlējās likt mierā. Jurim paskaidrots, ka Tomsons, dzīvojot Vācijā, cieši kontaktējies ar Širmanu. Vajadzētu viņam ieminēties par leģionāru Tomsonu, likt noprast, ka Rīgā viņš ir konkrētas instances interesējoša persona, un tad jau palūkot, ko Širmans tālāk darīs. 

“Neticama sakritība – Širmans izrādījās mana vectēva un tēva kaimiņš un draugs, Baltijas vācietis no pirmskara laikiem, kurš repatriējās uz Vāciju 1939. gadā un pēc tam kļuva par Abvēra (Trešā reiha militārās izlūkošanas un pretizlūkošanas dienests – Red.) virsnieku. Tēvam ieminējos, ka man tāds Vācijā būs jāsatiek. Tēvs kļuva jocīgs, taču iedeva man vecu telefona numuru, lai piezvanu. Šī sakritība atviegloja manu tālāko sadarbību. To, ka mans tēvs Latvijas laikos pazinis Širmanu, Stirkšam toreiz neteicu. Tā es ar pirmo VDK lūgumu devos ceļā, nodot sveicienus no Tomsona,” turpina Juris. 

Bija sešdesmito gadu vidus, un viņš, jauneklis no represētas latviešu ģimenes, bija sācis nodarboties ar pretizlūkošanu VDK pusē. Tas gan līdz brīdim, kad Vācijā bija sastapts vecais tēva draugs Širmans... Cilvēks ar savu pagātni, no angļu valodas patapinātu segvārdu, lojalitāti un interesēm. 

Kā viss izvērtās? Par to lasiet Jura Dimitra aizraujošajā dzīvesstāstā grāmatā "Izlūkošanas laboratorija: Rīga–Monreāla 1969", kuru "Kas Jauns Avīze" sāk publicēt 11. jūlijā. Avīze no ceturtdienas nopērkama "Narvesen" un citās preses tirdzniecības vietās.

Krievijas spiegi Latvijā

Dzelzceļa meistars Aleksandrs Krasnopjorovs apcietinājumā pavadīja vairāk nekā gadu. (Foto: Gaļina Kudrjavceva/LETA)

Komplektā arī zoofilija

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšā stājies pensionārs, bijušais Iekšlietu ministrijas Informācijas centra Šaujamieroču uzskaites nodaļas priekšnieks Oļegs Buraks, kurš vainu neatzīst. Šī ir apjomīgākā spiegošanas lieta Latvijā. Saskaņā ar apsūdzību, no 2000. līdz 2006. gadam Buraks pret materiālu atlīdzību Krievijas izlūkdienestam nodevis valsts noslēpumus. Viņš apsūdzēts arī par zoofilijas materiālu apriti un pašizgatavotu šaujamieroču, patronu un sprāgstvielu glabāšanu.

Zemnieks spiego Alūksnes novadā

Vidzemes rajona tiesa Madonā pērn augustā par spiegošanu Krievijas labā apsūdzētajam zemnieku saimniecības īpašniekam Jurijam Stilvem piesprieda trīs gadu nosacītu brīvības atņemšanu. Viņš apcietinājumā bija atradies kopš 2017. gada decembra. Stilve Krievijai nodeva ziņas par Nacionālo bruņoto spēku infrastruktūru Alūksnes novadā un citiem objektiem. Kratīšanā viņa dzīvesvietā atrasti vairāki šaujamieroči, munīcija un sprāgstvielas bez atļaujas.

Dzelzceļnieks filmē NATO tehniku

2016. gadā Drošības policija aizturēja nu ja bijušo Latvijas dzelzceļa ceļu meistaru Aleksandru Krasnopjorovu. Viņš Jelgavā, pārfilmējot no videonovērošanas sistēmām tiešsaistes režīmā un arhīviem, ieguva ziņas par NATO militārās tehnikas pārvietošanos Latvijā, kuras nosūtīja kontaktpersonai Krievijā. Viņam piespriests cietumsods uz pusotru gadu un 60 stundas piespiedu darba. Krasnopjorovs atradās apcietinājumā no 2016. gada oktobra līdz 2018. gada janvārim. Zemgales tiesas apgabala prokuratūra tiesai nosūtījusi apelācijas protestu.

Citi šobrīd lasa

Vecāki slavē hercogieni Ketrīnu par to, kā viņa reaģējusi uz meitas blēņām 8
FOTO: mūzikas mīļi Jūrmalā bauda čellista Mišas Maiska un Krievijas Nacionālā orķestra koncertu 1
Rīgā piestājusi kolorītam krievu uzņēmējam piederoša viena no pasaules lielākajām un dārgākajām jahtām – “Black Pearl” 11
Skatīt visus komentārus

Принц Гарри и герцогиня Меган просили Елизавету II дать им комнату в Виндзорском замке

Бывшая возлюбленная принца Гарри решила выйти замуж за его тезку 1