Vēstījumus no Gūtmaņa alas ar dronu palīdzību saglabās nākotnei

Pirmais objekts – Gūtmaņa ala – tapa jau aprīļa pirmajā pusē, gala rezultātu publikai plānots izrādīt šomēnes. Projekts ir daļa no Nacionālās bibliotēkas valsts pētījuma programmas, kuras mērķis ir saglabāt un dalīties ar dokumentāro mantojumu. Kā jau pats vārds saka priekšā, tās ir grāmatas, dokumenti, rokraksti, fotogrāfijas, kartes, kas sniedz liecības par pagātni.

Ne tikai bibliotēkās

“Mums Vidzemes augstskolā bija ideja, ka dokumentārais mantojums atrodas ne tikai bibliotēkās vai privātajās kolekcijās, bet arī ārā – brīvā dabā. Tad man radās doma veidot virtuālu 3D brīvdabas bibliotēku,” Kas Jauns Avīzei skaidro Juris Smaļinskis.

Kā piemērus viņš min Gaujas senlejas smilšakmens atsegumus. Latvijas apceļotāji noteikti tos ir redzējuši un arī pamanījuši ierakstus tajos. Daudzi ir saglabājušies ļoti ilgi, pat gadsimtu un vairāk, un sniedz sava veida liecību par aizgājušiem laikiem.

“Ja ir smilšakmens atsegums un nav notikuši aktīvi ģeoloģiski procesi, piemēram, erozija vai noslīdes, tajā noteikti būs kāds ieraksts,” teic Smaļinskis. Viņš gan uzreiz brīdina: “Ja mēs mūsdienās veicam šādus ierakstus smilšakmenī, tā ir administratīvi sodāma rīcība un likuma pārkāpums. To nekādā gadījumā nedrīkst darīt.”

Tolaik, kad nebija feisbuka

Tieksme par sevi atstāt kādu liecību ir ārkārtīgi sena, visvecākais piemērs varētu būt alu zīmējumi. Šķiet, šī tendence nav zudusi, tikai mainījusies līdz ar laiku.

“Mūsdienās, ja gribas kaut ko uzskribelēt, to dara tviterī vai feisbukā. Tagad mēs to darām pārsvarā virtuālajā vidē, toreiz cilvēkiem tādas vides nebija, bet viņiem arī gribējās kaut ko uzrakstīt uz sienas,” spriež Smaļinskis. Un Gūtmaņa ala ar šādiem vēstījumiem ir ļoti unikāla, simtiem uzrakstu, kas klāj sienu iekšieni un āru, ir viegli saredzēt un izlasīt.

Pētnieks izrāda vēl nepabeigto 3D modeli: “Forši redzams, ka karaskola parakstījusies ārpusē. Nu, Zane, protams, noteiktā laikā bijusi. Te ir arī krietni vecākas zīmes, vietām redzami ģerboņi. Mūsdienās cilvēki ir slinki un ātri. Viņiem nav laika. Uzraksta Liene + Jānis ar irbuli un aizjož prom. Bet senākos laikos tas bijis vesels process.”

Ērcis, 1908. gads

Ausma 1978. gads – vēsta viens no uzrakstiem, ir arī vārdi krievu valodā. Protams, laika zobs daudzus vēstījumus nav saudzējis, un, kaut gan aprises vēl saskatīt var, izlasīt vairs nav iespējams.

“Man uzrakstīja viena dāma, ka viņai ir fotogrāfija, kā viņas vectēvs šajā alā ir veicis ierakstu. Viņa teica, ka kaut kāda daļa no ieraksta joprojām ir redzama. Pats vēl neesmu pārbaudījis,” ar pārsteigumu dalās Juris.

Viņš arī parāda atsūtīto fotogrāfiju – 1908. gads. Ērcis pie vārdu gravēšanas Gūtmaņa alā. Uz sola atzveltnes uzkāpušais gravētājs, pie sienas pieliecies, pozē kamerai. “Aņa un Ercis Koch,” daļa no uzraksta esot saglabājusies pie alas ieejas kreisajā pusē augšā. “Manā vērtību skalā šī bilde arī ir dokumentārais mantojums,” uzsver Smaļinskis.

Kamēr nav sabrukusi

Virtuālās 3D bibliotēkas veidošana nenozīmē, ka skenēs katru Latvijas iezi. Tādu ir gluži vienkārši pārāk daudz, un šāds darbs nav ne fiziski, ne finansiāli iespējams. Tieši Gūtmaņa ala nav izvēlēta tāpat vien. Objekts tiek vērtēts pēc diviem galvenajiem kritērijiem – nozīmīguma un apdraudētības.

Tas, ka ala tur atrodas tagad, nenozīmē, ka tā būs pēc desmit gadiem. Dabā nekas nestāv uz vietas, pat šķietami visizturīgākais objekts ir pārmaiņu iespaidā.

Smaļinskis min piemēru no nesenas ģeoloģiskās vēstures: “Pirms gada sabruka Lielā Dauģēnu ala pie Salacas, jo avotiņš izskalo smiltis, notiek sufozijas (pazemes ūdeņi izskalo smilšakmeni – Red.) process. Tātad nav izslēgts, ka Gūtmaņa ala kādreiz var sabrukt. Siguldas apkārtnē ir daudz noslīdeņu, tātad tur notiek aktīvi ģeoloģiskie procesi, un manā izpratnē tas var būt reāls drauds šīm rakstiskajām vērtībām. Protams, arī tas, ka cilvēki var atnākt un vecajām zīmēm pārrakstīt pāri.”

Lidina dronu

Modeļa konstruēšana veikta sadarbībā ar uzņēmumu Mikrokods, kas nodarbojas ar ģeotelpisko sistēmu izstrādi. Metode ir fotogrammetrija, bildes lielākoties uzņemtas ar lidrobota jeb drona palīdzību.

“Dronu piesaista pie konkrētām koordinātām, lai zina, kur tas lido attiecībā pret to punktu, un pēc tam var izveidot telpas modeli. Tas nofotografē ieža atsegumu tā, lai pārklātu visu teritoriju. Vietas, kur veidojas pārklājums, programma atpazīst un kopbildi sastiķē tajos punktos, kas nepārklājas. Ar aci cilvēks fiziski to nevar izdarīt,” skaidro Smaļinskis.

Šķiet loģiski uzdot jautājumu, kāpēc nevar vienkārši visu alu un tās sienas nofilmēt, lai nav jāmokās ar simtiem bilžu. Tomēr filmējot informācijas apjoms, kas tiek uzņemts, ir pārāk liels un apgrūtina darbu pēc tam. Tāpat kustīgu attēlu būtu daudz grūtāk salikt kopā. Vietas, kur mazais lidaparāts klāt netika, iemūžināja ar parasto fotokameru.

Vēl modelim jāpiesaista apmērs, lai varētu noprast, cik iezī ierakstītās zīmes ir lielas. “Man vissvarīgākais bija, lai mēs varētu redzēt šīs zīmes, varbūt ne gluži virtuāli staigāt pa Gūtmaņa alu, bet redzēt, kas tur rakstīts. Mēs ne tikai uzzīmējam alas formu, lai zinātu, kā tā izskatās, bet arī redzam zīmju novietojumu un formu,” teic Smaļinskis.

Iespējams, atklāsies vēl kas nezināms. “Kā saka austrumu gudrie – garš ceļojums sākas ar pirmo soli. Mēs šo varēsim ielikt publiskai apskatei, un varbūt vēl kāds atradīs savu senču ierakstu, varbūt kādam ir papildu informācija,” cer Smaļinskis, atzīstot, ka iepriekš, liekot ierakstu Facebook, negaidījis, ka viņam kāds atsūtīs ko vērtīgu.

Skaņā kalna noslēpums

Pagaidām Smaļinskis cer, ka izdosies izveidot trīs, četrus, varbūt piecus objektu modeļus. Padomā ir kolekcijai pievienot lībiešu upuralas pie Svētupes Salacgrīvas novadā, un viens no interesantākajiem varētu būt Skaņais kalns Mazsalacas novadā.

“No turienes ir interesanti 19. gadsimta ieraksti. Viena no hipotēzēm, kāpēc šī skaņa atskaņojas, varētu būt, ka kalnam ir parabolas forma. Dabā to it kā nevar redzēt, bet ir cerība, ka, uztaisot modelīti, mēs varēsim parabolu ja ne redzēt, tad vismaz matemātiski aprēķināt. Varbūt mums izdosies tik daudz teikās un nostāstos pieminēto atbalss efekta noslēpumu atrisināt,” cer Smaļinskis.

Ar trīsdimensiju modeļa palīdzību būs iespējams arī aprēķināt Gūtmaņa alas tilpumu, kas līdz šim precīzi nav zināms un ir balstīts uz empīriskiem aprēķiniem.

Šādi skenēt var ne tikai atsegumus vai alas, bet arī unikālus akmeņus un pat dižkokus. “Jo dižozols šodien ir, bet rīt var nebūt. Protams, saglabāsies kādas fotogrāfijas, bet tas, ka vari sajust to apjomu, ir pilnīgi kas cits nekā simt foto. Viens no mūsu uzdevumiem ir radīt pietiekami publisku precedentu šādu objektu pētniecībā un saglabāšanā.”

Visgrūtākais ir izvēle

Smaļinskis smejot atzīst, ka sarežģītākais ir nevis fotogrāfiju uzņemšana vai modelēšana, bet gan objektu izvēle. Lai noskaidrotu, kurus ierakstus uz kādām sienām vajadzētu modelēt, viņš konsultējies ar daudziem zinātājiem.

“Esmu runājis ar alu un dižkoku pētnieku Gunti Eniņu, Petroglifu centru, ģeologiem, Gaujas Nacionālā parka darbiniekiem, Lībiešu institūta vadītāju. Ar vismaz 15 cilvēkiem katra vieta pārrunāta, lai nav tā, ka Smaļiniskis pats izdomājis piecus objektus. Ja mums ir tūkstošiem objektu, grūtākais ir izvēlēties trīs vai piecus. Tā arī ir atbildība.”

Darbu nedaudz traucē arī pati daba. Ja uzdevums ir iemūžināt objektu tā, lai uz tā atstātie raksti ir salasāmi, biezi krūmāji un lapas īsti nederēs. “Cerams, Skaņo kalnu pabeigsim un pārējo atliksim uz rudeni. Gada beigās vismaz daži objekti jau būs datu bāzē,” sola Smaļinskis.

Kur acis rāda

Papildus lektora darbam Smaļinskis strādā lauku tūrisma asociācijā Lauku ceļotājs, kur izstrādā ceļvežus. Līdz ar to viņš daudz zina par ceļošanu brīvā dabā. Tiem, kam varbūt alas un klintis īsti netīk, izstrādāts cits maršruts – Jūrtaka.

“Pirms diviem gadiem es nogāju visu šo maršrutu ar kājām – 1200 kilometru. No Lietuvas robežas līdz Tallinai,” atklāj Juris. Tagad rit darbs pie vēl vienas takas, kas arī būs vairāk nekā 1000 kilometru gara, tikai šoreiz vedīs cauri mežiem.

Pērn Smaļinskis ar dēlu ar divriteņiem izbraukāja Sēlijas un Lietuvas pierobežu: “Trīsarpus dienās nobraucām ap 400 kilometru. Tas nebija tradicionāls brauciens, Sigulda vai Rundāle. Mēs vienkārši braucam pa pilnīgi neapdzīvotām vietām. Tā bija pilnīgi cita Latvijas pieredze.” Tāpēc Smaļinska ieteikums citiem ceļotājiem: ‘Braukt, kur acis rāda, un pārsteigt pašam sevi.”

Senais foto atklāj dzimtas vēsturi

Gūtmaņa alas milšakmenī iegravēti Ernesta Koha un viņa sievas Annas vārdi, kā arī notis. Foto no gravējuma tapšanas brīža pētniekam Jurim Smaļinskim nosūtīja Koha mazmazmeita Evita Lisovska.

“Mums ir saglabājušies daudzi vecie albumi, un ik pa laikam tos pāršķirstām. Pirms dažiem gadiem mans brālis šo bildi ieraudzīja. Tajā brīdī likās, ak šausmas, ko viņi tur gravē,” sarunā ar Kas Jauns Avīzi smej Evita.

1882. gadā Alūksnē dzimušais Ernests Kohs strādājis par skolotāju Pēterpilī, kā tolaik latvieši sauca Pēterburgu, vēlāk bijis direktors grūti audzināmo skolās Naukšēnos un Irlavā. Viņa tēvs bija igaunis Johans Kohs, māte Rozālija Vīgande (Wiegand) – zviedru un vācu izcelsmes.

Koha sieva Anna dzimusi Pēterpilī 1885. gadā un strādājusi par ārsti Rīgas bērnu slimnīcā. “Pirms Latvijas valsts nodibināšanas viņi laiku pa laikam dzīvoja Pēterburgā, tur viņiem bija radi,” par saviem senčiem zina stāstīt Evita.

Arī bildes uzņemšanas laikā 1908. gadā abi dzīvojuši Pēterburgā. Uz Latviju abi pārcēlās 1924. gadā, tiesa gan, jau būdami šķīrušies. Viņi pārdzīvoja Otro pasaules karu un mūžībā devās gandrīz vienlaikus 1949. un 1950. gadā.

Daļa no vecvectēva gravējuma joprojām ir redzama, palikuši vārdi, notis gan izzudušas. Evita atklāj: “Mēs esam mēģinājuši tās izspēlēt, bet nekas neienāca prātā, ar ko tās asociējas.”