Gitas kundze, kurai izkrāpta māja Imantā: "Jāspridzinās augšā! Mēs vairs nezinām, ko darīt!"

Viens no cietušajiem, jauns un labi izglītots vīrietis (savu vārdu viņš žurnālā nevēlas minēt), pirms pāris gadiem zaudēja trīsistabu dzīvokli Salaspilī. To viņš bija saņēmis dāvinājumā no vecmāmiņas, abi tur dzīvoja.

Pats visu parakstīja

Vecmamma bija iepazinusies ar Andu Abricku, kura sirmgalvi iepazīstināja ar Aināru Sūnu. Abricka pierunāja veco kundzi veikt it kā izdevīgu darījumu – ieķīlāt dzīvokli, lai Sūna saņemtu kredītu. Pēc tam Sūna solīja naudu apgrozīt un dzīvokļa īpašniekam maksāt procentus. Mazdēls ļāvās pierunāties, izpildīja vecmammas vēlmi un ieķīlāja dzīvokli "Parekss bankas" filiālē "Laimdota". Pēc kāda laika Sūna pārstāja maksāt kredītu, banka sāka parāda piedziņu, un tiesu izpildītājs dzīvokli pārdeva izsolē. Vecmammai un mazdēlam tas bija jāatstāj. Tagad viņa spiesta īrēt citu mājokli, arī mazdēls ir palicis bez vienīgā īpašuma un dzīvo citur. Jaunais vīrietis vēl tagad ļoti pārdzīvo notikušo, taču vaino sevi. “Uz visiem dokumentiem bija mans paraksts”, viņš konstatē.

Shēma ar diviem kases lodziņiem

Bijusī rīdziniece Ilze Rubene par krāpšanas shēmu pastāsta sīkāk. Viņa ir zaudējusi vienistabas dzīvokli Ķengaragā, kurā dzīvoja kopā ar dēlu. Abricku Rubene pazina vēl to tiem laikiem, kad viņa Vidzemes tirgū pārdeva ziedus.

Nesen bija miruši abi Ilzes vecāki, un viņa bija bez iztikas līdzekļiem. Nebija arī naudas, lai no vecākiem mantoto dzīvokli ierakstītu zemesgrāmatā, un Abricka solījās izpalīdzēt. “Ierakstīsi dzīvokli zemesgrāmatā un vēl nopelnīsi procentus,” Ilzei stāstīja izdarīgā un apsviedīgā Anda.

2008. gada februārī "Laimdotā" Krišjāņa Barona ielā 20 Rubene parakstīja kredīta līgumu. Tajā bija rakstīts, ka kredītu viņa ņem dzīvokļa remontam, bet patiesībā tas netika veikts, un visa nauda nokļuva Aināra Sūnas rokās. Ar Sūnu Rubene noslēdza aizdevuma līgumu, aizdodot viņam naudu, ko saņēma par savu ieķīlāto dzīvokli.

“Sūna bankā ienāca kā savās mājās. Izskatījās, ka bankas darbinieces viņam ir labi pazīstamas,” atceras Rubene. Sūna viņai iedeva parakstīt jau iepriekš sagatavotu kredītlīgumu.

Kredīta saņemšana notika ļoti savdabīgi. “Es pie viena lodziņa parakstījos par naudas saņemšanu, bet pie otra lodziņa kasiere Sūnam izmaksāja skaidru naudu eiro naudaszīmēs,” stāsta cietusī. Dzīvoklis bija novērtēts par 30 000 eiro. “Es to naudu pat rokās neesmu turējusi!” atzīstas Ilze.

Steidzina rīkoties ātri

Šāda bankas darbinieču rīcība bija nelikumīga! Ja Rubene parakstījās par naudas saņemšanu, tad nauda bija jāsaņem viņai. Pēc tam ar savu naudu viņa varēja darīt, ko grib, arī aizdot Sūnam vai kādam citam.

Taču toreiz Ilze bija bezizejas situācijā un par juridiskām niansēm nedomāja. Un darījums notika bankā, tātad viss ir oficiāli un solīdi...

Ilze atceras, ka Sūna viņu steidzinājis kārtot darījumu: “Ātrāk, ātrāk, kamēr Kirika nav aizgājusi dekrēta atvaļinājumā!” Kredītlīgumu un pārējos dokumentus no filiāles "Laimdota" kreditēšanas nodaļas vadītāja Kristīne Kirika (tagad, pēc uzvārda maiņas, viņa ir Kristīne Bleka).

Kirika bija ar Sūnu labi pazīstama, un vienīgi ar viņas ziņu bija iespējams saņemt šādus fiksos kredītus, faktiski pārkāpjot kreditēšanas noteikumus.

Sūna apsolīja veikt ikmēneša kredītmaksājumus, taču līgumā bija rakstīts, ka šīs saistības uzņemas Rubene. Abi noslēdza aizdevuma līgumu, bet tagad izmeklētāja to neņem vērā un uzskata, ka tas ir privāts līgums un uz lietu neattiecas.

Piebildīsim, ka citas bankas, pirms izsniedz kredītus, pārliecinās par klienta maksātspēju un naudu nekad neizsniedz rokās. Ja kredītu dod īpašuma iegādei, to pārskaita pircējam. Gadījumos, ja aizņemas mājas vai dzīvokļa remontam, banka pieprasa līgumu ar celtniecības firmu vai vismaz tāmi.

Nāca virsū kā mākonis

Anda aģitēja, lai Ilze viņas pakalpojumus iesaka arī citiem. “Varbūt tev ir kādas draudzenes, kuras grib ieķīlāt dzīvokļus?” viņa uzstājīgi jautājusi. “Viņa man nāca virsū kā mākonis!” atminas Ilze.

Kāds bija viņas ieguvums? Sūna samaksāja apmēram 200 latu parādu, kas Ilzei bija iekrājies par komunālajiem maksājumiem, samaksāja par mantojuma lietas nokārtošanu un dzīvokļa ierakstīšanu zemesgrāmatā uz Ilzes vārda. Dokumentus uz zemesgrāmatu nodaļu nesa un šīs lietas kārtoja Alla Šnepste, viņai bija pilnvara. Tā pati Šnepste, kas figurē Gitas Karlsbergas lietā, – viņa iesniedza zemesgrāmatu nodaļā sirmās kundzes dokumentus ar viņas pilnvaru. Patiesībā Karlsberga tādu Šnepsti nemaz nepazīstot.

Pēc dažiem mēnešiem Sūna lauza savu solījumu un pārstāja veikt ikmēneša kredītmaksājumus. Jau septembrī Ilze no bankas sāka saņemt vēstules par parādu. Sākumā Sūna Ilzei teica, lai viņa mazliet paciešas, vēlāk pazuda pavisam.

Izlauž logus un atslēdz elektrību

Ilzes ienākumi kādu laiku bija ļoti mazi, un viņai atkal iekrājās parāds par komunālajiem maksājumiem. Vēlāk materiālā situācija nedaudz uzlabojās, un 2013. gada jūnijā viņa ar "Rīgas namu pārvaldnieku" parakstīja vienošanos par parāda pakāpenisku nomaksu. Taču apmēram pēc divām nedēļām, kad Ilze devās uz banku samaksāt rēķinu un dzēst daļu parāda, viņa pastkastītē atrada vēstuli, ka tiesu izpildītājs dzīvokli drīzumā pārdos izsolē. Kā piedzinējs bija norādīts "Rīgas namu pārvaldnieks"...

Taču "Rīgas namu pārvaldnieks" nedrīkstēja šādi rīkoties, jo bija noslēgta vienošanās par parāda pakāpenisku nomaksu. Ilze domā, ka tas noticis ne bez bankas ziņas. Pārdodot viņas dzīvokli, visu naudu saņem banka kā nodrošinātais kreditors, bet apsaimniekotājs nesaņem neko.

Ilze, protams, nespēja steidzami samaksātu daudzos tūkstošus, un notika izsole. Vēlākos notikumus viņa atceras ar šausmām: “Mēs ar dēlu bijām aizgājuši uz veikalu. Atnākam un dzīvoklī iekšā vairs netiekam! Cilvēks, kurš to nopircis, pielicis piekaramo atslēgu! Mēs stāvam uz ielas ar iepirkuma maisiņu rokās, jo dzīvoklī palicis viss – nauda, dokumenti, apģērbs, iekšā ieslēgti arī abi mūsu kaķi.”

Vēlāk dzīvoklī iekļuvuši, taču jaunais īpašnieks rīkojies nežēlīgi. “Izlauza logus, lai mūs izsaldētu. Atslēdza elektrību, mēs nevarējām uzsildīt ēdienu (dzīvoklī bija elektriskā plīts). Atveda divus vīriešus, kuri draudēja dēlam, ka izmetīs viņu pa logu.” Sievietei ar dēlu savu dzīvesvietu nācās deklarēt patversmē, bērnam no pārdzīvojumiem pasliktinājās veselība. “Tagad es paniski baidos no šīs valsts, no tiesnešiem, no policijas,” atzīst Ilze.

Jaunais īpašnieks šajā vienistabas dzīvoklī nedzīvo, jo viņam pieder savrupmāja, bijušo Ilzes mājokli viņš izīrē.

Dzīvokļa nav, bet parāds palicis

Ilze ar dēlu pārcēlusies uz mazpilsētu. “Tagad es dzīvokli īrēju. To naudu, ko maksāju svešiem cilvēkiem par īri, es būtu varējusi samaksāt "Rīgas namu pārvaldniekam", lai dzēstu parādu,” secina sieviete.

Viņa joprojām ir parādā "Rīgas namu pārvaldniekam", taču tiesu izpildītājs no viņas neko piedzīt nevar. Ilzes alga pēc nodokļu nomaksas ir mazāka par 370 eiro, un no tās pēc likuma neko ieturēt nedrīkst.

"Rīgas namu pārvaldnieka" juristi, sniedzot prasību tiesā, zināja, ka būs šāds rezultāts, taču nesaprotamu, bet laikam jau viņiem zināmu iemeslu dēļ spēra šādu soli, radot uzņēmumam vēl vienu neatgūstamu parādu.

Ministrija: Karlsberga ir jāizliek

Kas notiek Karlsbergas lietā, kuras māju Imantā iztirgojusi kaimiņiene Abricka? 2007. gadā, viltojot īpašnieces parakstu, viņa "Parekss bankā" ieķīlājusi Karlsbergas māju un paņēmusi 86 000 eiro. Naudu nav atdevusi, un pērn īpašums pārdots izsolē.

Gita Karlsberga uzrakstīja Tieslietu ministrijai sūdzību par zvērināta tiesu izpildītāja Jura Gehtmana darbībām. Viņš 5. oktobrī pieņēma lēmumu līdz sūdzības izskatīšanai apturēt darbības šajā lietā, šķita, ka kādu brīdi vecā kundze ir pasargāta no izlikšanas.

Taču miers neturpinājās ilgi. Jau 2. novembrī Karlsberga saņēma Tieslietu ministrijas valsts sekretāres Irēnas Kucinas atbildi uz četrām lappusēm. Valsts sekretāre secina, ka tiesu izpildītājs rīkojies pareizi un viss ir vislabākajā kārtībā.

Karlsberga Civilprocesa likuma izpratnē ir parādniece. Policija veic izmeklēšanu un ir nolēmusi neuzlikt arestu Karlsbergas mājai, tāpēc to drīkstēja pārdot izsolē, un tagad nams faktiski pieder pircējam Ivo Bernhardam.

Tiesu izpildītājs drīkst izlikt no šīm telpām Gitu Karlsbergu un viņas ģimenes locekļus. Karlsbergas un trešo personu iebildumi neaptur izlikšanu un Ivo Bernharda ievešanu valdījumā. Visus šos briesmīgos secinājumus Kucina pamato ar Civilprocesa likuma pantiem. Tieslietu ministrija neuzskata par lietderīgu pārsūtīt Karlsbergas sūdzību Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomei, jo nesaskata tiesu izpildītāja rīcībā profesionālās ētikas normu pārkāpumus.

Beigās Kucina norāda, ka saskaņā ar Tiesu izpildītāju likumu zvērināti tiesu izpildītāji savā amata darbībā ir neatkarīgi un pakļauti vienīgi likumam. Tieslietu ministrijai nav tiesību norādīt zvērinātam tiesu izpildītājam, kādas amata darbības ir jāveic šajā izpildu lietā. Secinājums – Tieslietu ministrija pat nedomā palīdzēt vecajai kundzei saglabāt viņas vienīgo īpašumu, ko izkrāpuši blēži.

Izmeklēšana velkas septīto gadu

Kriminālprocess pret krāpšanas shēmas organizētāju Aināru Sūnu sākts jau 2010. gada 4. jūnijā. Kāpēc vēl joprojām blēži nav saukti pie atbildības?

Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Līna Kaļķe atbild, ka pašlaik notiek izmeklēšana. Visus šos gadus esot noticis mērķtiecīgs darbs. Pašlaik par cietušajiem ir atzīti desmit cilvēki, izmeklēšana turpinās, jo tiek saņemta aizvien jauna informācija. Pašlaik šīs lietas apjoms ir 20 sējumi, vienā sējumā ir aptuveni 250 lapas. 

Saprotams, ka sabiedrisko attiecību speciālistei jārūpējas par policijas mundiera godu. Taču nevajag domāt, ka visas šīs daudzās lappuses ir sarakstījuši policijas darbinieki. Lietas materiālos iešuj arī visus nosūtītos pieprasījumus, pavadvēstules, iestāžu atbildes, iesniegumus, un lieta briest pati no sevis.

Stiepj gumiju līdz noilgumam

Bijušais prokurors Klementijs Rancāns uzskata, ka šī ir vienkārša lieta un to varēja izmeklēt pusgada laikā. “Te ir visi dokumenti, visi paraksti! Jānopratina aizdomās turētie, jāizņem datori. Vēl pusgadu varētu prasīt ekspertīzes veikšana. Kopā maksimums gads,” secina Rancāns.

Izrādās, policijā ļoti daudzas lietas paliek neizmeklētas un tiek nodotas arhīvā, jo iestājies noilgums. Ir pārbaudītas metodes, kā lietu vilkt garumā. Piemēram, nomainīt izmeklētājus, lai katrs darbu sāk atkal no jauna. Apkraut izmeklētāju ar daudziem citiem darbiem, lai viņam nepaliek laika, un tā tālāk.

Kad lieta nonāk tiesā, pie gumijas stiepšanas ķeras advokāti, kas šajā jomā ir meistari. Pāris reižu tiesas sēdi pārceļ, katru reizi uz pusgadu, un, skat, jau ir pienācis noilgums. Noziedznieki paliek uz brīvām kājām, bet cietušie – ar garu degunu...

Piebildīsim, ka cietušie jau tagad var sniegt sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo ir pārkāptas viņu tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

Divas Kristīnes Kirikas

Arī šajā lietā ir nomainīti vairāki izmeklētāji, netrūkst arī kuriozu. Visi krāpnieciskie aizdevumu un ieķīlājuma līgumi ir noslēgti "Parekss bankas' filiālē "Laimdota", kur Sūnam bija labi pazīstamas bankas darbinieces. Līgumus parakstījusi "Laimdota" kreditēšanas nodaļas vadītāja Kristīne Kirika, tagad – Kristīne Bleka.

Izrādās, Latvijā dzīvo arī otra Kristīne Kirika, kurai ar šo lietu nav nekādas saistības. Taču vārdabrāļus un vārdamāsas sajaukt nav iespējams, jo katram ir savs personas kods. Neraugoties uz to, šai otrai Kristīnei policija sešas reizes sūtījusi vēstules, izsaucot viņu kā liecinieci. Tas kaut ko liecina par policijas darba kvalitāti...

Kurā pusē jūs esat?

Policijas darbinieku rīcība rada jautājumus, kurā komandā viņi īsti spēlē. Piemēram, Karlsberga lūdza policiju uzlikt savam īpašumam arestu, lai pasargātu to no pārdošanas izsolē. Policijas inspektore, izmeklētāja Ingūna Pankova šo lūgumu noraidīja. Karlsberga par savu naudu veica vairāku dokumentu grafoloģisko ekspertīzi, un eksperti secināja, ka Karlsbergas paraksts ir viltots. Izmeklētāja atteicās šo ekspertu slēdzienu pievienot kriminālprocesa materiāliem, kā arī nepieprasīja veikt šo dokumentu atkārtotu grafoloģisko ekspertīzi.

Un pēdējais dīvainais gadījums. Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurore Vita Hutore 24. oktobrī lūdza Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes 3. biroja 1. nodaļas priekšnieku Valdi Gržibovski pieprasīt no "Parekss bankas" norēķinu konta izdruku par 86 000 eiro izmaksāšanu, lai noskaidrotu, kurš tad īsti saņēmis šo naudu pret Karlsbergas mājas ķīlu.

Bijušās "Parekss bankas" darbinieki apgalvo, ka nauda izmaksāta Karlsbergai, taču patiesībā viņa neko nav saņēmusi. Gržibovskis atbildēja, ka kriminālprocesa virzītāja, izmeklētāja Pankova pieņēmusi lēmumu par šā lūguma noraidīšanu.

Redzam, ka cietušie un prokurore vēlas palīdzēt izmeklēšanai un vērš uzmanību uz būtiskiem faktiem, taču policija no šiem iesniegumiem atgaiņājas kā no uzmācīgām mušām. Kur tad ir tas mērķtiecīgais izmeklēšanas darbs?

Vai virsprokurore aizstāv blēžus?

Rīgas tiesu apgabala prokuratūras virsprokurora pienākumu izpildītāja Rudīte Bilsena 7. decembrī pieņēma lēmumu noraidīt Gitas Karlsbergas un Ingas Karlsbergas sūdzību. Bilsena raksta, ka prokurore Vita Hutore, veicot lietas uzraudzību, ir veikusi krimināllietas materiālu pārbaudi un reaģējusi uz pieļautajiem kriminālprocesuālo normu pārkāpumiem. To, ka cietušajai Karlsbergai piederošais īpašums ir pārdots, pirms pabeigta lietas izmeklēšana, Bilsena neuzskata par pārkāpumu.

Zvērināts tiesu izpildītājs Juris Gehtmans uz šo virsprokurores lēmumu reaģēja nekavējoties un 9. decembrī pieņēma lēmumu par izpildu lietvedības atjaunošanu. Tas nozīmē, ka Karlsbergu atkal var formāli likumīgi izmest no mājas.

Karlsberga ar meitu vairs nezina, ko darīt: “Mēs vispār vairs nesaprotam, ko mums darīt! Mēs jau sākam apsvērt domu, ka jāspridzinās augšā! Gāzes kloķi vaļā un sērkociņu klāt! Un pašas iesim mājā iekšā! Citu izeju neredzam! Būsim izdevušas milzu naudu par civiltiesvedību, atzītas par cietušajām kriminālprocesā, kas ierosināts par krāpšanu, bet beigās būsim izmestas uz ielas! Tas ir vājprāts! Ja prokurori pieļauj, ka kriminālprocesā noziedzīgi iegūtu mantu var normāli iztirgot, tad kam vajadzīgs cietušā statuss?” jautā Karlsberga un viņas meita Inga.

Sniedze Smilga, "Likums un Taisnība"/Foto: no "Izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva"