"Tālāk no centra mazāk konkurences" - vjetnamieši Ziepniekkalnā atver restorānu, par kuru daudzi ir sajūsmā
Vienmuļo Ziepniekkalna blokmāju vidū starp autoservisu un trenažieru zāli noslēpies neliels vjetnamiešu restorāns. Īpašnieki Tao Nujena un Tangs Vū ir kļuvuši par rīdziniekiem.
Tao ar ģimeni Rīgā dzīvo divus gadus, Tangs – četrus, bet restorāns "TRE Riga" durvis vaļā vēra pirms mēneša. Nezinātājs ēstuvei Spulgas ielā varētu paiet garām, tā ieslēpusies taciņas galā, starp divām lielākām ar reklāmām nokārtām ēkām.
Buda, lotosi un čības uz sienām
Apmeklētāju sagaida draudzīgi darbinieki, daļu sienas aizņem liels Budas plakāts, kam blakus uzgleznoti lotosa ziedi. Lampas darinātas no vjetnamiešu konusveida cepurēm nón lá. Uz sienām rotājas visdažādākās dekorācijas, no maziem salmu trauciņiem līdz pat pienaglotām čībām. Uz Latviju Tao un Tangs atbrauca ieguldīt nekustamajā īpašumā, bet pievērsušies arī plašākai uzņēmējdarbībai: “Atvērām restorānu, jo ikdienā kaut kas jādara, un mēs gribētu iepazīstināt Latviju ar tradicionālo vjetnamiešu virtuvi.” Vietējie to uzņem labi, jau parādījušies jau regulārie apmeklētāji, un priecē arī atsauksmes sociālajos tīklos.
Tālāk no centra mazāk konkurences
Restorāna pavārs jau iepriekš strādājis Rīgā, un visi trīs izveidojuši spēcīgu komandu. Vieta guļamrajonā izvēlēta speciāli – mazāk konkurences. “Mēs apsekojām vietas, kas nav centrā, kuras mums būtu piemērotas. Beigās izvēlējāmies šeit, jo Ziepniekkalns ir dzīvojamais rajons, tas nozīmē, ka šeit dzīvo daudz cilvēku un nav neviena cita aziātu restorāna. Tagad zinām, ka latviešiem patīk vjetnamiešu virtuve,” priecājas Tao.
Viss top uz vietas, kā mājās pagatavots ēdiens. “Jaunos klientus parasti iepazīstinām ar mūsu tradicionālo nūdeļu zupu – pho. Kad viņi to pagaršo, kļūst kā traki,” smejas ēstuves līdzīpašniece.
Bez latviešiem nekādi
Ierodoties Latvijā, Tao bijusi izbrīnīta uz katra soļa: “Esmu pārsteigta par pilnīgi visu, par dabu, par vecpilsētu, par veidu, kā cilvēki šeit dzīvo. Šokēja valoda, jo tā ir ļoti sarežģīta, un ne pārāk daudzi cilvēki runā angliski, tikai krieviski un latviski.”
Tao atzīst, ka viss ir kārtībā, tikai nevar īsti sarunāties ar vietējiem. Lai pārvarētu valodas barjeru, vjetnamiešu uzņēmēji noalgojuši latviešu darbiniekus, kas var palīdzēt ar klientiem un jebkādiem jautājumiem.
“Mēs paši esam restorāna īpašnieki, menedžeris mums palīdz ar juridiskajām lietām. Parasti tās notiek samērā ātri, bet ar mums lēnāk, jo ir šī valodas barjera. Reizēm daži klienti runā angliski, tad viss ir kārtībā, ja nē, man nākas prasīt palīdzību,” neslēpj Tao.
Kultūras programma
Gan Tao, gan Tangs mācās latviešu valodu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes kursos, viņu prasmes patlaban pagaidām vērtējamas zemākajā – A1 līmenī, kad var izteikties īsos teikumos par vienkāršām tēmām. Vienkāršāk ir ar jauniešiem, viņu angļu valodas prasmes ir labākas. “Viņi ir ļoti priecīgi ar mums parunāt, es parasti stāstu par mūsu kultūru – par bambusu, lotosu, Budu, par visu. Jaunieši uz šejieni nāk ne tikai paēst, bet arī uzzināt vairāk par mūsu kultūru.”
Lēnāks ritms, lielāks miers
Abi biznesa kompanjoni ir no Hošiminas, pilsētas ar vairāk nekā astoņiem miljoniem iedzīvotāju – krasa atšķirība no Rīgas ar nedaudz vairāk par 700 000 iedzīvotāju. Hošiminā pilnīgi viss notiekot daudz ātrāk, visi grib visu paspēt. “Vjetnamā visi pakalpojumi tiek pasniegti ļoti ātri un vienkāršā veidā. Latvijā mums ir sarežģītāk, jo šeit tas ir ļoti dīvaini. Piemēram, aiziet uz banku un atvērt kontu – Vjetnamā piecas minūtes, un viss gatavs, šeit mums bija jāgaida pieci, seši mēneši. Protams, Vjetnamā arī būs jāpagaida rindā, lai pasūtītu ēdienu, bet pasniedz ļoti ātri. Šeit lēni. Tāpat ir ar dokumentiem,” salīdzina vjetnamiete.
Pēc diviem Latvijā pavadītiem gadiem Tao ir pielāgojusies: “Esmu iemācījusies pacietību un visu darīt lēnām. Jo šeit neviens nestrādā ātri un, ja steidzies kaut ko izdarīt, tu to neizdarīsi. Te jābūt kārtībai, viss soli pa solim. Vienkārši pagaidi – gaidi atbildi, gaidi jebkādu procesu. Tā vienkārši ir cita kultūra. Es nevaru pateikt, tas ir labi vai slikti. Tāda ir Latvijas kultūra, neviens nevar tevi steidzināt vai likt strādāt ātrāk. Šeit tas ir normāli, Vjetnamā tā nav.” Un Rīgai ir citi plusi. “Šeit mums patīk pilsētas tīrais gaiss un miers. Hošiminā tā nav,” atzīst Tao.
