Viņi svešumā pavadīja 13 gadus - dzimtenē atgriežas ģimene no Grobiņas

Laulībā viņi nodzīvojuši sešus gadus, abi iepazinās Londonā, tur arī svinēja kāzas un laida pasaulē bērnus. Tagad ar saviem spēkiem jāatjauno Annas vecmāmiņas dāvinātā māja "Baltiņi" Grobiņas novadā. 

Šogad ģimenei ir plāns izveidot mājā virtuvi. Pērn rudenī ievilkta kanalizācija un tapusi pirmā vannas istaba, pārējās istabas – pamazām rindas kārtībā. Par dzīvošanu ārzemēs viņi vairs nedomā, bet vēlas kopīgi doties ceļojumos, lai redzētu pasauli. Mērķis – iepazīt visus kontinentus.

Visa ģimene jau bija Londonā

Anna ir dzimusi Liepājā, agru bērnību pavadījusi Grobiņā, pēc tam ar vecākiem pārcēlusies uz Rīgā, bet uz Lielbritāniju aizbraukusi pēc vidusskolas beigšanas. 

“Man visa ģimene jau bija Londonā – mamma, māsas, brālis. Tētis arī dzīvoja ārzemēs. Aizbraucu ar domu mācīties, bet beigu beigās plāni mainījās. Strādāju sākumā viesnīcā klientu pieņemšanā, vēlāk kā personiskā asistente biznesa cilvēkiem, kā administratore birojā,” par sākumposmu svešatnē stāstīt sāk Anna. 

Uģis ir īsts grobiņnieks, pēc vietējās vidusskolas iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē Informātikas fakultātē, bet studijas nepabeidza. 

“Māsa bija Londonā, un es braucu pie viņas. Sākumā strādāju vīna vairumtirdzniecības bāzē – sāku no noliktavas, bet tad aizgāju ofisā. Joprojām strādāju grāmatvedības uzņēmumā – daru savu darbu attālināti, atrodoties Grobiņā,” saka Uģis.
Metropole neder bērniem

Angļu valodas zināšanas Annai iegūtas jau skolā, tāpēc nebija grūti atrast labu darbu. “Beidzu Rīgas Kultūru vidusskolu, kur līdztekus angļu valodai apguvu spāņu un franču. Pēdējos gados izmācījos par dūlu (speciālists, kas fiziski un emocionāli palīdz sievietēm pirmsdzemdību, dzemdību un pēcdzemdību laikā – D.E.) Kembridžā un guvu Doula UK asociācijas atzinību kā sertificēta dzemdību speciāliste. Latvijā tagad mēģinu turpināt strādāt šajā profesijā un atrast savu vietu šeit,” plānos dalās jaunā sieviete. 

Lielbritānijā latviešu ir daudz, netrūkst sarīkojumu, vienmēr bijis kur aiziet. Anna piepalīdzējusi Daugavas vanagiem viesnīcas bārā, kad nebija kas aizvieto maiņas. Nedēļas nogalē organizētas vakariņas, kur varējuši baudīt latviskos ēdienus. 
“Pagājušā gada oktobrī biju aizbraukusi uz Londonu ciemoties un pat tad uz ielas sastapu latviešus,” klāsta Anna, apstiprinot pieņēmumu, ka latvieši ir visur. Londona, pēc Kreicu domām, ir lieliska pilsēta, kur dzīvot, bet, līdzko rodas ģimene, vērtības mainās. Izskriet metropoli ar bērniem nemaz nav vienkārši. Tāpēc pēdējo pusotru gadu viņi nodzīvoja mazliet ārpus galvaspilsētas. 

Abi Kreicu bērni ir dzimuši Londonā. Ar pirmo – Ernestu – bijušas nedaudz sarežģītas dzemdības. Vecāki spriež, ka negribētu, lai Ernests aizmirstu angļu valodu, bet nu abiem bērniem ir lieliskas iespējas mācīties latviešu valodu.

Atgriešanās iemesls bijis arī tas, ka puisim būtu jāsāk skolas gaitas, jo Londonā skolā iet no četru gadu vecuma, taču vecākiem nav gribējies tik agri atvasi sūtīt skolā. 

Nekādu pašvaldības atbalstu Kreici nav saņēmuši, bet nav arī prasījuši. Pieticis ar “tīri informatīvu” palīdzību, ko sniedza Kurzemes reemigrācijas koordinatore Kristīne Smilga.

Mamma ar māsu Indijā

Kreiciem Lielbritānijā palika gan latviešu, gan angļu draugi, draudzējušies arī ar spāņiem, rumāņiem, bulgāriem, slovākiem, francūžiem. Arī no dūlu laikiem Annai palikušas draudzenes, sakari tiek uzturēti, regulāri sazvanoties. 

“Lai dotos uz ārzemēm, bija vajadzīga ļoti liela uzņēmība. Man gan bija vienkārši, jo, kā jau teicu, ģimene bija Lielbritānijā. Sākumā dzīvojām kopā, bet tikai īsu brīdi.  Brālis atbrauca uz Latviju pirms diviem gadiem, tagad dzīvo Pierīgā. Mamma ar māsu aizbrauca mācīties uz Indiju, abas nodarbojas ar jogu un jau trešo gadu regulāri dodas uz šo eksotisko valsti. Pavasarī brauks mājās, un redzēs, vai Latvijā viņu zināšanas būs noderīgas. Ja cilvēks ceļo, tad redzesloks paplašinās un sāk redzēt mazliet tālāk,” pauž tagadējā grobiņniece.

Dara to, kas patīk

Uģis atzīst, ka viņam vienmēr bijusi vēlme atgriezties Latvijā: “Domāju – ja būs iespēja, mēģināšu braukt atpakaļ.” Tomēr Anna secina, ka lēmums bijis ļoti spontāns: “Mēs mēneša laikā izdomājām, ka jābrauc mājās. Bet es noteikti negribēju atgriezties Rīgā vai citā pilsētā, mums patīk lauku dzīve. Un tagad uzdevums ir restaurēt seno, teju simtgadīgo māju. Būvējam savu dzīvi šeit.”

Anna lepojas ar savu veikumu: “Es esmu izveidojusi Latvijā pirmo Pozitīvo dzemdību kustību, un ar vecmāti Madaru Balodi aktīvi vadām tikšanās reizes katra mēneša pirmajā sestdienā. Kustības aizsākumi ir meklējami Lielbritānijā. Šīs kustības dibinātāja ir Millija Hila (Milli Hill), un tādas atrodas jau 37 valstīs.  Kustības mērķis ir vairot pozitīvo dzemdību telpā. Lai mainītos uztvere par dzemdībām, ka tas nav nekas šausmīgs, kā mums to bieži vien atspoguļo. Pozitīvas dzemdības var būt arī gan ķeizargrieziens, gan mājdzemdības, ja vien grūtnieces un partnera vēlmes tiek cienītas un īstenotas.” 

Atsaucība ir ļoti liela, viss notiek Liepājā, ģimenes centrā "Augam kopā". Izrādās, Anna jau skolas laikā bija domājusi, ka varētu kļūt par vecmāti. 

“Kad papētīju dziļāk studijas, kas man būtu jādara, sapratu, ka vairāk vēlos sievietes atbalstīt tieši emocionāli, nevis medicīniski. Medicīna mani tobrīd neinteresēja. Kad uzzināju par dūlām, sapratu, ka tas ir tieši tas, ko vēlos darīt. Un paši kursi bija fantastiski. Londonā ļoti veicās ar klientēm, katru mēnesi biju nodarbināta ar dzemdībām. Pēdējā pusgada laikā pirms atgriešanās Latvijā bija vairāk pēcdzemdību klientu, kuriem palīdzēju aprast un iepazīties ar jauno lomu – būt vecākiem. Darīju to, kas man ļoti patīk, un ļoti ceru, ka varēšu to aktīvāk turpināt darīt Latvijā.” 

Tagad top divas lekcijas – par pozitīvām dzemdībām un pēcdzemdību periodu.

Dzīvot Latvijā, redzēt pasauli

Kreici uzsver, ka savas ģimenes modeli izveidojuši tā – dzīvot Latvijā, Grobiņā, bet ceļot pa visu pasauli. 

“Mums gribētos nokļūt absolūti jebkur. Mums vispār patīk ceļot un būt aktīviem. Es esmu jau redzējis mazliet pasaules – Japānu, Ķīnu, Kanādu. Divatā bijām Peru, ar bērniem esam bijuši Austrijā slēpot, Čehijā, Francijā – esam paceļojuši pa Eiropu. Tagad Latvijā katru nedēļas nogali aizbraucam līdz jūrai un kārtīgi izstaigājamies. Cik spējam, ņemam bērnus līdzi. Abi tagad iet pašvaldības dārziņā, netālu no mūsu mājām,” klāsta Uģis.

“Esam aktīva ģimene un visu laiku cenšamies, lai nav garlaicīgi. Pie mājas mums ir mežs, un tas man ļoti patīk. Ja to neizcirstu, būtu vēl foršāk,” piebalso Anna, priecājoties, ka jūra ir tikai 15 minūšu gājiena attālumā. 

Cep paši savu maizi

No valdības Kreicu pāris vēlētos lielākas algas, ģimeņu pabalstus un mazākus nodokļus. Algas Lielbritānijā ir lielākas, toties Latvijā ir daudz mazāki izdevumi. 

“Londonā īrēt māju varēja par 1500 mārciņām mēnesī, bet Latvijā mums ir arī dārzs, kur daudz ko izaudzējam. Omīte un tētis dzīvo kopā ar mums. Tētis Aivars ir maizes cepējs – cep divreiz nedēļā, no kurām vienu dienu es viņam piepalīdzu. Tā ir viena no manām nodarbēm, bet maizes cepšana ir ļoti smags darbs. Es pati to noteikti nedarītu, bet kā palīgs esmu ļoti laba,” sevi uzslavē Anna. Pašu cepto maizi viņi arī ēd. 

Māksla pielāgoties

“Man patīk Latvija, bet es pilnīgi noteikti varētu dzīvot arī citur. Tā ir māksla pielāgoties. Es gan nedomāju atgriezties Londonā, bet strādāt attālināti, kamēr nepiespiedīs situācija. Man patīk mūsu tagadējais ritms – nav steidzīgs, bet daudz ko darām. Varbūt kaut ko pamācīšos, ja atradīšu papildu hobiju. Tagad man ar kolēģiem visu laiku jākomunicē pa telefonu, bet gribas redzēt arī dzīvē. Ja es braucu, tad kolēģi noorganizē kursus Londonā, kas man ir kā otrās mājas. Viss pazīstams. Visur, kur ceļojam, paliek daļiņa no mūsu sirdīm,” atzīst Uģis. 
Kreici jūtas laimīgi, ka atgriezušies Latvijā, bet tāpēc jau pārējā pasaule viņiem neesot slēgta. Plāni ir tālejoši.