Disidenta Gunāra Astras slepkava, iespējams, joprojām sveiks un vesels dzīvo starp mums

Slepkava, kāds bijušais čekists, joprojām sveiks un vesels dzīvo Latvijā, bet viņa identitāti Astras radiniekiem un draugiem joprojām nav izdevies atklāt. 

Orgānus nobēdzināja

Tas izskanēja Astras 87. dzimšanas dienas atceres pasākumā Latvijas Okupācijas muzejā. To pavēstīja gan Astras brālis Leons, gan Ēvalda Valtera dēls, operators Raits Valters, kurš astoņdesmito gadu beigās pēc Astras iznākšanas no otrā ieslodzījuma filmēja viņa gaitas. Kāda disidenta laikabiedre atklāj, ka Ļeņingradas kara hospitālī, kur nomira Astra, ārsti bija "nobēdzinājuši" nelaiķa iekšējos orgānus, lai neatkarīgi mediķi nevarētu izmeklēt patiesos nāves iemeslus, piemēram, no veselās sirds bija izņemti un iznīcināti vārstuļi. 

Vēlme pēc patiesības

Astras laikabiedri ir pārliecināti, ka viņš aizgāja bojā nevis gripas komplikāciju dēļ, bet gan noindēts. Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte teicis, ka viņam pieteikušies apmēram trīs bijušie čekas darbinieki, kuri noteikti zinot, ka Astra ir noindēts, bet Zālīte šiem cilvēkiem īsti neticējis. Leons Astra pauž, ka viņš nevēloties pie sava brāļa indētāja iet "ar ieročiem" un veikt linča tiesu, bet gan mierīgi aprunāties un noskaidrot patiesību. Ievērojamo latviešu disidentu Gunāru Astru 1961. gadā notiesāja par “dzimtenes nodevību” un pretpadomju aģitāciju. 1983. gadā viņu atkal atkārtoti tiesāja par to pašu. 1988. gada februārī perestroikas un starptautiskā spiediena iespaidā Astru atbrīvoja, bet tā paša gada aprīlī viņš nomira ceļā no Rīgas uz Ļeņingradu (tagad – Sanktpēterburga). Iespējams, viņa tējai piebēra indi.

Lasīja Orvelu

Astra Latvijas vēsturē iegājis ar savu slaveno 1983. gadā Augstākajā tiesā teikto pēdējo vārdu, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Šī runa ir viena no nozīmīgākajām Latvijas valsts vēsturē. Tā pierāda, ka neatkarības ideja bija dzīva visu padomju okupācijas periodu.

Vienas no "bīstamākajām" disidenta darbībām bija, piemēram, Džordža Orvela romāna "1984" lasīšana, tikšanās ar Maskavā Tautas sasniegumu izstādē sastaptajiem amerikāņu diplomātiem, stāvēšana pie nacionālas neatkarības kustības šūpuļa, 40 okupēto Baltijas valstu disidentu 1979. gada 23. augustā parakstītās petīcijas veidošana, kurā pieprasīja anulēt Molotova-Ribentropa slepeno paktu, atjaunot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību.

Tagad Astras ģimene Okupācijas muzejam nodevusi vairākas relikvijas – kanniņu, no kuras viņš ieslodzījumā dzēra tēju, fotogrāfijas un vēstules, ka Gunārs rakstīja brālim uz Latviju. “Manam brālim vienmēr būs 57 gadi, tik gadu, cik bija, viņam aizejot mūžībā,” teic Leons. “Ceru, ka tagad viņš ir citos līmeņos un priecājas, ka esam atguvuši neatkarību.”