Latvijas dzelzceļu pirmsākumi
1918. gada 28. novembrī, tikai desmit dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas un pirmā Ministru kabineta sastādīšanas, sākās lielinieku (boļševiku) iebrukums jau iepriekš (1918. gada 24. februārī) neatkarību pasludinājušajā Igaunijā, kā arī jaunajā mūsu valstī. Tobrīd dzelzceļus visu Baltijas valstu teritorijā pārvaldīja Vācijas militārās iestādes.
Šajā situācijā bija nepieciešama ārkārtīgi operatīva rīcība, tostarp pārņemot dzelzceļus. Jau nākamajā dienā satiksmes ministrs, bijušais Rīgas–Orlas dzelzceļa valdes inženieris un Krievijas 12. armijas štāba dzelzceļa pārvaldes priekšnieks Teodors Hermanovskis, kā arī viņa biedrs, bijušais Rīgas–Orlas dzelzceļa sevišķu uzdevumu inženieris Arturs Tramdahs sāka sarunas ar Vācijas militāro iestāžu (8. un 11. dzelzceļu direkcijas) pārstāvjiem par dzelzceļu pārņemšanu Latvijas rīcībā. Tika panākta vienošanās, ka Vācija pēc karaspēka izvešanas nodod Latvijai visus dzelzceļus ekspluatācijai derīgā stāvoklī.
Ņemot vērā situācijas nopietnību, kā arī neskaidro Valkas pilsētas piederības jautājumu, 10. decembrī Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas pārstāvji (dzelzceļu un tiltu būves inženieris Ēriks Bārcs un mašīnzinību inženieris Arvīds Līvens) Valkā tikās ar Igaunijas Satiksmes ministrijas pārstāvjiem un panāca vienošanos par Valkas dzelzceļa mezgla lietošanu un abu valstu turpmāko sadarbību dzelzceļa jautājumos. Tomēr pēc sešām dienām Valku ieņēma Sarkanā armija, un šī vienošanās palika tikai uz papīra.
1918. gadā tika realizēta tikai viena šaursliežu dzelzceļu pārņemšana no Vācijas 8. dzelzceļu direkcijas Kurzemē –Latvijas pārziņā 18. decembrī nonāca Ventspils–Mazirbes–Stendes karalauka dzelzceļš ar visu ritošo sastāvu. Tādējādi radās iespēja tur jau noorganizēt vilcienu satiksmi.
Lībiešu tautas agrāk apdzīvotās Ventspils–Kolkas–Melnsila piekrastes vēstures pētniece Valda Marija Šuvcāne savā grāmatā "Lībiešu ciems, kura vairs nav" (Jumava, 2002) raksta:
“1918. gadā visi Kurzemes dzelzceļi vēl bija vācu rokās, tikai tā gada decembrī šaursliežu ceļus sāka pārņemt latviešu dzelzceļnieki. Pirmais vilciens ar latviešu dzelzceļniekiem 1918. gada decembra vidū brauca no Ventspils līdz Lielirbei. Notikums bija svinīgs, lokomotīve tikusi izgreznota zaļumiem un valsts karogiem, pasažieri un vilciena personāls Meža postenī pirms vilciena atiešanas nodziedājuši valsts himnu. ”
Vai tas tā patiešām ir bijis, tagad grūti pateikt, jo atmiņas var būt arī maldīgas. Tomēr ļoti iespējams, ka tieši ar mazbānīša reisu arī reiz sākusies praktiskā Latvijas dzelzceļu darbība, kas gan šajā apvidū mainīgās politiskās un militārās situācijas dēļ uz laiku atkal apsīkusi.
Paralēli notikumiem Ventspils apkaimē 1918. gada nogalē Vācija sāka gatavoties Liepājas galveno dzelzceļa darbnīcu un 12 tvaika lokomotīvju nodošanai Latvijai. 1919. gada 13. janvārī tas tika realizēts, un šis praktiskais ieguvums ļāva 1919. gada martā sākt Latvijas dzelzceļu saimniecisko darbību.
