Arhibīskaps Vanags Latvijas iedzīvotājus aicina ne tikai sapņot par labāku nākotni, bet uzņemties atbildību

Vanags atzīmēja, ka Jēzus Kristus labi saskatīja pasaules trūkumus, taču viņš bija nācis glābt, nevis izmest mēslainē. Līdzīgi Kristus pieeja Latvijai nozīmētu cauri visiem trūkumiem redzēt Latviju kā dāvanu, kuru Dievs ir pasniedzis latviešu tautai, un pret Latviju attiekties kā pret kaut ko nozīmīgu un dārgu.

Mācītājs uzsvēra, ka valstij ir nepieciešama rūgta kritika un analīze, bet ir jānovērtē arī tas, kas mums jau ir. Mēs nejūtam, cik ļoti mēs kaitējam sev, pārliecinot sevi un citus, ka viss ir slikti, teica Vanags, neievērot labo un izcelt tikai slikto ir drošs veids kā kaut ko sagandēt. Mēs varam skatīties uz Latviju un domāt, kā visa mums nav, bet varam arī paskatīties pasaulē, kā tur dzīvo daudzi miljoni un pat miljardi cilvēku, turpināja arhibīskaps.

Vanags ir novērojis, ka Latvijas tautai nav svešas mesiāniskas ilgas, par ko liecina kaut vai Saeimas vēlēšanu iznākums, kad tika nomainītas divas trešdaļas parlamenta deputātu. Viņš domā, ka tas noticis arī tāpēc, ka politika nav tikai ekonomika, bet gan kalpošana cilvēciskām vērtībām. Ja Latvijā pie 5% ekonomikas pieauguma tauta izvēlas balsot par citiem cilvēkiem, tas liecinot, ka tauta lūkojas pēc jaunām vērtībām.

Arhibīskaps mudināja arī šos "jaunos" tautas kalpus saprast savu atbildību, ka nedrīkst tautu pievilt, nepildot solījumus, un "paņemt un uzmest", jo tas cilvēkus iegrūstu vēl dziļāk, citējot Žanu Polu Sartru, nelabumā. "Latvijai vajag piepildītas cerības un turētus solījumus," sacīja Vanags.

Latvija ir aizstāvama valsts un tā tiks aizstāvēta, jo armija ir tika laba kā nekad, atzīmēja Vanags un pauda viedokli, ka tomēr daudz vairāk cilvēku nedrošību izjūt par kaut ko citu, uzdodot sev jautājumus, kas ar mani notiks, ja es saslimšu, kas ar mani notiks, kad aiziešu pensijā u.tml. Šie ir jautājumi, kam vairāk jāpievēršas tautas kalpiem, mudināja Vanags.

Mācītājs atzina, ka diemžēl daudziem viņa paaudzes cilvēkiem nespīd saulains pensijas vecums, par ko varot dusmoties uz valsts vadītājiem, tomēr dusmošanās neko daudz nedošot. Pēc Vanaga vārdiem, dzīve vispār ir diezgan sāpju un netaisnību pilna, tāpēc vajagot skatīties, kā uz to reaģēja Kristus. Dievs mums ir devis spēku tikt pāri grūtībām un mūsos ir tāds spēks, kādam dažkārt pat nevaram noticēt, turēties pretī grūtībām mudināja Vanags.

Iedzīvotājiem ir jāizvirza mērķi un uz tiem jātiecas, uzsvēra Vanags un norādīja, ka ar cerēšanu par labāku nākotni vien nepietiek, ir jāpadomā, kur katram cilvēkam ir jāpieliek, lai tiktu uz priekšu, jābeidz darīt sliktas lietas, melot u.tml. "Es gribu, lai notiek kaut kas labs, bet vakarā izdzeru puslitru šņabja," dažu cilvēku nepamatotās gaidas raksturoja Vanags, vienlaikus uzsverot, ka katrā cilvēkā ir potenciāls augšāmcelties, un Latvijai vajag, "lai tu atklāj, ka esi stiprs".

Pēc Vanaga vārdiem, ja cilvēkiem gribas domāt, ka Latvija nedod prieku un gribas braukt prom, tad jāatceras, ka cilvēka dzīvi uztur nevis prieks un bauda, bet darba nozīme. Kad tiek meklēti iemesli, lai latvietis dzīvotu Latvijā, parasti atbilde tiekot meklēta ekonomiskajā nodrošinājumā, taču Vanags ir pārliecināts, ka patiesībā latvietim vissvarīgākais ir būt ar jēgu un nozīmi. Latvijas valsts ir pamats latviešu izdzīvošanai un nekas no mūsu vērtībām nākamos simts gadus neizdzīvos, ja nebūs savas valsts, piebilda arhibīskaps.

Vanags ar nožēlu secināja, ka mēs pārāk ātri ķeramies pie laužņa un cirvja, piemēram, politikā nosaucam savu nākamo partneri par bandītu, kas liedz cerēt uz saturīgu sadarbību pēc tam. Līdzīgi ir arī ar ikdienas sadzīvošanu cilvēku starpā un tāpat arī ar tautībām, kuras Latvijā ir daudz un dažādas. Mācītājs vērtēja, ka arī tautu attiecībās Latvijā pārāk bieži esam ķērušies pie cirvja, viens otru saucot par fašistiem vai okupantiem.

Mūsu kopā ir pārāk maz, uzsvēra Vanags, Latvijai vajag visus prātus un talantus. Mums jāmācās sarunāties citādi, meklējot mieru, turpināja arhibīskaps, ja uz labo vērsto cilvēku būs daudz, tad celsies tauta un valsts.

Vanags atzīmēja, ka daudzi Latvijas brīvības cīnītāji un valsts cēlāji būtu gribējuši redzēt Latvijas simtgadi, bet neredzēja, taču to piedzīvojam mēs. Mums ir visi iemesli justies priviliģētiem un izredzētiem, sacīja Vanags un uzsvēra, ka arvien aktuālāks kļūst jautājums, kas tik dažādos Latvijas iedzīvotājus var saturēt kopā. Pēc Vanaga domām, Latvijai vajag kristīgas vērtības. "Jā, zinu, ka to daudzi uzskatīs par novalkātu frāzi, taču tas tikai tāpēc, ka daudzi nav iedziļinājušies šajās vērtībās," sacīja arhibīskaps un skaidroja, ka, dzīvot atbilstoši kristīgām vērtībām, nozīmē savas ikdienišķās izvēles izdarīt ar tādu pašu nolūku kā Kristum. Tu vari neticēt Dievam un teikt, ka kristīgā ticība ir fikcija, bet ir fikcijas, sekojot kurām, tu dzīvo labāk, mudināja mācītājs.

Mums jau ir lūgšana "Dievs, svētī Latviju", bet ir vajadzīga arī tāda lūgšana, kas būtu vērsta uz mums pašiem, piebilda Vanags.