"Mūs presēja pamatīgi" - Laura Reinika tēvs par savu pieredzi ar čeku

Par disidentu Reiniks sevi noteikti nesauc, drīzāk esot “gājis pa straumi, bet ne akli” – tik tālu, kamēr tas nav pretrunā ar sirdsapziņu. Vienu reizi gan nostājies pret, un pats brīnās, kā spēka pietika.

Atteicās no partijas un žiguļa

“Mūs, trīs jaunos pedagogus, pasauca uz partijas komiteju un piedāvāja stāties partijā. Man, jaunam čalim, piesolīja – ārpus rindas žiguli. Un solīja, ka es tuvākajā laikā varētu kļūt par skolas direktoru. Viss – še tev mašīna, karjera… Es teicu nē, domāju – kā es tāds, zaļš puņķis… Presēja pamatīgi. Pa divi lāgi instruktori sauca – padomju jaunietim jāstājas! Bet es izturēju,” stāsta Reiniks. Turklāt viņš padomju laikā Dobeles vidusskolā bija komjaunatnes sekretārs, jo astoņgadīgo skolu beidza kā absolūts teicamnieks ar izcilu raksturojumu.

Komjaunieša karjera izčākstēja gada laikā, jo Artūrs nodibināja savu pirmo rokgrupu Grifi, uzaudzēja garus matus, nēsāja kļošenes, bikses ar 80 centimetru platiem galiem – paraugpuika kļuva par muzikantu ar nakts ballītēm un visu pārējo. Meitenes ģība, bet tā laika priekšnieki gan ne.

Čikāgas piecīši čekistu degungalā

Kad Reiniks sāka mācīties pedagoģiskajā institūtā Daugavpilī, 1977. gadā “bija ārprātīgs notikums – 18. novembrī virs institūta plīvoja Latvijas karogs”. Čekisti sāka kratīt studentu kopmītnes, bija atrasti zoļu nospiedumi, un visiem pārbaudīja, apavus, vai raksts nesakrīt.

Tikmēr Reiniks steidzies uz tālāko istabiņu, kur draugiem bija lentēs ierakstītas Čikāgas piecīšu plates. “Man vajadzēja fiksi pārrakstīt. Ja atrastu piecīšu lentes, būtu vāks, viņi skaitījās ienaidnieki. Saslēdzām divus magnetofonus, notika ieraksts, biju uz kluso nogriezis. Pēkšņi ieveļas čekisti un sāk visus pēc kārtas pārbaudīt. Biju pie ceturtās gultas, kur nolikti maģi, nezināju, ko darīt,” atceras Reiniks.

Sapratis – ja kāds pagriezīs skaļuma pogu, ir vāks. “Nezinu, kā man izdevās, lēnā garā ķimerējos, logs vaļā, jo piepīpēts, noņemu no viena magnetofona lentes un – hops! – ārā pa logu, no otra tāpat. Toreiz tikām cauri sveikā. Bet pēc tam mani uz čeku izsauca.”

Pēc latgaļu kāzām izsauc uz čeku

Tas notika turpat Daugavpilī. “Biju atbraucis no latgaļu kāzām – vari iedomāties, kādā stāvoklī!” tagad smej Reiniks. Bija svētdiena, viņš izsaukts pie dežuranta – piezvanījuši, ka jāierodas tur un tur.

Pie izmeklētāja kabinetā runāja par karogu virs institūta. “Saruna tāda – apkārt daudz padomju varas ienaidnieku, jābūt ļoti uzmanīgiem, jāsargā sava valsts, katram apzinīgam jauneklim jābūt modram,” Reiniks teic, ka runu virzīja viltīgi – nav jābūt stukačam, bet cilvēkam ar sirdsapziņu, kārtīgam puisim, kas stāv par dzimteni.

“Viss tā piepacelts, ka man jābūt ar lepnumu pārpildītam,” atminas Reiniks, kurš tomēr spējis atteikt un neko neparakstīt, vien gvelzis, ka vēl nav morāli izaudzis līdz tādam līmenim.

Pilnu interviju ar Artūru Reiniku lasiet žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.