Drosmīgi liepājnieki rāda savu vēsturi
Ar vērienu, klātesot lielam pulkam liepājnieku, pirms pāris nedēļām atklāta izstāde Liepājas brīvības stāsts, kur skatāms apmēram piecdesmit pilsētnieku sanesums – ģimenes relikvijas, fotogrāfijas, dokumenti un daudz kas cits, sākot no 19. gadsimta līdz mūsdienām.
Kurators ir Liepājas muzejs, kas atsaucies Latvijas valsts simtgades biroja, Valsts reģionālās attīstības aģentūras un Lielo pilsētu asociācijas uzaicinājumam – sagaidot valsts jubileju, līdzīgas izstādes skatāmas kopumā deviņās pilsētās. Izstāde telpās Andreja Pumpura ielā 5 ir bez maksas un būs skatāma līdz 28. oktobrim, bet esot klusa cerība, ka varbūt pat līdz valsts svētkiem.
Vectēvs fotografēja Latvijas valdību
"Kas Jauns Avīze" uzklausīja liepājnieku stāstus. Neatkarīgais producents Verners Bokums pats ir izveidojis vēju pilsētas digitālo pūra lādi – arhivējis 2500 stundu video ar Liepājas kultūras notikumiem, ar to var iepazīties Liepājas universitātes bibliotēkā.
Viņa dzimta Liepājā mīt jau ceturtajā paaudzē. Vectēvs pa tēva līniju Juris Bokums ienācis Liepājā no tuvējās Durbes – piedalījies Piektā gada revolūcijā un bēdzis no cara valdības represijām. Liepājā sācis nodarboties ar fotografēšanu un kļuvis par vienu no pazīstamākajiem fotogrāfiem Latvijā.
“1919. gadā, kad Latvijas valdība ieradās Liepājā, vectēvam Pasta ielā bija fotodarbnīca. Tur valdība arī tika nofotografēta. Bilde tagad atrodas Liepājas muzejā. Vēlāk viņš visu savu fotopadarīšanu nodeva brālēnam Ģirtam Bokumam, kuram fotostudija atradās Tirgoņu ielā, kur arī tagad ir fotodarbnīca,” stāsta Verners.
Abu Bokumu fotoaparāti vēlāk nokļuva vecmeistara Jāņa Lādīša kolekcijā, kuru viņš pirms aiziešanas mūžībā novēlēja Liepājas muzejam.
Tēvs ar vectēvu būvēja ērģeles
Vernera vectēvs apguva arī citu amatu – pie ērģeļmeistara Jēkaba Jauģieša, viņam bijis Amatniecības ģildes diploms. Liepājā, Ezera ielā 64, Bokums uzbūvēja ērģeļu un harmoniju fabriku.
“Mans tēvs Vidvuds Matīss Bokums izmācījās Rīgā, Amatniecības ģildē, un saņēma diplomu, ka var pie sava tēva uzņēmumā strādāt par palīgu. Interesanti viņš aizstāvēja diplomdarbu – savam tēvam, manam opapam, uztaisīja rakstāmgaldu ar lampu un sekreteru. Tie tagad ir Liepājas muzeja eksponāti,” turpina Verners.
Fabrika darbojās pat pēc nacionalizācijas, līdz 1949. gadam. Pēc kara Maskavas filharmonijas vadība atbraukusi uz Liepāju un aicinājusi abus Bokumus pārcelties uz padomijas galvaspilsētu un atjaunot a Čaikovska zāles ērģeles. Viņi tomēr neaizbrauca, bet, kad 1949. vai 1950. gadā tā pati delegācija atbraukusi otro reizi, padomju vara fabriku jau bija likvidējusi.
“Muzejam esmu nodevis visas iespējamās lietas, ieskaitot visu, kas saistās ar fabriku – dokumentus, fotogrāfijas, reklāmas bukletus, diplomus. Izstādē vēl ir skatāms vectēva portfelis, kad viņš darbojās Latviešu biedrības namā, tēva binoklis, ar kuru viņš braukāja ar jūras jahtu,” piebilst Verners Bokums.
Kā laipa pāri gadiem
Gundars Sisenis no Kandavas savu senču stāstu izpētījis no 19. gadsimta vidus. Viņi bija no netālā Tadaiķu pagasta, vectēvi piedalījušies Brīvības cīņās Aizputes kājnieku pulka sastāvā 1919. gada novembrī.
“Viens vectēva brālis līdz Otrajam pasaules karam bija Karostā artilērijas laboratorijas vadītājs, otrs – jūras kapteinis un 1939. gadā flotes bāzes komandieris Liepājā. Es lepojos ar savu dzimtu. Izstāde ir kā laipa, kura pārnesta pāri gadiem. Saprotu, ka mani senči un es šeit esam ieauguši ar savām saknēm un kaut ko arī devuši Liepājai,” stāsta Siseņa kungs.
Maija Neimane, nu jau pensionētā Liepājas 15. vidusskolas direktore, izstādei nodevusi fotogrāfijas un atmiņu stāstus par latviešu skolas izveidi Ziemeļu priekšpilsētā Atmodas laikā. Tas tolaik bija liels notikums – pirmā latviešu vidusskola šajā Liepājas rajonā, kas nākamgad 1. septembrī svinēs trīsdesmitgadi.
Ļeņineklim cilpa kaklā
Bijušais tautfrontietis Imants Aizkalns nodevis izstādei fotouzņēmumu, kur viņš Liepājas ļeņineklim met cilpu kaklā, lai nīsto pieminekli novāktu. Tas notika 1991. gada 23. augustā.
“Plašākai sabiedrībai šķiet, ka tas notika, pateicoties tā laika izpildkomitejai ar Imantu Visminu priekšgalā. Tajā rītā bija paredzēts pikets pie Latviešu biedrības nama jeb tolaik Virsnieku nama. Karavīru sardze tikai tonakt tika noņemta no ļeņinekļa – visu laiku to apsargāja. Mūsu pasākumā piedalījās talantīgais, nu jau aizsaulē aizgājušais žurnālists Gundars Matīss, un viņš ierunājās – šis būtu īstais laiks novākt ļeņinekli,” atceras Aizkalns.
Aktīvisti tūdaļ sāka rīkoties – meklēt zinātājus, lai noskaidrotu, kā piemineklis stiprināts, un atrada vienu, kurš piedalījies tā celtniecībā. Ar lielām pūlēm atrasta arī tehnika – celtniecības trests bija PSRS pakļautībā, tur neko nedeva, nācās izmeloties.
Tomēr tehniku sagādāja un vakarā ļeņinekli novāca liela pūļa priekšā. “Man bija forša sajūta, jo nīstais padomju varas simbols tika likvidēts. Kad to nolaida pie zemes, bija cilvēku naida izpausmes – daudzi spļāva tam virsū,” atceras Aizkalns.
Liepājniece apveda ap stūri čeku
Liepājnieces Elfrīdas Pujēnas stāsts atklāj, ka bija cilvēki, kas Latvijas labad bija gatavi riskēt ar brīvību. Viņa padomju gados uz Kanādu slepeni aizveda trīs mikrofilmas kadrus, kurus divas dienas pirms aresta uzņēma grupas "Helsinki-86" dibinātājs Linards Grantiņš.
Tā brīvajā pasaulē nokļuva šīs grupas memorands un fotogrāfija, parādot, ka joprojām ir cilvēki, kas uzdrošinās nostāties pret okupācijas režīmu. Tie radīja starptautisku rezonansi un arī Latvijā iedrošināja daudzus.
“Tas notika 1986. gadā. Vēl bija padomju laiks, bet jau daudz vieglāk laida uz ārzemēm. Brālis no Kanādas atsūtīja ielūgumu, un tā es to varēju izdarīt. Mikrofilmu atdevu Raisku ģimenei – Ērikai, Fredim un viņu trim dēliem – Uldim, Jurim un Mārim,” atceras sirmā kundze.
Mikrofilmas kadrus viņa vienkārši ietina kabatlakatā, kuru ielika svārku kabatā – ja meklēs, tikpat atradīs, tāpēc īpaši neslēpa, bet padomju muitnieki kundzi nepārmeklēja. Kanādas tautieši Helsinki-86 memorandu nodeva atklātībai 1987. gada janvārī, trīs nedēļas pēc Pujēnas atgriešanās mājās. Čeka spēra zemes gaisā, pratināja arī viņu, bet pastnieku neatklāja.
Izstādē tagad apskatāmas fotogrāfijas no Kanādas brauciena ar šo tik nozīmīgo faktu ne tikai Liepājai.
