“Tukuma van Goga” - Alberta Franciska Pauliņa jubilejas izstāde “Retrospekcija” Bauskas muzejā

Alberts Francisks Pauliņš ir ainavists - viens no latviešu lielākajiem krāsu meistariem. Viņš strādā arī klusās dabas žanrā, kā arī glezno portretus un aktus. Mākslinieks strādā īpašā vietā, darbnīcā Tukumā, ko kādreiz cēla izcilais Tukuma mākslinieks, vecmeistars Kārlis Neilis (vēlāk darbnīcā strādāja vēl viens Tukuma mākslas skolas pārstāvis - Ansis Artums). Šajā radošajā vietā tapuši darbi arī jubilejas izstādei.

Savas dvēseles stāstu Alberts Pauliņš izstāsta gleznās. Viņš stāsta par gaismu un par tumsu, par debess skaistumu, kas visiem pieejama bez maksas, un arī par tumšām bedrēm, kurās mīt ēnas, bēdas un dzīves grūtības, bet pāri visam viņa dzīvē ir zīme, kas piesprausta pie viņa molberta: “Jēzus ir Kungs”. Mākslinieka glezniecība ir tāda kā cīņa starp mieru un nemieru. Spilgtu gaismu un dziļām ēnām, un tas viss kopā rada dzīves pilnības izjūtu. „Es gleznoju to, ko vislabāk pazīstu, to, ar ko es dzīvoju un kas man ir dārgs, savu pasauli caur savām sajūtām,” saka mākslinieks.

Dzīvot savam sapnim, īstenot to audeklos un kartonos, gleznot un gleznot – Albertam Pauliņam tas ir dzīvesveids, un to spēj ne katrs mākslinieks. Alberta Pauliņa tonālie krāsu laukumi klājas temperamentīgi un jūtīgi. Gleznotāja Guna Millersone par Pauliņu saka: „Viņš ir mākslinieks, kura bildēs ir sajūtams īsts gleznotāja nervs”.

Reizē ar izstādi skatītājiem tiek piedāvāta arī Jāņa Valdemāra Helmaņa veidota dokumentāla filma par Albertu Pauliņu “Tukuma van Gogs”, kurā daudzos tuvplānos ir iespēja līdz sīkām detaļām pētīt gleznu tapšanu un iepazīt arī pašu mākslinieku.

Tukumnieki mākslinieku iesaukuši par vietējo van Gogu, saskatot būtiskas līdzības abu gleznotāju likteņos, jo arī tukumnieks savos darbos nereti tiecās pēc sakāpinātas un dramatiskas noskaņas, tāpat kā izcilais holandiešu postimpresionisma pārstāvis Vinsents Villems van Gogs.
Valdemārs Helmanis katoļu mēnešizdevumā „Mieram Tuvu” (Pauliņš ir praktizējošs katolis) par Tukuma van Gogu saka: „Albertu es uzskatu par vienu no lielākajiem krāsu meistariem latviešu glezniecībā un pazīstu kā ticīgu cilvēku, kurš visu savu dzīvi un visu, ko viņš dara, velta Dieva godam. Alberta Pauliņa un van Goga dzīvē saskatīju būtiskas paralēles. Bet filmai ir šāds nosaukums ne tāpēc, ka Pauliņa glezniecība man asociējas ar van Gogu, bet gan dēļ tā, kas no bildēm strāvo, garīgās dimensijas dēļ.

Filmā es gribēju parādīt cilvēku, kurš apzinās, ka talants ir no Dieva, bet kurš ir pazemīgs un sevi neuzskata par ģēniju. Glezniecība viņam nav kā terapija, bet gan palīdz dzīvot. To apzinoties, Alberts Pauliņš glezno Dieva godam”.

Vēl par Pauliņa darbiem rakstīts: „Darbi nav rāmi, tie nav neitrāli, tie nav dekoratīvi. Šīs gleznas ir nemierīgas, kaut attēlo varbūt pavisam rāmus sižetus – kādu Tukuma ielu, baznīcu, dabas ainavu, kluso dabu, portretu. Tās gleznotas ar dzīvu izteiksmību, ir kā viegli, droši, bet reizē arī ļoti precīzi. Krāsas var neatbilst reālajām, dabā redzamajām, bet tās ir īstas, varbūt pat īstākas par realitāti, jo piesātinātas ar spēcīgām sajūtām”.

Pats mākslinieks savu daiļradi vērtē: „Es iekomponēju laukumā to, ko konkrētajā brīdi jūtu. Un tad gleznoju, kas ir palicis atmiņā no dabā redzētā”.