Dārznieks Ēriks - viņš ir tas, kurš ceļas agri un rada Rīgas skaistumu
Par krāšņajām Rīgas ziedu dobēm jūsmo daudzi, bet aiz tām slēpjas liels darbs – gan fizisks, gan sirdsdarbs. Viens no galvenajiem darītājiem ir Rīgas centra apstādījumu dārznieks Ēriks Semanis – cilvēks ar zaļajiem pirkstiņiem.
Ne velti jau pirmās klases sacerējumā viņš pārliecībā rakstīja, ka nākotnē izvēlēsies tieši šo arodu. Nu sapnis piepildījies, un Ērika un viņa kolēģu veikums priecē gan rīdziniekus, gan pilsētas viesus.
Rīgas parku skaistums
Visas centra dobes
Ēriks pērn kļuva par Rīdzenes iecirkņa parka dārznieku, viņa pārziņā ir teritorija no 13. janvāra ielas līdz Krišjāņa Valdemāra ielai – Kanālmalas apstādījumi, Līvu laukums, skvērs pie Pēterbaznīcas, Daugavmala, Bastejkalns, apstādījumi pie Brīvības pieminekļa un Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa, Operas skvērs.
“Esmu no Ozolniekiem, bet Rīga jau ir viena vēja pūtiena attālumā. Mācījos Bulduru dārzkopības vidusskolā, pēc tam studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē Pārtikas tehnoloģijas fakultātē Pedagoģijas katedrā – kļuvu par darbmācības skolotāju un lauku puikām prakses laikā mācīju šo priekšmetu,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Ēriks.
Skaistums Rīgas parkos no drona lidojuma
Dārzam mājās laika neatliek
“Es jau pirmajā klasē zinājis, ka būšu dārznieks, sacerējumā rakstīju par šo profesiju kā par savas nākotnes sapni. Bērnībā man laukos bija dobes – puķes pārstādīju un visādi ņēmos. Kad vēl vecāmamma bija dzīva, auga zirņi un kāposti, un daudz kas cits. Tagad Ozolniekos man ir zemeņu dobe, bet vairāk jau tur sieva aizņemta – dusmojas, ka es tur mazāk roku pielieku. Vairāk man iznāk pa Rīgu strādāt. Man darbs patīk, un negribētu to mainīt ne pret vienu citu. Ja mainītu, tad varbūt tikai vietu,” spriež dārznieks.
Pievienotā vērtība šajā darbā ir svaigais gaiss un brīvība, jo neesi iesprostots telpās. Lietus un vēji neskādē, tās ir pārejošas parādības.
Rīta stundai zelts mutē
Apstādījumi katru gadu tiek veidoti atšķirīgi, šogad zied samtenes, kohijas, piparmētras, raspodiņš, salvijas, lobēlijas un citas puķes. Pērn vasarā ik pa brītiņam uzlija, šogad visu laiku jālaista, bet arī pārāk lielā saulē to nevar darīt, lai stādījumi neapdeg.
Šovasar apstādījumus ļoti iespaido karstums. “Tās problēmas jau tikai es redzu, cits tās vizuāli nepamana, bet katru gadu jau ir kādi plusi un mīnusi,” teic Ēriks. “Sākam laistīt pulksten sešos, slēdzam ūdeni nost deviņos. Pēc tam darbinieks nāk ar rokas lejkannu, pludina ūdeni iekšā dobē, lai puķes neapdegtu.” Pretējā gadījumā saule un ūdens darbojas kā palielināmais stikls, sadedzina lapas. Ap pulksten 16 laistīšana beidzas.
“Tagad puķēm piemetas visvisādas sēnīšu slimības, jo ir mitrs gaiss un silts laiks, bet bez laistīšanas nekādi neiztikt. Savus postījumus pastrādā arī bebri un vārnas. Oficiāli mums darba diena sākas septiņos, bet es jau sešos esmu klāt, lai varu laistāmo aparātu uzlikt vai nomēslot, kamēr nav spožās saules,” Ēriks atgādina seno sakāmvārdu – rīta stundai zelts mutē. Tad ir klusi, mierīgi, šis laiks esot pats vērtīgākais. Viņš nestrādājot stundas no līdz, bet tik, cik vajag.
Diena sākas ar uzkopšanu
“Mūsu nodaļā nodarbināti astoņi cilvēki. Diena vienmēr sākas ar atkritumu vākšanu, jo Rīgas centrs ir piemēslots. Gružo tāpēc, ka tuvumā ir dažādas ēstuves. Ir silts laiks, visi zālītē sēž, ēd un dzer,” atzīst dārznieks.
Atkritumu tvertnes ir pārāk mazas, ja ir pilnas, met blakus. Brīvības pieminekļa apkārtne gan ir vistīrākā no visām vietām, jo policija uzmana. Visvairāk piemēslo Līvu laukumu, arī Bastejkalns ir jāuzpasē – visu laiku roka uz pulsa jātur.
Tehnikas tagad pietiek – ir traktori, frēzes, kaut arī ir reizes, kad jāstrādā tikai ar rokām. “Esam pakļauti Rīgas mežiem, un tas ir stabils uzņēmums ar attīstību. Visas darba problēmas varam atrisināt. Ja paši ar kaut ko netiekam galā, sazināmies ar priekšniecību, arī uz Botāniskā dārza speciālistiem vienmēr varam paļauties – kopā strādājam, esam viena komanda. Viens nav karotājs,” uzsver Rīgas dārznieks.
Nākamā gada dobes plāno tagad
Vasara ir skaista, bet arī ziemā esot savi labumi. Tad jātīra sniegs, bet lielāko darba daļu izdara tehnika, tikai jāpieskata, lai zālienu neizbojā un puķu dobē neiešķūrē – traktoristam jādarbojas maigāk.
“Un vēl kokus apgriežam. Maksimāli, ko var iespēt ziemā, ir jāizdara, jo, kad sākas sezona un jāstāda puķes, darbs dzen darbu. Rudeņos atkal jāvāc lapas, bet arī tagad liepām krīt ziedi. Mums ir īpaša tehnika – pūtēji, tiem ar gaisa strūklu jānopūš viss zāliens. Tā viss gada cikls iet pa riņķi. Retu reizi ziemā nav sniega, un tad dabū mazlietiņ elpu ievilkt,” klāsta Ēriks.
Uzņēmumā strādā ainavu arhitekts, kurš darbojas visu vasaru un jau plāno nākamā gada dobes, un ziedu krāsu saskaņošana ir viņa ziņā. Par rudens stādījumiem, tulpēm, narcisēm, hiacintēm, domā tagad, lai tās skaisti ziedētu pavasarī.
“Brīvības pieminekļa un Operas apstādījumi tapuši pēc zīmējuma, pārējās dobes ir aprakstītas, un tad tu vari izpausties, kā gribi. Kad tulpes ziedēja pie Brīvības pieminekļa, konkrētāk bija iezīmētas Latvijas karoga sarkanbaltsarkanās krāsas. Tagad pie Operas puķes ir iestādītas suitu sulīgajās krāsās,” lepojas dārznieks.
Ārzemnieki saka: beautiful, beautiful
Vasarā ir vairāk darba, jo ir jāravē, bet Ēriks smej – ja aug nezāles, viss pārējais arī augs. Strādnieki, protams, ravē maksimāli, cik vien varot. Uz sezonu ir pieņemti arī skolēni. Bērni laista, pļauj ar mazo pļaujmašīnu, nogriež kokiem atvases – stumbriem vienmēr jābūt tīriem, jo tāda ir prasība, un arī skaistāk izskatās, ja apakšā neaug lapas.
“Varu teikt, ka tagad esmu cilvēks savā vietā. Visu mūžu esmu audzējis stādus. Interesanti jau ir – kā iesēj sēkliņu un kā izaug stāds, bet vairāk man patīk dārznieka darbs,” priecājas Ēriks. Paveiktā novērtējums ir citu atzinība. Pie Operas nākot ārzemnieki un tikai sakot – beautiful, beautiful, skaisti jo skaisti, viņi esot sajūsmā, vienmēr paslavē.
Novēlējums simtgadē
Vaicāts par savu ziedu gaumi, Ēriks atklāj: “Man pašam no puķēm visvairāk patīk ziemcietes. Viengadīgā puķe visu vasaru ir vienāda. Bet ziemciete, kas uzzied šovasar, pēc gada būs atkal citāda. Vasaras puķes ir vienādas – kāda tā ledus puķe ir vasarā, tāda būs arī rudenī.”
Kāds ir Ērika Semaņa vēlējums rīdziniekiem un galvaspilsētas viesiem?
“Lai ir priecīgi par apstādījumiem, lai grib atgriezties skaisti uzpostajā parkā, lai ārzemnieks Rīgas daiļuma dēļ atkal grib te pabūt. Lai cilvēkiem gandarījums. Latvijai simtgadē vēlu otru simtu, lai vairāk naudas un daudz vairāk laba varētu paveikt! Tad jau viss būs vēl krāšņāks. Lai tauta nebrauc projām, lai ir ko darīt šeit!”
