Veselības ministre Čakša: "Valsts nepiespiedīs celties no rīta un vingrot"

Tagad Čakša kopš 2016. gada jūnija ravē veselības aprūpē ielaisto nezāļu lauku – te nepietiek ne ar dienu, ne gadu, bet tāpēc nav jānolaiž rokas.

Iedomājieties – ir noticis brīnums, un mūsu tauta ir kļuvusi ļoti veselīga.

Ir kāda kundze, kas man palīdz dārzā. Viņai attieksme pret savu ķermeni, pret savām domām, pret apkārtējiem cilvēkiem ir ļoti gaiša, veselīga, ar atbildību gan pret sevi, gan citiem. Kaut gan viņai ir ap 70 gadiem, domāju, ka pat dažs vidēja vecuma vīrietis viņai netur līdzi. Viņa ceļas trijos no rīta, katru dienu aktīvi vingro, un, skatoties uz viņu, es saprotu, kā ar tādu pareizu attieksmi un domāšanu, fizisko aktivitāti var saglabāt dzīves kvalitāti ļoti ilgu laiku.

Ja runājam par ideālo veselīgas Latvijas modeli, es redzu, ka daudzi cilvēki dzīvo līdzīgi. Tas nozīmē, ka mēs jūtamies labi paši ar sevi, ar citiem, spējam piepildīt savus mērķus un būt efektīvi gan darbā, gan privātajā dzīvē.

Tas var sākties jau šodien. Jautājums ir katra individuālajā attieksmē un apņēmībā. Vai jūs esat gatavs šodien 40 minūtes veltīt vingrošanai, izvēlēties veselīgu ēdienu un saprast, ka tas nav vienas dienas stāsts vai nedēļas uzrāviens, bet veselīga ikdiena?

Šī veselīgā attieksme pret sevi varētu novērst daudzus veselības traucējumus. Tā ir arī profilakse un iespēja dzīvot ilgi un kvalitatīvi.

Ko nozīmē ilga dzīve? Pagātnē četrdesmitgadīgs cilvēks jau bija ļoti vecs. Tagad es esmu 43 gados dzemdējusi bērnu, un jautājums – vai es esmu veca vai jauna? Atbilde ir atkarīga no tā, ko es šobrīd daru un cik ilgi dzīvošu. Un tad nākamais jautājums – vai sešdesmitgadīgs ir vecs vai jauns. Vai septiņdesmitgadīgs. Tas atkarīgs tieši no tā, cik jūs daudz rūpējaties par sevi visās jomās – fiziskā, sociālā, garīgā, psiholoģiskā, finansiālā.

Ko papildus minētajam varētu darīt valstiskā līmenī?

Es varu pateikt, ko valsts nevar izdarīt. Valsts nevar piespiest jūs no rīta celties un vingrot, nopirkt jogurtu bez e-vielām, vakarā palasīt, paklausīties labu mūziku. Ļoti negribētu, lai valsts kļūst policejiska un to sāk darīt.

Tēlaini runājot, valsts var uzlikt jums plāksteri, ja iegriežat pirkstā. Savukārt, lai nazis būtu nolikts pareizā vietā un jūs neiegrieztu sev, vienalga, būs jūsu atbildība. Vēl valsts varētu pieņemt noteikumus, kas aizliegtu tirgot nažus, ar kuriem var sagriezties bērni. Tomēr iemācīt bērnam pareizi rīkoties ar nazi vienmēr paliks paša cilvēka atbildībā.

Valsts atbildība ir palīdzēt cilvēkam, kuram ir notikusi problēma, un mācīt pret sevi izturēties labi. Es domāju, ka šai dzīvespratības izglītībai ir ļoti liela nozīme, gan runājot par profilaksi, gan attieksmi pret savu veselību. Tomēr pati darīšana ir atkarīga no katra cilvēka, to nevar izdarīt valsts. Neviena. Tas ir stāsts par disciplīnu, vai mēs esam gatavi uzņemties atbildību par sevi un sekot tam, ko paši esam nolēmuši.

Kādreiz daudz smagu nelaimju saistījās ar etiķa esenci. Kad mazumtirdzniecībā to aizliedza pārdot, negadījumi strauji samazinājās. Bet valsts nevar izņemt no tirdzniecības mazās podziņbaterijas, jo tad jums nedarbosies pulkstenis. Diemžēl bērni joprojām apēd mazās baterijas, un viņiem tas ir nāvējoši – sārms izēd caurumu kuņģī. Vecākiem tas ir jāsaprot.

Ministrijas ierēdņi neieradīsies katrā mājā novākt pultis vai pārlikt verdošas kafijas krūzi mazulim neaizsniedzamā vietā, vai nopakot asos stūrus. Mani mulsina, ka mēs paši tik slikti izturamies pret sevi, pret saviem bērniem. Nu cik vēl sāpīgas un traģiskas mācības mums vajag!

Iet par veselības ministri ir kā kāpt uz lielas, karstas pannas...

Man patīk dejot! (Smejas.)

Vēl karstāku to padara ieilgušās nozares problēmas – domāju, ka nebijāt tik naiva, lai nezinātu katastrofāli nepietiekamo finansējumu, gadiem buksējušo, jau 2007. gadā uzsākto e-veselības sistēmu. Kā uz ko tādu var parakstīties viens prātīgs cilvēks?

Par to prātīgumu paldies, protams! Tam stāstam ir senāka priekšvēsture. Pirmā izšķiršanās nebija iet par ministri, bet 2011. gadā, kad no privātā sektora es startēju konkursā uz Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētājas amatu. Šī motivācija parādījās pirms šī lēmuma.

Arī tajā laikā man bija mazs bērns un personīgi saskāros ar veselības aprūpes sistēmas problēmām. Toreiz normāli varēja nokļūt pie ārsta, tikai pa blatu sarunājot. Gribēju, lai man nav neviens jāapgrūtina ar saviem zvaniem un varu pilnīgi oficiālā kārtā saprast, kāds man ir gaidīšanas laiks, kā notiek process, un lai bērns tiek pie palīdzības. Cerēju Bērnu slimnīcā izmainīt līdzšinējo sistēmu. Esmu nākusi no pediatrijas, un man šī sistēma bija pazīstama, tomēr toreiz, godīgi sakot, visas problēmas līdz galam neapzinājos.

Man izdevās izdarīt daudz no tā, ko kā mazā pacienta mamma biju vēlējusies. Lielāka caurskatāmība par rindu virzību, izdevās mazināt rindu tieši darba organizācijas ziņā. Šie panākumi man deva pārliecību – ja vienā iestādē var salikt darbus efektīvāk un padarīt to par augstākā līmeņa slimnīcu, tad šis jautājums nav neatrisināms arī Latvijas veselības sistēmā kopumā. Droši vien, ja man Bērnu slimnīcā nebūtu izdevies, es teiktu – nē, tas stāsts nav izvelkams.

Piekrītot iet par ministri, es zināju, ka tur ir daudz problēmu. Bet jūs nezināt visu, kas ir iekšā Pandoras lādē. Es jau arī zinu, ka nevar atvērt visu frontes līniju, darīt ļoti daudzus darbus uzreiz.

Darbu saraksts ir tik garš! Man ir kabinetā uz sienas saliktas lapas ar darāmajiem darbiem. Dienu pirms šīs intervijas jau otro reizi vācu visu to lapu klājienu nost, jo tie ir izdarīti. Un atkal saliku jaunas lapas, kuras atkal pierakstīsies pilnas ar darbiem.

Ja runājam par e-veselību, man jau no slimnīcas laikiem bija skaidrs, ka tur ir ļoti daudz neskaidrību, kā tas pārtaps normāli funkcionējošā sistēmā. Ne visas problēmas parādījās uzreiz, daudzas – kad sistēmā uzkrājās noteikts datu apjoms. Pie tā šobrīd ļoti daudz strādā.

Pašai negribot, tas ir kļuvis par manu stāstu. Ne es esmu bijusi tur pirmsākumos (2007. gadā – Red.) klāt, ne pa vidu. Es esmu to dabūjusi pašā pēdējā brīdī, kad viss finansējums izlietots un sistēmai būtu perfekti jāstrādā. Man patīk risināt sarežģītas mīklas.

Man reizēm bijusi sajūta – ja es mācētu programmēt, atrotītu piedurknes un pati ietu to darīt. Es nevaru visus tos kodus pārbaudīt. Bet es varu tikai palīdzēt sameklēt cilvēkus, radot tādu vidi, lai komanda tiktu ar to galā. Daudzi, kas šobrīd tur strādā, pirms tam nav bijuši tajā iesaistīti.

Tie cilvēki, kurus šobrīd mēģina sist, nav šo sistēmu ne izstrādājuši, ne palaiduši. Tas man šķiet ļoti netaisnīgi, tādēļ es vienmēr viņus aizstāvu. Man viņiem jāsaka liels paldies. Jo būtībā viņi jau pusgadu strādā 24/7 režīmā. Tas ir ļoti grūts darbs, un viņi nepadodas. Nav citas izejas, mums vienkārši ir jātiek galā.

Meklējam projekta vadītāju, visi uzrunātie atbild – šim projektam ir ļoti slikta reputācija. Ļoti grūti ir pat ar ārpakalpojuma saņemšanu.

Jūs daudzi ir lamājuši, arī par Ainažu slimnīcu un vēl visādiem Augeja staļļiem. Kā ar to visu tikt galā?

Paldies par šo līdzību ar Augeja staļļiem. Sengrieķu varonim Hēraklam bija tie jāiztīra pašam, bet viņš pagrieza upi, kas aizskaloja visus mēslus.

Es teiktu, ka tiekam galā ļoti labi. Mums vairāk nekā desmit gadus nozarē bija finansiālā mazspēja. Naudas deficīts pakāpeniski radījis sekas, kurām uzkrājoties esam pašreizējā situācijā. Algas ir zemas, pacientam ir lieli līdzmaksājumi, pašam ir jāpērk gan medikamenti, gan maksas pakalpojumi.

Ir trūcis ļoti daudz, un trūkst joprojām, kaut arī valdības pagrieziens tomēr noticis. Veselības nozares finasnsējumam ir nākuši klāt 200 miljoni eiro.

Tomēr, ja es tagad iedotu kaut vai miljardu, jūs man varat rītdien parādīt skaisti uzceltu māju ar iekoptu dārzu, kur zied puķes, zaļo koki un skraida šodien vēl nepiedzimuši sešgadīgi bērni? Es nevaru. Šis ir arī politisks amats, un ir jāspēj viss izbalansēt.

To lielo naudas maisu kaut kur dabūt?

Jā. Jo Veselības ministrija pati neražo naudu.

Vai tad ideālā ministre to nespēj?

Jā, ja viņa būtu Harijs Poters. Viņai ir ļoti secīgi jāiet cauri visiem šiem Augeja staļļiem un soli pa solim jādabū viss kārtībā.

Ir nācis klāt finansējums, mēs liekam vissāpīgākajās lietās. Lai pacientam būtu iespēja nokļūt pie ārsta, mediķiem ceļam algu, šogad par 25% vairāk ir valsts kompensējamo medikamentu, pieaudzis valsts apmaksāto izmeklējumu un konsultāciju skaits. Gaidīšanas kopējais ilgums uz valsts apmaksātām kataraktas operācijām sarucis par 90% – bija 5000 dienas, tagad 500 dienas. Tas vienalga ir ļoti daudz, bet tendence ir pareiza.

Lielākie izaicinājumi un gandarījums?

Visvairāk esmu gandarīta par divām lietām. Par zaļo koridoru onkoloģijā – izdevās ļoti strauji panākt to, ka tas funkcionē. Kaut gan tur vēl ir uzlabojamas lietas, pacienti tiešām saņem pirmos izmeklējumus desmit dienu laikā. Un otrs – par mātes un bērna veselību – mātes mirstības absolūto skaitļu samazinājums mani ļoti priecē. Tas nenozīmē, ka ir izdarīts viss.

Pirms pusotra gada daudz runāja – melnais caurums, liec naudas, cik gribi, bet rezultāta nav. Tagad varam par katru veikto manipulāciju atskaitīties ļoti precīzi. Ne vienmēr viss tiek izmantots vislabākajā veidā, bet tas atkal ir par sistēmas kārtošanu.

Ir gandarījums, kad pavisam sveši cilvēki nāk un saka paldies vai uzraksta vēstulīti. Tad tu saproti, ka tas nav bijis pa tukšo. Bija reizes, kad ierēdniecībai teicu – izejiet uz ielas bez mobilā tālruņa un paši izejiet to shēmu, ko esat sazīmējuši pacientam. Vai jūs to varat izdarīt?

Jūs esat pirmā ministre, kas izstaigā gaidības, dzemdē bērniņu un atgriežas darbā, turklāt ļoti saspringtā. Cik ļoti jums ir dzelzsbetona nervi, lai mazulīte neietekmētos no tā, lai ģimene neciestu?

Laikam ticu teorijai, ka bērni izvēlas savus vecākus. Man pat šķiet, ka meita ir piedzimusi ar zīmīti rokās: “Mamma – ātri atgriezies darbā!”

Kā tā?

Tādā ziņā, ka es viņai varu teikt paldies par to, cik viņa ir mierīga un saprotoša, cik nu zīdainis var būt saprotošs. Man visi bērni ir samērā mierīgi, bet viņa ir pirmā, kas mierīgi guļ visu nakti, tāpēc es no rīta varu normāli iet uz darbu. Man ir ļoti daudz palīdzējusi arī starpizglītība psihoterapijā.

Pašai jāievēro psiholoģiskā higiēna, jāseko, kādā veidā un kam tu ļauj sevi ietekmēt, nepieciešams atvēlēt labu laiku miegam un fiziskajām aktivitātēm. Man laiku pa laikam tāpat ir lieli stresi, un tad mājās saka, ka ap mani redzama digitālā vide, kurā tie ierakstīti. Bet tad es to izstaigāju, izanalizēju un lieku malā.

Jūs vēl barojat ar krūti?

Nē. Es neesmu arī tik neiespaidojama – pirmais stress to paņēma, diemžēl piena ražošana ir vēl ciešāk saistīta ar šo stresu sistēmu. Ainažu krīze bija mana piena krīze. (Informācija par pārkāpumiem bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainaži izskanēja janvāra beigās, kad ministre vēl bija bērna kopšanas atvaļinājumā – Red.) Tas atklājums bija ļoti negaidīts, ņemot vērā, ka mēs komunicējām un uzticējāmies šīs iestādes vadībai.

Jūs esat ar labu finansiālo veselību, ko nevarētu teikt par daudziem citiem veselības nozarē strādājošajiem. Daudziem tas pat šķiet netaisni, aizvainojoši – Čakšai ir, bet medmāsām ne. Ar ko jūs no savas dzīvesziņas varētu padalīties, lai arī citi varētu tikt pie pārticīgākas dzīves?

Pirmais – noteikti mācīties. Otrs, kaut gan katram ir savs vajadzību līmenis, bet pamatvajadzības noteikti būtu jāspēj nodrošināt visiem cilvēkiem, ja viņi ir pie pilnas veselības un darbaspējīgi. Par pārējiem rūpējas valsts.

Un tad mēs pārejam pie tā, kā cilvēku darbs tiek novērtēts, skatoties uz dažādām profesijām. Ļoti ilgstoši cilvēki, kas strādājuši veselības aprūpē, nav novērtēti finansiāli. Un nevis tikai sakot, ka mums ir labākie mediķi vai brīnišķīgas māsiņas. Mēs nevaram pateikt – tauta pabaros. Jo tad mēs nevaram prasīt pretī caurspīdīgumu.

Mēs nevaram nostatīt ārstniecības personālu pret administratīvo personālu. Arī māsām un ārstiem jāpelna labi, un tāpēc esam sākuši atalgojuma paaugstināšanas ceļu.

Cik būtu jāmaksā mediķiem ideālā variantā?

Šobrīd esam vienojušies ar arodbiedrību par divām vidējām algām tautsaimniecībā, kas ir bāzes alga. Tie ir 1800 eiro. Uzskatu, ka ideālā gadījumā ģimenes ārstam jāpelna 4000 eiro mēnesī uz rokas – lai no sirds varētu darīt šo darbu un nejustos, ka par to nav pienācīgi samaksāts. Atbilstoši būtu speciālisti, kam šis atalgojums būtu augstāks, māsām proporcionāli ārsta algām, arī konkrēto procedūru sarežģītībai, atbildībai.

Ir vienošanās ar nozari, ka līdzīgi kā citās valstīs, ja ārstam alga ir 100%, māsai ir 60% un māsu palīgam 40 procentu. Bet, lai tiktu līdz ideālam, mums ir svarīgi, lai ir pietiekams finansējums.

Starpība starp ideālo un reālo vēl ir liela.

Ļoti plaša. Bet 85 miljoni atalgojuma paaugstināšanā vēl nav bijuši nekad. Pēdējie lielākie algu palielinājumi bija tikai ap 20 miljoniem. Tādēļ būtiski, ka reformu plānā esam ierakstījuši trīs gadu plānu. Nākamgad vajag vēl 70 miljonus algām.

Un algas nav vienīgais. Piemēram, jāskatās, kur var atrisināt visgarākās rindas uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Ja kādam šķiet, ka ministrs izdomā, kuras diagnozes un izmeklējumus iekļaut valsts apmaksāto klāstā, tā nav taisnība. To izlemj nozares profesionāļi. Profesori, kurus aicina uz sanāksmēm, diskutē, kuras diagnozes likt pirmās, pretī ierēdniecība sarēķina skaitļus.

Ko gribētu atstāt pēc sevis kā pēc ministres?

Stabili finansētu veselības aprūpi, ar pacientiem skaidri pieejamām ārstniecības lietām. Ar atalgojumu apmierinātus medicīnas profesionāļus. Man viens no profesoriem teica – jūs redzēsiet, pēc diviem gadiem pēršanās par e-veselību būs aizmirsusies. Jo tad sistēma jau strādās, bet šobrīd tas ir jāiznes.

Kāpēc izvēlējāties strādāt medicīnā?

Ai, es domāju, ka tas ir dzīves piespēlēts pārsteigums manai mammai. (Smejas.)

Viņa gaidīja ko citu?

Jā. Kā jau tajā laikā, labi bērni izvēlējās ekonomiku vai jurisprudenci. Mana vecmāmiņa no tēta puses esot ļoti gribējusi būt ārste.

Pagrieziens notika, kad vidusskolas sākumā aizbraucu līdzi draudzenei uz atvērto durvju dienu Bērnu slimnīcā. Mani uzrunāja gan vide, gan stāstītais par profesiju, no tā laika mērķtiecīgi gatavojos studijām Medicīnas akadēmijā.

Arī mācoties medicīnu, man vienmēr ir paticis darbs ar smadzenēm, bija brīdis – neiroķirurģija vai psihiatrija. Un man ļoti gribējās mācīties tālāk, biju pārliecināta, ka būšu pasniedzēja medicīnas augstskolā, nevis strādāšu praktiskā darbā. Bet kā dzīve izspēlē – praktiskāk vairs nevar – reanimācijā.

Reanimācijā ne katrs ārsts spēj strādāt, turklāt ja pacienti ir bērni.

Tas saistīts ar personības īpatnībām. Reanimācijā ir nepieciešama ātra lēmumu pieņemšana un rīcība. Reiz jaunībā, kad tikko biju nolikusi tiesības (man ir B un C kategorija), tētis man uzticēja piebraukt smago mašīnu.

Smagajiem auto pedāļi ir augstāk nekā vieglajiem. Es piebraucu pie vietas, kur jāapstājas, un ar kāju taustu – pedāļa nav. Tajā mirklī vienkārši palīdu apakšā, nospiedu pedāli un apturēju mašīnu. Daudzi cilvēki tādā situācijā panikā apjuktu, es stresa situācijās vienkārši rīkojos ļoti atbilstoši, pēc tam varbūt sāku pārdomāt. Arī reanimācijā bija daudzas situācijas, kad tu dari, domā, dari, bet nekrīti panikā. Man ir stresa noturīgs nervu sistēmas tips.

Man patīk reanimācijas dinamika un arī ātri sasniedzams rezultāts. Tāpat, kad tu grāb lapas vai ravē, uzreiz redzi rezultātu. Reanimācijā arī, tur ļoti daudz jādara tieši ar rokām.

Ko tas jums cilvēciski deva?

Strādāt komandā, saprast, ka viedokļi ir ļoti dažādi. To, ka rezultātu ne vienmēr dabū uzreiz. Šis darbs mācījis arī situācijas izvērtēšanu, visu laiku mācies paskatīties gluži kā no balkona – uzreiz jāmāk ieraudzīt visa kopējā bilde. Reizēm mēs redzam tikai savas intereses un nespējam atkāpties no tām.

Ir arī daudzi morāli ētiski jautājumi, atcerieties aknu transplantācijas stāstu. Man kā ministrei ugunskristības bija e-veselība, bet lielākais psiholoģiskais sitiens bija atziņa – mums nav pieejama transplantācija, nav finansējuma.

Tajā brīdī es biju pilnīgi jauna ministre un par to atbildīga. Labi, šobrīd finansējums jau ir pieejams. Bet tādi lēmumi iespaido kādu ļoti konkrētu cilvēku. Un ne vienmēr mēs varam dabūt tikai ļoti labus rezultātus. Diemžēl.

Kāpēc aizgājāt zāļu biznesā?

Tajā laikā bija jauna cilvēka izdzīvošanas jautājums. Arī tolaik ārstu algas bija ļoti mazas. Man bija bērns, un es biju ģimenes uzturētāja. Strādājot tikai slimnīcā, es nevarēju nodrošināt pat elementāras pamatvajadzības. Bet nenožēloju, zināt nozari no otras puses ir ļoti veselīgi un interesanti. Skumji, ka daudz labu ārstu tajā laikā aizgāja prom no medicīnas tieši nepietiekamās samaksas dēļ. Šobrīd ir citas tendences – viņi aizbrauc prom vai aiziet privātajā sektorā. Daļa no viņiem atgriezās. Bet daļa diemžēl ne.

Kāda ir jūsu tipiskā diena?

Es ceļos 5.15, jo man ir augstākā priekšniecība, kura ap pussešiem vai sešiem grib ēst. Meitiņa mostas, mēs paēdam un dzīvojamies. Pēc tam dodos uz darbu, meitiņu paliek auklēt radiniece.

Pirmdienās un otrdienās ir politiskās dienas, kad jābūt valdības sēdēs, pirms tam ir darbs ministrijā un gatavošanās. Ir regulāras tikšanās ar nozares pārstāvjiem vai iestāžu vadītājiem vai ministrijas darba grupā. Mans kalendārs ir diezgan blīvs. Viena darba grupa pēc otras, dokumentu caurskatīšana, parakstīšana, un tad jau klāt ir seši, pusseptiņi, kad dodos mājās.

Tad seko vakara junda ar mazo un lielo bērnu. Es mēģinu iet gulēt kopā ar augstāko priekšniecību. Ņemot vērā, ka viņa guļ desmit stundas, bet man pietiek ar astoņām, mēģinu vēl stundu palasīt, iziet savām lietām cauri, pabūt ar vīru.

Cenšos atrast laiku arī ikdienas fiziskajām aktivitātēm – atnākot mājās, uzreiz pārģērbjos, ņemu ratus, suni, un ejam staigāt,  brīvdienās īpaši daudz. Ziemā šogad neslēpoju, bet katru gadu to esmu darījusi, braukāju arī ar velosipēdu.

Interesanti fakti

Lielākās vērtības: atbildība godīgums, mīlestība, veselība, uzticamība.

Ģimene: vīrs Ivo Tērauds, viens no Latvijā atzītākajiem otolaringologiem, divi dēli un šogad dzimusī meitiņa.

Vaļasprieki: lasīšana, teātris, mūzikas klausīšanās, distanču slēpošana, riteņbraukšana, nūjošana.