Rihards Kols: "Eiropai pietrūkst vienotas atmiņas"

– Es galvenokārt gribētu parunāt par kādu pretrunu, proti, no vienas puses, labi saprotams, ka visi partneri Eiropā mums ir svarīgi, ar visiem jāuztur labas attiecības. No otras puses, mēs redzam, ka iezīmējas pietiekami nopietnas pretrunas starp Rietumeiropu un vairākām Centrāleiropas valstīm, piemēram, Poliju, Ungāriju.

– Mēs esam par stipru un vienotu Eiropu.

– Protams. Bet ko mēs darām, kad mūsu partneri, teiksim, Berlīnē sāk konfliktēt ar mūsu partneriem Varšavā?

– Es domāju, ka viens no iemesliem, kādēļ mums vispār par šādu situāciju jārunā, ir tāds, ka Eiropai pietrūkst vienotas atmiņas, vienotas izpratnes par vēsturi. Tam savukārt ir dažādi iemesli, piemēram, ilgstošais „dzelzs priekškars”, kas sašķēla Eiropu pēc Otrā pasaules kara. Turklāt es jau nesaku, ka izpratne ir nepietiekama tikai rietumeiropiešiem, jo, pieļauju, ka mūsu izpratne savukārt par Dienvideiropu, piemēram, Spānijas 20. gadsimta vēsturi, arī nav pietiekama.

Lai kā arī būtu, šīs vienotās izpratnes par vēsturi trūkums parādās vairāku asu diskusiju gadījumā. Piemēram, diskusijās par migrāciju, kurā ir gan nelegālā ekonomiski motivētā, gan bēgļi. Mums ir mūsu pieredze attiecībās ar ienākošiem svešiniekiem, un tā ne vienmēr bijusi tā patīkamākā, diplomātiski sakot. Šī pieredze savukārt veido sabiedrības attieksmi pret šo jautājumu, savukārt politiķi to nevar ignorēt. Savukārt Rietumeiropas sabiedrībām šādas pieredzes nav, viņiem to grūti saprast, un rezultātā mēs dzirdam runas par austrumeiropiešu it kā „fobijām”. Savukārt šādas runas rada – teikšu tieši – aizvainojumu.

– Tas tā varētu būt, tomēr jautājums bija – kā mums šajā situācijā praktiski rīkoties?

– Ievērot Eiropas Savienības pamatlīgumus, kuros definēti principi un konkrēti sadalītas kompetences. Jo šobrīd veidojas situācija, kad lielās Eiropas valstis sāk izmantot dažādus legālus instrumentus, kas principā šos pamatlīgumus pārkāpj. Piemēram, kvalificētais balsu vairākums par tādiem jautājumiem, kas eksluzīvi ir dalībvalstu kompetencē. Un šis spiediens, protams, rada pretreakciju. Ir politiķi, kuri mēģina šo pretreakciju izmantot sava politiskā kapitāla vairošanai, tomēr, es domāju, pareizāk ir vienkārši stingri turēties pie pamatprincipiem.

– Tiktāl atbilde skaidra, bet jāņem vērā, ka runa ir ne tikai par tādiem konkrētiem jautājumiem kā migrācija, bet arī ideoloģiskajām domstarpībām. Proti, Rietumeiropas politiskie vadītāji pasaka, ka tāda konservatīvisma interpretācija, kādu īsteno Polijas un Ungārijas pašreizējie vadītāji, neatbilst Eiropas vērtībām, tradīcijām utt.

– Es domāju, ka mēs vismaz – ja runājam par Nacionālās apvienības deputātiem – šo situāciju mēģinām risināt pragmātiski. Piemēram, mēs bijām tie, kuri vāca deputātu parakstus vēstulei Eiropas Komisijai, kurā aicinājām nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus, uzsākot pārkāpumu procedūru pret Poliju utt., kad runa bija par migrācijas jautājumu. Līdzīga bijusi mūsu nostāja arī citos gadījumos – mūsuprāt, draudi, piemēram, atņemt dalībvalstij finansējumu neatbilst tiem Eiropas principiem, par kuriem mēs iestājamies. Starp citu, prieks redzēt, ka retoriku mainījis – varbūt mūsu iespaidā – arī mūsu ārlietu ministrs, kurš vēl pirms pusotra gada neiestājās par to, ka Eiropas Savienību veido nacionālas valstis. Tas ir būtiski, jo viena no svarīgām tēmām, par kurām, manuprāt, ir jārunā, ir tā, ka „nacionāls”, „nacionālisms” nav apdraudējums, šauri domājošu cilvēku pasaules uztveres veids, kā to mēģina interpretēt liberālā nometne. Nacionālisms nenozīmē savas tautas uzskatīšanu par kaut kādā ziņā pārāku, salīdzinot ar citām. Nacionālisms nozīmē to, ka kādai tautai ir unikālas kultūras, identitātes pazīmes, ko šī tauta vēlas saglabāt. Runa ir par vēlmi aizstāvēt savu identitāti.

– Problēma ir tā, ka domstarpības rodas par šīs identitātes sastāvdaļām. Piemēram, poļu konservatīvie paziņo, ka, viņuprāt, katolicisma vērtības ir ļoti svarīga poļu identitātes sastāvdaļa, savukārt citi eiropieši saka: nē, Eiropa ir sekulāra, šīs sadaļa jūsu deklarētajā identitātē neatbilst Eiropas kopējai identitātei.

– Es domāju, ka nevienam nav tiesību otram kaut ko tādu diktēt. Galu galā starp Eiropas vērtībām ir daudzveidība. Nācijām ir tiesības savā teritorijā uzturēt, kopt, aizsargāt savu unikalitāti.
Domāju, ka jautājuma kontekstā mums atkal ir jārunā par vēsturi. Liebritānija, Francija, Spānija – tās visas ir bijušās koloniālās valstis. Tās savu kultūru ir mērķtiecīgi, ja tā var teikt, nesušas uz āru, attiecīgi varu iedomāties, ka tām ir grūtības saprast kādas nācijas, jo īpaši nelielas, vēlmi savā teritorijā noturēt savu kultūru. Tomēr šīs izpratnes grūtības nenozīmē, ka kādai Eiropas valstij ir tiesības aicināt citu Eiropas valsti revidēt savu kultūru.

– Cita tēma. Baltijas valstīm objektīvi ir lielāka kompetence par nācijām, kas izveidoja savas valstis bijušās PSRS teritorijā. Nereti, piemēram, Lietuvas gadījumā, parādās arī ambīcijas būt tādiem kā starpniekiem starp Rietumiem un Austrumiem. Tas viss ir jauki, tomēr jautājums ir par, manuprāt, zināmiem dubultiem standartiem, kad mēs sirsnīgi uzsmaidām tādu Azerbaidžānas vai Centrālāzijas valstu līderiem, labi zinot par cilvēktiesību pārkāpumiem šajās valstīs, to, ka šie līderi faktiski ir autoritāri.

– Vispirms par vēsturi. Skaidrs, ka arī okupācijas laikā baltieši nebija gluži vieni savā pretstāvēšanā, jo padomju režīms dažādas nejaucības darīja arī citur, tajā skaitā jau pieminētajā Centrālāzijā. Un arī citur – Gruzijā, Azerbaidžānā vai Centrālāzijā – bija cilvēki, kuri bija pret padomju varu. Tātad ir vēsturiski veidojušies draudzīgi kontakti, kas izriet no šīs savulaik atrašanās, tēlaini izsakoties, uz viena viļņa.

– Bet kāds tam sakars ar šodienu? Mēs pamatoti kritizējam Krieviju par to, ka tur, piemēram, vēlēšanas ir farss, savukārt šo citu režīmu gadījumā mēs sakām „tā ir šo valstu iekšējā lieta”.

– Es tomēr redzu skaidru, nodalošu kritēriju. Centrālāzijas valstīm nav tādu ģeopolitisku ambīciju, kādas ir Krievijai. Man neliekas, ka kāda no šīm valstīm apdraud citas valstis tā, kā apdraud Krievija. Man neliekas, ka kādai no šīm valstīm ir tāds impēriskais šovinisms. Atgādināšu, ka Krievijas gadījumā mēs savukārt to redzam ne tikai kādu politiķu izteikumos, bet Krievijas valsts programmātiskos dokumentos. Šo citu valstu gadījumā es neko tādu neredzu.

Tāpat es nestrīdēšos, apšaubot minēto valstu iekšpolitisko specifiku, tomēr es aicinātu uz to paskatīties citā aspektā – kāpēc šāda specifika ir? Un, manuprāt, tā lielā mērā ir saistīta ar to, ka šīm valstīm ir grūtības tikt prom no tās priekšstatu sistēmas, ko simbolizē Krievija. Ja mēs šo specifiku kritizējam, tad par šo situāciju ir jādomā arī mums pašu kontekstā – ka nevar visu laiku baidīties no neprognozējamās Krievijas sankcijām vai citām reakcijām. Ja mēs baidāmies, tad Krievijas ietekme saglabājas arī uz mums.

Ir jāsaprot, ka mēs kā maza valsts vienmēr būsim starp dzirnakmeņiem, un šādā gadījumā svarīgākais ir nepakļauties mirkļa vājumam. Proti, pieņemt nepareizus lēmumus, baidoties no Krievijas reakcijas. Tāpat ir jāsaprot, ka ārpolitikā draugu nav, ir tikai intereses. To skaitā, starp citu, attiecībās ar Igauniju un Lietuvu. Ir jāīsteno savas intereses, protams, nepazaudējot kopīgo, lielo „bildi” – vai mēs kā valsts gribam piederēt demokrātiskajai pasaulei vai negribam. Tas ir svarīgākais.