Tādas mantas, ko mūsdienu jaunieši pat neatpazītu: Nīcā ir vieta, kur krājas seni sadzīves priekšmeti

Vecajiem nīceniekiem vēl mājās ir daudz interesantu priekšmetu, un viņi ar dāsnu sirdi tos nodod senlietu krātuvei.

Sāka ar dažiem brunčiem

“Nīcā pamazām tiek atjaunota senā klēts, un tur tad arī drīz būs skatāma novada ekspozīcija ar pat ļoti seniem eksponātiem. Šobrīd mūsu mītnes vieta ir Tūrisma informācijas biroja ēkas otrais stāvs – iepazīt mūsu ekspozīciju brauc gan viesi, gan vietējie. Daudzus interesē skaistais Nīcas tautastērps un senie vainagi. Pie mums var apskatīt gan vizuļu, gan zīļu vainagus,” stāsta Gita Vanaga.

“Mēs sākām ar dažiem Nīcas tautastērpa brunčiem. Bet kādi esam šodien! Visvecākais eksponāts ir pūra lāde, datēta ar 1828. gadu. Tā bija ļoti bēdīgā stāvoklī, un palīdzējušas sagrauzt seno priekšmetu bija peles. Pateicoties Jūrmalciema puisim, Latvijas lepnumam Valteram Krētainim, lāde atjaunota un tagad ir goda vietā,” turpina senlietu glabātāja. Nīcas vidusskolas skolotāji senlietu krātuvē bieži vada mācībstundas, piemēram, ja latviešu literatūras temats ir par šīs puses rakstniekiem Jēkabu Janševski un Olafu Gūtmani. Starp citu, pirmo grāmatu par nīceniekiem sarakstījis mācītājs, valodnieks Gustavs Vilhelms Zigismunds Braže. Kā Palejas Jānis savu būšanu kopis  – tas bija 1844. gadā.

Spogulis pārdzīvo karu un trimdu

Katram priekšmetam nāk līdzi savs stāsts, piemēram, senajam spogulim no Veitu dzimtas. 1941. gada februārī ģimene devās emigrācijā uz Vāciju, ar kuģi no Liepājas. Aptuveni simt gadu veco spoguli kā vienu no dzimtas relikvijām ņēma līdzi, tas kā īpaša vērtība bija kopā ar ģimeni, pārceļoties no vienas vietas uz citu. Daudzas mantas bombardēšanas laikā gājušas bojā, bet spogulis neticamā kārtā palika neskarts.  

“To mūsu senlietu glabātavai dāvināja profesors Ivars Emīls Veits ar dēlu Jāni Veitu. Tas bija 2016. gadā – pēc 75 gadiem, kad tas tika ar kuģi atgriezts atpakaļ dzimtajā pusē. Vēl sūtījumā bija krāšņi izšuvumi un vectēva iegūtā īpašā ceļojošā balva – šaha galdiņš,” atklāj Gita.

Dziesmu grāmata izglābj dzīvību

Cits eksponāts ir baznīcas dziesmu grāmata, kura nīceniekam Jēkabam Ķepalam pat izglābusi dzīvību. Viņu iesauca leģionā, bet līdzi bija vecāku dāvinātā dziesmu grāmata. Nīcenieks vairākas reizes bēdzis no leģiona, reiz Daugavpilī uz dzelzceļa aizturēts. Jēkabs ķērājiem parādījis dziesmu grāmatu, un viņi nodomājuši, ka tā ir Bībele, sapratuši, ka noķēruši ticīgu cilvēku, un palaiduši vaļā.

Skaistā ekspozīcijā izlikti nīcenieču adītie, rakstainie cimdi, to ir skaitā ap simtu, skaistiem un dažnedažādiem rakstiem. Vecākie ir ap 1920. gadu kādas trešās klases skolnieces adīti – ļoti skaisti. “Nīcenieces vispār ir lielas adītājas – tā ir mūsu kultūra,” lepojas Gita. Jaunākais eksponāts ir nīcenieces Olgas Bētas adītais vimpelītis Latvijas karoga krāsās, veltīts valsts simtgadei. Bētas kundze tos ada un dāvā pašvaldības iestādēm. Suvenīrs darināts ar dzimšanas datumu, un izrādās, ka mūsu Latvija dzimusi Saules zīmē.

Senajos foto atrod savējos

“Ciemos brauc cilvēki no citiem novadiem, no ārzemēm, reiz bija pat japāņi, ienāk apskatīties arī vietējie iedzīvotāji. Daudzi šeit dzimuši un meklē saiknes ar pagātni. Ārzemnieki varbūt pat patriotiskāk noskaņoti nekā mēs, vietējie. Viņi taču ir šejienieši, un viss viņiem tik tuvs un mīļš. Daudzas lietiņas viņi krātuvē var ieraudzīt – atcerēties bērnību, ko vecāki stāstījuši. Šobrīd ir tas bums, ka daudzi sāk pētīt savas saknes un grib veidot dzimtas koku. Šajā sakarā pašvaldība ir iesniegusi projekta pieteikumu Kultūrkapitāla fondam. Negribu par to neko sīkāk stāstīt, jo jāsagaida atbilde. Mēs ļoti ceram uz pozitīvu iznākumu,” teic Gita.

Nīcenieki labprāt dāvina senas fotogrāfijas, krātuvē jau pilni ir četri vai pieci albumi. Pamazām, pateicoties aktīvajiem apmeklētājiem, izdodas pazīt notikumus un cilvēkus. “Tad ieskenējam bildes, kuras šim cilvēkam tuvas, un uzdāvinām. Tā ir tāda komunikācija – dots pret dotu,” Gita priecējas sniegt ne tikai jaunu informāciju, bet arī enerģiju un pozitīvismu ikdienai.
Krājuma vadītājas darba diena paiet, arī pierakstot veco nīcenieku atmiņas – tās publicē pašvaldības mājaslapā. Tur ir leģionāru, uz Sibīriju izsūtīto patiesie dzīves stāsti – tiek veikts liels darbs, ir pat iecere kādreiz izdot grāmatu. Gita saka, ka visu laiku ir kā vāvere ritenī – dažkārt pat pietrūkst laika.

Kukteles, klāvi, bāstiķi

“Es esmu nīceniece, bet dzimusi Jūrmalciemā, tas ir viens novads. Ar sirdi un dvēseli esmu senlietu krātuvē. Jūrmalciemā, mājās, mana vēstures ekspozīcija vairāk saistās ar zvejas rīkiem,” teic Gita, kura cēlusies no Herbstu dzimtas.
Žoķeri, kukteles, klāvi, kāstiķi, boķeri – tie ir zvejas rīki no 20. un 30. gadiem, saglabājušies no Gitas vectēva, kurš līdz 1928. gadam gāja jūrā.

Ir arī kurpnieka saliekamais sēdeklītis, datēts ar 1902. gadu, mieturi, ko mūsdienās varētu dēvēt par mikseriem, parasti gatavoti no īpaša koka – Ziemassvētku eglītes, jo tā ir svētība.
“Saglabājusies Herbstu ģimenes abra – ir tāds ticējums, ka abra jānodod paaudžu paaudzēm vecākām meitām. Tēvs šo abru gatavojis 1869. gadā, kad viena no meitām svinēja kāzas. Kad precējās nākamā meita, tēvs gatavoja jaunu abru. Maizīte ir svētība – un tāpēc arī abra tiek dāvāta,” klāsta Gita.
“Visas lietas ir ar dzimtas stāstiem apvītas un tāpēc vēl interesantākas apmeklētājiem. Jūrmalciemā lielākā daļa mantu ir no Herbstiem, taču mana dzimta nav tikai Herbsti. Vecāmamma man bija Drāzniece, un dzimta ir ārkārtīgi kupla. Tas viss ir no liela, liela dzimtas koka no daudzām pusēm. Vecātēva, vecvectēva, vecāsmammas un tēva puses. Darba man nekad nepietrūks,” optimistiski uzsver Nīcas vēstures zinātāja.