"Rīgas mežu" kokzāģētava kļuvusi par skabargu Valsts kontrolei un citiem

Šo absurda teātri aizsāka Valsts kontrole, sākot izmeklēšanu, kāpēc "Rīgas meži" izputina pilsētu un pievieno baļķim vērtību.

Dēļi opernama skatuvei

Turpinājumam atkāpe – jau pagājušā gada nogalē "Rīgas meži" aicināja ne tikai savus darbiniekus, bet arī zaļos neformāļus un citus meža draugus piedalīties čiekuru vākšanas talkā kokaudzētavā "Norupe" blakus Ogrei.

Te mežzinātnes institūta "Silava" zinātnieku vadībā ierīkota plantācija, kur kuplo izcilāko Rīgas priežu sēklaudzi. Kokaudzētavas vadītājs Māris Druvaskalns vairākas reizes piekodināja, ka nedrīkst atstāt nenorautu nevienu čiekuriņu, jo šīs sēklas ir zelta vērtas – no tām izaugs pasaulē slaidākās priedes.

Uzņēmuma direktors Aivars Tauriņš todien izrādīja arī kokzāģētavu, kur ne tikai ražo augstas kvalitātes dēļus, bet arī koksnes atliekas izmanto līdz pēdējai skaidai un mizai – automatizētā katlumājā visu, kas paliek pāri no dēļu ražošanas, sadedzina un siltumu izmanto zāģmateriālu žāvēšanai.

Kokzāģētava raženi strādā jau piecus gadus, pirmais darbs bija saražot visaugstākās kvalitātes dēļus opernama jaunajai skatuvei. Valsts ieņēmumu dienests uzņēmumu slavē par godprātīgu nodokļu nomaksu, otrs kokapstrādes uzņēmums, kas arī ir šajā baltajā sarakstā jeb Padziļinātās sadarbības programmas dalībnieku reģistrā, ir "Latvijas finieris".

Valsts kontrole bargi kritizē

Ideāls aprites ekonomikas un bioekonomikas paraugs, tāpēc Valsts kontroles attieksme ir pārsteidzoša. Proti, kokzāģētava radot tikai izmaksas, un bez tās "Rīgas meži" rīdzinieku vajadzībām varētu atvēlēt par 3,36 miljoniem eiro vairāk. Valsts kontrole arī norāda, ka uzņēmuma iesaistīšanās kokrūpniecībā pārkāpj likumu un kropļo konkurenci tirgū.

Arguments ir šāds: “Salīdzinājumā ar vairumu privāto uzņēmēju "Rīgas mežiem" ir pieejami trīs reizes lētāki izejmateriāli, kas dod uzņēmumam būtiskas priekšrocības. Taču, pat neskatoties uz to, uzņēmuma darbību grūti nosaukt par veiksmīgu.”

Valsts kontroliere Elita Krūmiņa noraida "Rīgas mežu" vadības pausto viedokli par konkurentu lobiju. Sūdzas arī Konkurences padome – Latvijā kokzāģētavu kopējā pārstrādes jauda ir lielāka par tirgū pieejamo apaļkoku apjomu, bet "Rīgas mežu" iesaiste kokapstrādē ierobežo privāto komersantu iespējas.

Dīvaini, ka laikā, kad skan aicinājumi pašu zemes dabas resursiem pievienot pēc iespējas augstāku vērtību, ir cilvēki, kas ķeras katrā stērbelē, lai tikai bremzētu valsts zaļo attīstību. "Norupē" ierīkota moderna, silta un kārtīga ražotne, kur pagaidām bez izmantošanas atstāj vien skujkoku aromātu, bet pašvaldībai tas esot zaudējums.

Likums prasa labi saimniekot

"Rīgas mežu" direktors Aivars Tauriņš par nosodošo attieksmi ir dziļi sāpināts: “Pilsētai pieder daudz mežu, un nevienā likumā nav ierakstīts, ka šie koksnes resursi jānodod privāto rokās. Toties tur rakstīts, ka jebkurš publiskais īpašums ir pēc iespējas labāk jāapsaimnieko. Un te sākas milzīgas pretrunas. Mums no savu īpašumu apsaimniekošanas jāiegūst maksimāls labums Rīgas iedzīvotājiem. Un tā ir teju puse Latvijas pilsoņu!”

Tauriņš rēķina, ka piecu gadu laikā kokzāģētava "Norupe" katram rīdziniekam devusi 30 eiro ieguvumu – šī nauda ieguldīta kultūras un atpūtas parka Mežaparks uzturēšanā, Rīgas dārzu un parku aprūpē, dārznieki apgādāti ar modernu tehniku, parkos un skvēros ierīkotas puķu dobes pēc jaunākajām modes tendencēm, veidoti jauni parki Lucavsalā un citur.

“Mūsu teritorijā teju trešā daļa platību ir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, un arī tās jāuztur no uzņēmuma līdzekļiem, mums par mikroliegumiem valsts nemaksā kompensācijas, kā tas ir privātīpašniekiem,” teic Tauriņš.

Platības, kur var iegūt koksni, aizvien samazinās, tāpēc uzņēmums nevar strādāt ekstensīvi – vairāk cirst, lai saglabātu peļņas līmeni iepriekšējo gadu līmenī.

“Mums ir jāpievieno koksnei vērtība, un kā to citādi izdarīt, ja ne ieviešot augstākas kokapstrādes tehnoloģijas? Turklāt pilsētas un piepilsētas meži sniedz milzum lielu ekosistēmu pakalpojumu: rada skābekli, absorbē ogļskābo gāzi un kaitīgos izmešus. To naudas izteiksmē nevar pārvērst,” atgādina Tauriņš.
Mazliet no vēstures

Mežs ir kā mūžīgais dzinējs – tas, ko tagad cērt, stādīts pirmās brīvvalsts laikā. Tas, ko tagad stāda, pilsētas izaugsmei tiks izmantots pēc vismaz 80 gadiem.

Mežos, kas tagad ir pilnbriedā, galvaspilsētas vadība ir ieguldījusi gan cara rubļus, gan sudraba latus, gan padomju laika naudu. Jau 1847. gadā Rīgas dome pieņēma darbā pirmo virsmežzini H. Friči, izglītotu mežsaimnieku no Saksijas, kurš noliedza pilsētas mežos ganīt lopus un izlasīt tikai labākos kokus.

1882. gadā pie modernās mežierīcības ķērās slavenā ķīmiķa Vilhelma Ostvalda brālis Eižens, un viņš spēja tā laika domi pārliecināt – lai no meža gūtu peļņu, vispirms jāiegulda nauda meliorācijā, jāstāda skuju koki, kas vienmēr maksās vairāk nekā lapu koki.

Pirmās brīvvalsts laikā šo darbu turpināja Vācijā un Pēterburgā studējuši mežsaimnieki, augstais profesionālais līmenis nezuda arī padomju laikā. "Rīgas meži" vienmēr ir rūpīgi stādīti, kopti un atjaunoti, lai kāda būtu politiskā iekārta, vienmēr pašvaldība ir ieguldījusi naudu mežkopībā, lai ienākumus ieguldītu pilsētas attīstībā.

Ar nodokļiem pirmajā desmitniekā

Tauriņš turpina: “Rīgas meži" pieder katram rīdziniekam, kāpēc šī peļņa būtu jāatdod vienam privātīpašniekam? Vai viņš to investēs pilsētas parkos, celiņos, soliņos, vai stādīs jaunus kokus? Nē, viņš drīzāk aizpludinās naudu ārpus valsts, lai optimizētu nodokļus. Bija komunisma laiki, kad viss piederēja visiem, tagad esam nonākuši otrā galējībā – visam jābūt privātam. Ir nevis jāprivatizē vai jānacionalizē, bet jāvērtē, kāds ir katra uzņēmuma vai īpašuma formas menedžments, un tad nebūs atšķirības, kam pieder īpašums.”

"Rīgas meži" arī uzsver, ka starp kokrūpniecības uzņēmumiem ieņem “samērā necilu un zemu vietu”, kamēr sarakstā, kur publicēti nomaksātie nodokļi valstij, ir pirmajā desmitā. Uzņēmums ar 62 000 hektāriem zemes ir otrs lielākais mežu apsaimniekotājs valstī pēc Latvijas valsts mežiem.